Ienāk Falstafs un Pistols. Falstafs. Es tev neaizdošu vairs ne penija.
Pistols. Tad pasauli kā austeri
Es atvēršu ar zobenu Un slēgšu rēķinus ar ieroci.
Falstafs. Jā, ne penija! Cik reižu esmu par tevi jau galvojis, puis, un cikkārt mans vārds tev nav noderējis par ķīlu, un kā esmu taisījies saviem labākajiem draugiem klāt, lai trīs reizes panāktu parāda pagarinājumu tev un tavam gaitu biedram Nimam, citādi jūs tagad glūnētu aiz restēm kā pāris mērkaķu. Es esmu atdevis dvēseli velnam, nepatiesi zvērēdams savu augstdzimušo draugu priekšā, ka jūs esat krietni karavīri un braši puiši. Un, kad misis Bridžitai pazuda vēdekja rokturis, vai es nebiju tas, kas lika savu galvu ķīlā, ka šī manta neatrodas pie tevis?
Pistols. Par to es tev arī iedevu piecpadsmit pensus.
Falstafs. Tos es biju nopelnījis, blēdi, jā, nopelnījis. Tu laikam gribēji, lai es savu dvēseli pārdotu par paldies? Vārdu sakot, tu nekaries man kaklā, es tev neesmu nekādas karātavas. Un vācies! īss dunčelis un Jaužu drūzma — tas ir viss, kas tev vajadzīgs. Ej vien uz savu senču pili — uz krustceļiem! Pat manu vēstuli tu atteicies aiznest, blēdi. Tas tev ķeroties pie goda! Ak tavu briesmigo zemiskumu, kur taču es pats tā pūlos daudz maz noturēties uz strīpas. Es, es, cik reižu es pats, atstādams bailes no debesīm savas kreisās rokas ziņā un aizbildinādamies ar nepieciešamības spaidu, esmu bijis gatavs krāpt, blēdīties un izlikties. Bet nu tu, dienaszagli, gribēsi noslēpt aiz goda maskas savas netīrās skrandas, savus plēsīgā kaķa skatienus, savus kroga brāja izteicienus un savas fūrmaņa lamas! Bet, kad tev vajadzēja aiznest manu vēstuli, tad tu to nevarēji. Tad tu negribēji.
Pistols. Man loti žēl! Lūk, viss, ko sacīt varu.
Ienāk Robins.
Robins. Ir atnākusi kāda sieviete, kas grib ar jums runāt, ser.
Falstafs. Palūdz viņu iekšā!
Ienāk misis Kviklija.
Kviklija. Labrīt, jūsu augstdzimtība!
Falstals. Labrīt, labā kundze!
Kviklija. Tā nebūs īsti pareizi, jūsu augstība.
Falstafs. Nu tad varbūt — jaukā jaunkundze?
Kviklija.
Es esmu tā, jā gan,
Tāpat kā mana māte, kad es dzimu.
Falstafs.
Es ticu tam, kas zvēr. Ko teikt man gribi?
Kviklija. Vai es drīkstu jūsu augstībai bilst pāris vārdu?
Falstals. Bilsti kaut vai divi tūkstoši, skaistulīt. Es tevi labprāt uzklausīšu.
Kviklija. Pilsētā dzīvo misis Forda, ser. Bet es jūs lūdzu, panāciet drusku šurpmāk … Es pati kalpoju pie daktera Kajusa.
Falstals. Labi, turpini! Ak tad misis Forda, tu saki?
Kviklija. Pilnīgi pareizi, jūsu augstība. Tikai es lūdzu jūsu augstību panākt vēl mazliet šurpmāk.
Falstafs. Nebaidies, te mūs neviens svešs nedzird. Tie ir mani, manis paša ļaudis.
Kviklija. Ak jūsu? Lai dievs viņus svētī un dara par saviem kalpiem!
Falstafs. Nu labi, labi! Tu saki — misis Forda? Kas ar viņu ir?
Kviklija. Ak ser, viņa ir brīnišķīga sieviete, turpretī jūs, augstais kungs, esat tāds šķelmis. Nu, bet lai dievs jums ir žēlīgs, tāpat kā mums visiem.
Falstafs. Misis Forda… Nu, nu, tālāk! Misis Forda…
Kviklija. Labi. Teikšu isi un skaidri. Jūs viņai tā esot sagrozījis galvu, ka taisni jābrīnās. Paši veiklākie galma kavalieri toreiz, kad galms bija te, Vindzorā, neprata viņai tā sagrozīt galvu, kā jūs to esat pratuši. Un tur taču bija gan bruņinieki, gan lordi, gan džentlmeņi ar visām savām karietēm. Kad es jums saku: kariete pakaļ karietei, vēstule pakaļ vēstulei, dāvana pakaļ dāvanai un tik saldi smaržo, tīrais mus- kuss, un tā čaukst, kad es jums saku, viss zīdā un zeltā un tik iliganti teicieni, un paši labākie, paši smalkākie saldumi un vīni, no kuriem ikkatras sievietes sirds kļūtu mīksta, taču viņa — ticiet vai ne! — i ne acu plakstiņa nepamirkšķināja. Vienu rītu pat: šie grūdīs man divdesmit skanošus eņģeļus, taču kam man eņģeļi, tādi eņģeļi, kā viņa teiktu, ja tie man nenāk godīgā ceļā. Un, kad es jums saku, pat tas visu augstais no viņiem nepanāca ne tik daudz, ka viņa ar to būtu sadzērusi no vienas glāzes. Bet tie taču bija grāfi — kur nu! — vēl augstāki: karaļa oficieri. Taču viņai, kad es jums saku, no visa tā ne silts, ne auksts.
