ienāk Cēzars nakts tērpā.
Cēzars.
Ne debesis, ne zeme šonakt nedus. Kalpurnija trīs reizes miegā kliedza: — Jel glābiet! Nokauj Cēzaru! — Vai viens
ienāk kalpotājs.
Kalpotājs.
Mans kungs!
Cēzars.
Ej saki priesteriem, lai upurē, Un atnes viņu atbildi par veiksmi.
Kalpotājs.
Tūlīt, mans kungs.
Aiziet. Ienāk Kalpurnija. 15S
Kalpurnija.
Ko gribi darīt, Cēzar? Atkal iziet? No mājas šodien labāk neizej!
Cēzars.
Nē, Cēzars ies. Man briesmas draudēt mēdz Vienmēr aiz muguras. Tās izgaisis, Tiklīdz kā vaigā skatīs Cēzaru.
Kalpurnija.
Nekad par brīnumzīmēm neuztraucos, Bet tagad man ir bailes. Jo bez visa, Ko paši redzējām un dzirdējām, Vēl sardze pastāstīja briesmu lietas. Uz ielas lauvu māte apbērnojās, Un kapi izsvieduši miroņus, Un ugunīgi vīri rindās, pulkos Tik nikni cīnījušies mākoņos, Ka asins šļākusies pār Kapitolu. Viss gaiss ir bijis pilns ar kara troksni, Ar zirgu zviedzieniem un nāves vaidiem. Un rēgi klīduši pa ielām kaucot. Ai Cēzar, tās ir neredzētas briesmas, No kurām baidos.
Cēzars.
Vai mēs varam novērst, Ko dievi varenie ir nolēmuši? Bet Cēzars ies. Var attiekties šīs zīmes Uz visu pasauli, ne vien uz mani.
Kalpurnija.
Kad ubags mirst, tad neredz komētas, Bet debess liesmo valdinieka nāvei.
Cēzars.
Kas gļēvulis, mirst daudzkārt, iekāms mirst, Bet drosmīgais vienreiz vien nāvi cieš. No visiem brīnumiem visdīvainākais Ir tas, ka cilvēki tik ļoti bīstas,
Jo taču nave, neizbegams gals, Nāks tad, kad jānāk tai.
Ienāk kalpotājs.
Kāds pareģojums?
Kalpotā js.
Teic priesteri, lai neizejat šodien, Jo, iekšas izņemdami upurim, Tie nevarēja atrast viņa sirdi.
•Cēzars.
To dara dievi gļēvumam par kaunu, Jo Cēzars būtu kustonis bez sirds, Ja bailēs šodien mājās paliktu. To nedarīšu es. Un briesmas zina, Ka Cēzars ir vēl briesmīgāks par tām. Mēs — divi lauvas reizē dzimuši, Es esmu vecākais un briesmīgākais, Un tāpēc Cēzars ies.
Kalpurnija.
Mans pavēlniek! Sī pašapziņa atņem gudrību. Bet šodien neizej, lai manas bailes, Ne tavējās, šai mājā tevi aiztur. Lai sūtām Antoniju senātā, Un pateiks viņš, ka esi saslimis. Uz ceļiem mezdamās, to lūdzu es.
-Cēzars.
Marks Antonijs tiem pateiks, ka es slims, Un mājās palikšu es tevis dēļ.
Ienāk Dēcijs.
Lūk, Dēcijs Bruts, viņš var to pasacīt.
Dēcijs.
Sveiks, Cēzar! Novēlu jums labu rītu Un nāku aicināt uz senātu!
Cēzars.
Jūs esat atnācis patiesi laikā Nest senatoriem manu sveicienu Un teikt, ka šodien negribu turp iet. Ka nevaru, ir nepareizi teikts, Ka nedrīkstu, vēl daudzkārt nepareizāk. Ka negribu es iet, tiem sakiet, Dēcij!
Kalpurnija.
Un sakiet, ka viņš slims.
Cēzars.
