PIRMĀ AINA Roma. Bruta dārzs. Ienāk Bruts.
Bruts.
Klau, Lūcij! Nāc!
Pēc zvaigžņu gaitas noteikt nespēju, Cik tuvu diena. Lūcij, dzirdi jel! Kaut spētu kādreiz es tik cieši gulēt! Nu, Lūcij, mosties! Saku: mosties, Lūcij!
Ienāk Lūcijs.
Lūcijs.
Jūs saucāt, kungs?
Bruts.
Ej ienes sveci manā istabā, To aizdedz un tad pasauc mani.
Lūcijs.
Tūlīt, mans kungs.
Bruts.
To panākt varam vien ar viņa nāvi. Nav pašam iemesla man viņu nīst, Bet tautas labā gan! Viņš kāro kroni. Nav zināms, kā tas viņa dabu mainīs, Ja saules dienā odzes parādās, Tad jāiet piesardzīgi. Viņu kronēs? Tā mēs tam paši dosim dzeloni, Ar kuru viņš pēc iegribas mums kaitēs.
Var diženība nelietīga kļūt, Ja varu atdala no sirdsapziņas. Ir tiesa, neesmu redzējis, ka Cēzars Ne prātam, bet gan kaislēm paļautos. Bet pieredzēts, ka pazemība bieži Ir tikai jaunas godkārības kāpnes. Kas augšup kāpj, mēdz seju pievērst tām, Bet, kāpni augstāko kad sasniedzis, Tas visām kāpnēm pagriež muguru Un raugās mākoņos, un nonicina Tās zemās pakāpes, pa kurām augšup Viņš pacēlies. Varbūt tā Cēzars darīs. Tas jānovērš. Par viņu nevar spriest Pēc tā, kāds viņš mums tagad šķiet, Bet jādomā par to, ka, augstāk celts, Viņš galējībās dažādās var krist. Un tāpēc jāuzskata viņš par čūskas olu, Kas izperēta kļūtu bīstama. Tā čaulā jāsamin.
Lūcijs atgriežas.
Lūcijs.
Kungs, svece aizdegta jums istabā. Kad kramu meklēju uz palodzes, So vēstuli ar cietu zīmogu Es atradu. Tās nebij tur, kad gulos.
Bruts.
Ej atkal gulēt. Diena neaust vēl. Vai rītdien nava marta īdas, zēn?
Lūcijs.
Kungs, nezinu!
Bruts.
Tad skaties kalendārā, pasaki!
Lūcijs.
Tūlīt, mans kungs!
Biuts.
Tik spoži gaisā plaiksnās zibeņi, Ka varu rakstu salasīt šai gaismā.
Atplēš vēstuli un lasa.
«Tu guli, Brut. Jel mosties! Redzi sevi! Vai tiešām Roma . . . Runā, cīnies, glāb! Tu guli, Brut! Jel mosties!» Šie aicinājumi man pasviesti Tik bieži, kur vien eju es. «Vai tiešām Roma …» To var papildināt: «Vai tiešām Roma dreb no viena vira?» Kā? Mani senči padzina no Romas Reiz Tarkviniju, kad tas bija valdnieks. «Jel runā, cīnies, glāb!» Tā mani lūdz, Lai runāju un cīnos! Roma, solos tev, Ja glābiņš vajadzīgs, tu saņemsi No Bruta rokas visu, ko tu prasi.
Lūcijs.
Kungs, šodien ir jau piecpadsmitais marts. Pie vārtiem klauvē.
BrutS.
Nu labi! Ej pie vārtiem — tur kāds klauvē! Lūcijs iziet.
Kopš Kasijs mani sauc pret Cēzaru, Man nenāk miegs.
No pirmās ieceres līdz briesmu darbam Viss starplaiks līdzinās tik smagam murgam Un šausmu pilnam sapnim. Apspriežas Tad ģēnijs garīgais ar miesu mirstīgo, Un cilvēks, it kā maza karaļvalsts, Pats sevī sacelšanos pārdzīvo.
Atgriežas Lūcijs.
Lūcijs.
Kungs, jūsu brālis Kasijs ir pie vārtiem — Viņš grib jūs redzēt.
Bruts.
Vai viņš nācis viens?
Lūcijs.
Nē, kungs, tam citi lidz. Bruts.
Tos pazīsti?
Lūcijs.
Nē, kungs! Tiem cepures līdz ausīm. Sejas Pa pusei aizsegtas ar apmetņiem, Lai nevarētu viņus pazīt es Pēc kādām pazīmēm.
Bruts.
Ved viņus šurp! Lūcijs aiziet.
Tie sazvērnieki. Vai tu, dumpja gars,
Pat naktī aizsedz pieri bīstamo,
Kad ļaunums ir visbrīvāks? Kur tad dienā
Sev atrast spēsi alu tumšu diezgan,
Lai slēptu savu drausmo vaigu? Slēp to
Vislabāk smaidos, drauga laipnībā!
Ja iesi savā īstā izskatā,
Pat pekle nebūs pietiekami tumša,
Lai tevi sargātu no aizdomām.
Ienāk Kasijs, Kaska, Dēcljs, Cinna, Metels, Cimbers un Trebonijs.
Kasijs.
Jums dusu patvarīgi iztraucējām. Labrīt, mans Brut! Vai nākam nelaikā?
Bruts.
Sen piecēlos. Šo nakti negulēju. Vai visus pazīstu, kas nāk jums līdz?
Kasijs.
Jā, katru pazīstat, šeit nav neviena, Kas necienītu jūs, un visi vēlas,
Lai jūs par sevi pats tā domātu Kā katrs cildens romietis par jums! Lūk, Trebonijs.
Bruts.
Lai vipš ir sveicināts!
Kasijs.
Šis — Dēcijs Bruts.
Bruts.
Lai sveicināts tapat!
Kasijs.
Šeit Kaska, Cinna un šeit — Metels Cimbers!
Bruts.
Lai viņi visi sveicināti!
Kas tās par modrām rūpēm, kas starp nakti
Un jūsu acīm stāv?
Kasijs.
Tik vienu vārdu! Bruts un Kasi/s klusām sarunājas.
Dēcijs.
Lūk, austrumi. Vai diena neaust tur?
Kaska. Nē!
Cinna.
Kungs, piedodiet — tā aust. Šis bālās svēdras, Kas pāršķeļ mākoņus, ir dienas vēsts.
Kaska.
Jums jāatzīst, ka abi maldāties. Tur, kurp ar šķēpu norādu, lec saule, Jo, vērā ņemot jauno gadalaiku, Tā uzlec tagad vairāk dienvidpusē, Pēc diviem mēnešiem lēks viņas liesma Jau augstāk ziemeļos, bet austrumi, Tāpat kā Kapitols, mums tieši pretī.
Bruts.
Man sniedziet roku visi, cits pēc cita.
Kasijs.
Un apzvērēsim savu lēmumu. Bruts.
Nē! Kāpēc zvērēt mums? Ja ļaužu sejas Un ciešanas, ko dvēseles mums jūt, Un mūsu laika smagās pārestības Ir vāji iemesli, tad labāk šķirties Un katram iet uz savu laisko gultu, Lai augstprātīgā varmācība valda Un iznīcina visus mūs pēc kārtas. Bet, ja šo vīru krūtīs — kā es ticu — Ir uguns diezgan arī gļēvos aizdegt Un sievu mīksto prātu cietu rūdīt, Tad, līdzpilsoņi, cita dzinekļa Mums nevajaga kā vien mūsu gribas Glābt Romu. Nevajag mums citas ķīlas Kā romiešu, kas vārdu klusot pildīs. Kam prasīt zvērestu, ja goda vīrs Ar goda vīru nolemj, ka tā notiks Vai mirsim mēs. Mēdz zvērēt priesteri Un gļēvuļi, un arī viltnieki, Un veci nejēgas vai nevarīgie, Kas netaisnību panes. Ļaunu darot, Zvēr apšaubāmas būtnes. Neaptraipiet Jel mūsu pasākuma skaidrību Un mūsu nelokāmi stingro prātu Ar domām, ka šai lietai — mūsu darbam Kāds zvērests vajadzīgs. Ik asins lāse Tad justos noziegusies romietī, Ja lauztu tas pat sīku solījumu.