Vai Cēzars melos? Vai kaujās uzvaras tik lielas guvu, Lai bītos sirmgalvjiem teikt patiesību? Tiem sakiet, Dēcij, Cēzars negrib nākt.
Dēcijs.
Visaugstais Cēzar, sakiet iemeslu, Jo mani izsmies, ja es teikšu tā.
Cēzars.
Viss iemesls ir manis paša griba. Es negribu — ar to lai viņiem pietiek. Bet, lai jums pašam nomierinās prāts, Es pateikšu, tāpēc ka mīlu jūs: Kalpurnija ir tā, kas mani attur, Jo sapnī redzējusi manu tēlu, Kam skaidras asinis kā strūklakas Ar šaltīm plūdušas, un to, ka smaidot Daudz Romas vīru rokas mazgājuši Sai asinīs. Tāds sapnis šķiet tai ļauns Un tuvu briesmu vēstnesis. Uz ceļiem Tā mani lūdza šodien palikt mājās.
Dēcijs.
Šo sapni viņa tulko nepareizi,
Jo tas ir skaists un vēsta tikai laimi.
Šis jūsu tēls, no kura asinis
Ar tik daudz šaltīm plūst, un Romas vīri,
Kas rokas tajās mazgā smaidīdami,
Ir zīme, ka no jums gūs lielā Roma
Sev dzīvinošas asinis un vīri
No jums ņems piemiņas un slavas zīmes.
Tā Kalpurnijas sapnis jātulko.
Cēzars.
Patiesi, jūs to labi izskaidrojāt. Dēcijs.
Pareizi, un, kad dzirdēsiet, ko teikšu,
Tad sapratīsiet. Senāts nolēmis
Sniegt šodien kroni dižam Cēzaram.
Ja ziņosiet, ka nevēlaties nākt,
Var prāts tiem mainīties. Turklāt šie vārdi
Var kļūt par apsmieklu, ja senāts sacīs:
«Lai sēdi atliekam līdz citam laikam,
Kad viņa sievai labāks sapnis būs.»
Ja Cēzars slēpjas, vai tie nečukstēs:
«Skat, Cēzars nobijies!»
Man, Cēzar, piedodiet. Vien dziļā mīla,
Pret jums ko jūtu, liek šos vārdus sacīt.
Un prāts man ir šai mīlai paklausīgs.
Cēzars.
Cik smieklīgas šķiet tagad tavas bailes, Kalpurnija! Man kauns, ka padevos Es tām. Dod manu tērpu, jo es iešu.
Ienāk Publijs. Bruts, Ligāriļs, Metels, Kaska, Trebonijs un Cinna.
Lūk, arī Publijs atnācis pie manis!
Publijs.
Labrīt, mans Cēzar! Cēzars.
Sveicinu jūs, Publij! Un, Brut, jūs arī piecēlies tik agri? Labrīt, draugs Kaska! Jums, Kaj Ligārij, Nekad nav Cēzars bijis ienaidnieks,
Bet ļaunais drudzis, kas jus izmērdējis. Cik pulkstenis?
Bruts.
Tas sita astoņi.
Cēzars.
Paldies par jūsu laipnību un pūlēm.
Ienāk Antonijs.
Skat, Antonijs, kas naktīs dzīrot mēdz, Ir tomēr piecēlies! Labrīt, mans Antonij!
Antonijs.
Labrīt, viscēlais Cēzar!
Cēzars.
Tad sakiet, lai man visu sagatavo. Nav labi, ka uz mani jāgaida. Nu Cinna, Metel, arī Trebonij, Ar jums man būtu stundu jāparunā. Pie manis neaizmirstiet šodien atnākt Un stāviet tuvāk man, lai atceros.
Trebonijs.
Jā, Cēzar, būšu jums tik tuvu es, Ka jūsu draugi varēs vēlēties, Kaut stāvējis es tālāk!
Cēzars.
Labie draugi! Jel nāciet vīnu dzert, pirms kopā ejam!
Bruts.
No nedrauga ir draugu grūti atšķirt, Šīs domas, Cēzar, nomāc Bruta sirdi.
Aiziet.