Kasijs.
Bet Cicerons? Vai viņu pārbaudīt? Šķiet, viņš mums būtu dedzīgs piekritējs.
Kaska.
Lai neaizmirstam to.
Cinna.
Nekādā ziņā!
Metels.
Viņš jāiegūst, jo viņa sudrabmati Mums nodrošinās ļaužu labvēlību, Un viņu balsis mūsu darbu slavēs. Teiks: viņa prāts mums rokas vadījis, Un mūsu jaunībai un straujumam Labs aizsegs būtu viņa nopietnība.
Bruts.
Nē, labāk viņam nesakiet neko, Viņš nepievienosies nekad kaut kam, Ko cits ir sācis.
Kasijs.
Lai viņš izpaliek!
Kaska.
Viņš tiešām neder mums!
Dēcijs.
Vai citus neskarsim, vien Cēzaru? Kasijs.
Vārds vietā, Dēcij! Šķiet, Marks Antonijs Ko Cēzars mīl, to nedrīkst pārdzīvot, Jo viņš mums kļūtu bīstams ienaidnieks. Jūs zināt, viņa vara liela diezgan, Tā pieaugt spēj un sagādāt mums raizes. Ar Cēzaru būs jākrīt Antonijam!
Bruts.
Šķiet pārāk asiņains tāds darbs, Kaj Kasij Vēl graizīt locekļus, kad cirsta galva, Klāt nāvei dusmas jaukt un skaudību, Jo Antonijs ir tikai loceklis No Cēzara. Mēs nesam upuri, Bet nekļūsim par miesniekiem, Kaj Kasij. Nevis pret Cēzaru, pret viņa garu Mēs visi cīnāmies. Nav garā asins.
Kaut spētu Cēzarā mēs pieveikt garu, Bet viņu pašu nesadragāt! Diemžēl Sī gara dēļ līs asins Cēzaram! Bet, draugi, nāvēsim to drosmīgi, Bez dusmām, lai viņš būtu dievu mielasts, Ne līķis sacirsts, kuru nomet suņiem. Lai mūsu sirdis it kā manīgs kungs Uz briesmu darbiem kalpus mudina, Bet vēlāk šķiet tos baram. Mūsu darbs Tad liksies nepieciešams, nevis ļauns. Mūs sauks par glābējiem, ne slepkavām. Par Marku Antoniju nedomāsim, Viņš būs tik slābs kā roka Cēzaram, Kad galva kritīs tam.
Kasijs.
Un tomēr baidos No viņa es, jo Cēzaru viņš mīl.
Bruts.
Mans labais Kasij, nedomā par viņu! Ja mīl viņš Cēzaru, vien sev var kaitēt, Aiz skumjām domām mirt par Cēzaru. Un tas jau būtu daudz, jo nodevies Viņš spēlēm, trakulībām, dzīru priekiem.
Trebonijs.
Nē, viņš nav bīstams, lai viņš paliek dzīvs, Gan vēlāk pats par savām skumjām smiesies.
Sit pulkstenis.
Bruts.
Klau, skaitiet pulksteni. Kasijs.
Tas sita trīs.
Trebonijs.
Ir laiks mums šķirties.
Kasijs.
Tomēr šaubos vēl, Vai Cēzars šodien atnāks Kapitolā,
Jo viņš ir tagad kļuvis māņticīgs Un domā gluži citādi kā agrāk Par sapņiem, pazīmēm un svētām zintīm. Var būt, ka izbijies no parādībām, No neparastu briesmu pilnās nakts Un, uzklausīdams savus pareģus, Viņš šodien Kapitolā neatnāks.
Dēcijs.
Lai tas jūs nebaida. Ja vajadzēs, Es viņu spēšu pierunāt, jo patīk Tam klausīties, ka vienradžus ar kokiem Var gūstīt, ziloņus ar bedrēm, lāčus — Ar spoguļiem, ar tīkliem notvert lauvas, Bet cilvēkus ar glaimiem. Ja tam saku, Ka glaimus nīst viņš, piekrīt viņš tad glaimots. Ticiet man,
Jo vienmēr protu viņa prātu locīt — Un atvedīšu viņu Kapitolā.
Kasijs.
Nē, iesim visi viņu turpu vest. Bruts.
Ap pulksten astoņiem, visvēlākais! Cinna.
Ne vēlāk! Lai neviens tad neiztrūkst! Metels.
Kajs Ligārijs ir ļauns uz Cēzaru,
Kas viņu sabāra, ka Pompeju
Tas slavē. Kā gan varējām to aizmirst?
Bruts.
Ej, krietnais Metel, tagad tu pie viņa. Viņš mani mīl un ne bez iemesla. Lai atnāk viņš, ar viņu parunāšu.
Kasijs.
Mūs pārsteigs rīts, mums jāatvadās, Brut. Nu, draugi, izklīstiet, bet atcerieties, Ko teicāt. Esiet īsti romieši!
Bruts.
Lai, krietnie vīri, jums ir priecīgs vaigs Un mūsu nodoms nav no acīm lasāms! To veiksim tā kā Romas aktieri — Ar mundru garu, cēlu izturību, Nu tad — ar labu rītu visiem jums!
Iziet visi, atskaitot Brutu.
Zēn, Lūcij! Cieši aizmidzis! Nekas! Jel baudi miega smago medus rasu, Tev mieru murgi netraucē, ne domas, Ko raizes zīmē ļaužu smadzenēs, Tāpēc tik saldi dusi.
Ienāk Porcija.
Porcija.
Brut, mans draugs! Bruts.
Ko gribi, Porcija? Kam piecēlies? Tik trausla tu — šis salti miklais rīts Var tavai veselībai kaitīgs būt!
Porcija.
Un arī tavējai! Brut, nelaipni No manas gultas aizzagies, bet vakar No vakariņu galda pēkšņi cēlies Un staigāji tik domīgs, nopūties Un rokas sakrustoji; bargām acīm Tu manī raudzījies, kad vaicāju, Kas noticis. Kad vēlreiz jautāju, Sev pieri paberzēji, nepacietīgs Tad kāju piespēri. Es neatlaidos, Tu klusēdams ar roku dusmīgs māji, Lai eju prom. Es gāju, baidīdamās So nepacietību vēl palielināt, Kas bija pārāk iedegusies tevī. Bet domāju, ka tas no īgna prāta, Kāds uzmākties mēdz katram cilvēkam, Tam nejauj ēst un runāt, aizdzen miegu.
Ja būtu tam uz tavu ārieni Tikpat liels iespaids kā uz tavu garu. Es tevi nepazītu, Brut. Mans mīļais, Teic — kāds gan iemesls ir tavām bēdām?
Bruts.
Es esmu mazliet nevesels, tas viss. Porcija.
Nē, Bruts ir gudrs. Būdams nevesels, Viņš tūlīt ārstētos, lai kļūtu vesels.
Bruts.
To daru. Labā Porcija, ej gulēt! Porcija.
Kā? Bruts ir slims? Vai tad ir veselīgi Tā staigāt kailām krūtīm, ieelpot Šo rīta dzestrumu? Ja Bruts ir slims, Kāpēc viņš aizzagās no siltās gultas Un naktī spītē sērgu dīgļiem Jauniem, Un izaicina smagos drudža tvaikus, Lai saslimtu vēl vairāk? Nē, mans Brut, Šī kaite slēpjas tikai tavā garā, Un to ar sievas tiesībām un čiepu Es gribu zināt. Ceļos krītot, lūdzu, Pie sava kādreizējā skaistuma Un visiem tavas mīlas solījumiem, Un lielā zvēresta, kas savienojis Mūs vienā būtnē, savai otrai pusei Jel teic kā pašam sev, kas tevi nomāc, Ko gribēja no tevis šonakt vīri, Šie seši septiņi, kam savas sejas Ir jānoslēpj no pašas tumsības?
Bruts.
Kam ceļos krīti, mīļā Porcija? Porcija.
To nedarītu, labs ja būtu Bruts. Teic — vai ir laulībā tāds noteikums,
Ka man nav jāuzzin tie noslēpumi, Kas pieder tev? Vai esmu viena būtne Ar tevi vien pa daļai? Esmu tāda, Ar kuru sēd pie galda, gultu dala Un dažreiz parunā? Vai dzīvoju Es tava prieka priekšpilsētā? Esmu Tad Brutam draugaļa, ne īsta sieva.
Bruts.
Tu mana īstenā un cēlā sieva, Tik mīļa man kā sārtās asins lāses, Kas plūst uz manu skumjo sirdi.
Porcija.
Ja tā, tad zinātu šo noslēpumu. Gan esmu tikai sieviete, bet tāda, Ko dižais Bruts par savu sievu ņēmis. Gan esmu tikai sieviete, bet slava Man laba — Katonam es meita esmu. Ar tādu tēvu, tādu vīru spētu Būt stiprāka par savu dzimumu. Teic savus nodomus, tos neatklāšu. Es savu izturību pārbaudīju Un pati sevi gurnā ievainoju. Ja sāpes panesu, vai neglabāšu Es vīra noslēpumu?
Bruts.
Dievi, ļaujiet, Ka cienīgs vīrs es esmu cēlai sievai!
Kāds klauvē pie vārtiem.
Klau! Klau! Kāds klauvē! Porcija, ej iekšā! Un mazpamazām sirds tev uzzinās, Ko savās krūtīs slēpju es: Tev uzticēšu savus nodomus, Tu sapratīsi, kāpēc skumjš mans vaigs. Nu steidzies projām!
Porcija aiziet.
Lūcij, kas tur klauvē?
Ienāk Lūcijs ar Ligāriju.
Lūcijs.
Seit ir kāds slimnieks, kas ar jums grib runāt. Bruts.
Kajs Ligārijs, ko pieminēja Metels. Zēn, atstāj mūs. Kajs Ligārijs — vai ne?
Ligārijs.
No vārgām lūpām saņem labu rītu. Bruts.
Ak, kādā nelaikā jūs, krietnais Kaj, Tits lakatā! Kaut nebūtu jūs slims!
Ligārijs.
Slims neesmu, ja Brutam padomā Kāds vērtīgs darbs, ko paveikt būtu gods.
Bruts.
Tāds goda darbs, mans Ligārij, mums veicams, Ja auss jums vesela šo vēsti dzirdēt.
Ligārijs.
Pie visiem dieviem, kurus Roma pielūdz, Nost manas kaites! Romas dvēsele! Tu krietnais dēls no cienījama klēpja! Kā burvis manam mirušajam garam Tu liki izslieties. Liec, lai es traucos, Tad uzņemšos pat neiespējamo. Un visu paveikšu. Kas jādara?
Bruts.
Kāds darbs, kas slimos dara veselus. pgārijs.
Vai daži veselie nav slimos jāvērš?
Bruts
Tas arī darāms mums, bet, kā to veikt, Jums, Kaj, es pastāstīšu, kad mēs iesim Pie tā, uz ko tas attiecas.
Ligārijs.
Tad iesim! Ar sirdi liesmojošu sekot gribu jums, Veikt darbu, kas vēl nezināms. Man pietiek. Ja mani vada Bruts.
Bruts.
Tad seko man!
Aiziet.