Falstafs. Bet ko viņa saka par mani? Runā jel īsāk, manu mīļo Merkur sievietes drānās!
Kviklija. Labprāt. Vina ir saņēmusi jūsu vēstuli, par kuru liek teikt jums tūkstoškārt paldies un darīt zināmu, ka viņas vīrs nebūšot starp pulksten desmitiem un vienpadsmitiem mājās.
Falstafs. Starp desmitiem un vienpadsmitiem?
Kviklija. Jā, tieši tai laikā — un ka tad jūs varot aiziet un apskatīt to gleznu, nu, jūs jau paši zināšot, kuru. Jo viņas vīra, mistera Forda, tad nebūšot mājās. Ak vai! labajai kundzei ar viņu nav viegla dzīve: viņš ir tik briesmīgi greizsirdīgs. Viņai, nabadzītei, nākas tik pārlieku ciest.
Falstals. Tātad starp desmitiem un vienpadsmitiem! Sveicini, mīļā, viņu no manis un pasaki, ka es noteikti būšu.
Kviklija. Tas ir labi! Bet es pie jūsu labdzimtības nāku arī vēl kādas citas personas uzdevumā. Arī misis Peidža jums sūta mīļus sveicienus. Un es jums varu pačukstēt pie auss, ka viņa ir tik vienkārša un godīga kundze un — ticiet vai ne! — gandrīz vienīgā no Vindzoras sievietēm, kura nekad neaizmirst ne rīta, ne vakara pātarus, kā tas daudzām gadās. Un viņa lūdz man jums pateikt, ka viņas vīrs gan reti izejot no mājām, bet viņa cerot, tāds brīdis tomēr reiz pienākšot. Es nekad neesmu redzējusi otru sievieti, kas tā dievinātu vīrieša cilvēku kā viņa jūs. Jums — tur nu nevar būt divu domu! — ir zināma kaut kāda burvestība, nudien burvestība!
Falstafs. Nē, nē, tici man, burt gan es neprotu. Vienīgā burvība, ko es zinu, tā ir manis paša pievilcīgā āriene.
Kviklija. Lai dievs jūs par to svētī.
Falstafs. Bet, lūdzu, saki man — vai misis Forda un misis Peidža ir teikušas viena otrai, ka mani mīl?
Kviklija. Nu tas tik būtu joks! Bet es domāju, ka tik lielas muļķes viņas vis nav. Tiešām, tas tad gan būtu joks! Bez tam misis Peidža lūdz savas mīlestības vārdā, vai jūs nevarētu aizsūtīt viņai savu mazo pāžu: viņas vīram esot trakas apātijas pret šo mazo pāžu, bet Peidža kungs, jūs varat man ticēt, ir goda cilvēks. Nevienai citai sievietei Vindzorā nav tik laba dzīve kā viņai: ko viņa iedomājas, to dara, ko grib, to runā, visu dabū un visu var pirkt, var iet gulēt, kad patīk, celties, kad vēlas, un viss notiek pēc viņas prāta. Bet es jau nesaku, viņa ir arī to pelnījusi, jo, ja visā Vindzorā ir kāda piemīlīgāka kundze, tad tā ir viņa. Jums vajadzētu gan aizsūtīt viņai savu pāžu, ko jūs citu darīsiet?
Falstafs. Labi, es aizsūtīšu.
Kviklija. Jā, aizsūtiet gan. Un redziet, viņš jums abiem var noderēt arī par tādu kā ziņu iznēsātāju. Tikai — drošs paliek drošs — jūs vienojieties par kādiem jums abiem vien zināmiem aplinku vārdiem, lai puika nesaprastu, jo nav labi, kad bērns dabū no tādiem grēka darbiem kaut ko jaust. Padzīvojuši ļaudis, kā jūs zināt, mēdz būt diskrēti, un viņi saprot un pazīst dzīvi.
Falstafs. Nu tad staigā laimīga! Pasveicini viņas abas no manis. Te tev būs mans maks. Un arī tad es tev esmu vēl parādā. Zēn, dodies šai kundzei līdzi. Tīri vai galva reibst no tik tīkamām ziņām!
Kviklija un Robins aiziet.
Pistols.
Pats Kupidons šo graustu jūrā sūta, Es, buras uzvilcis, tam dzlšos pakaļ Un kaujā gūšu to vai nogremdēšu.
Pistols aiziet.
Falstafs. Vai tu to spēj ar apjēgt, veco zēn? Tagad tikai droši uz priekšu! Gan es no tavas vecās miesas būdas vēl izsitīšu tādu cenu kā nekad agrāk. Ak tad viņas abas tevi vēl grib gan! Vai tu pēc tik liela ieguldījuma būtu ar mieru palikt bez peļņas? Es saku tev paldies, mans raženais augums. Ar visu savu resnumu tu tomēr esi varen pievilcīgs.
Ienāk Baidolls.
Bardolfs. Ser Džon, tur lejā gaida kāds misters Brūks, kas vēlas ar jums iepazīties un runāt. Tas ir viņš, kas sūta jums brokastīs kausu laba vīna.
Falstafs. Jūs sakāt Brūks, tas ir, Avots?
Bardolfs. Jā, Avots!
Falstafs. Lai viņš ienāk!
Bardolls aiziet.
Tādi Avoti man ir pa prātam, no kuriem plūst tik
lielisks dzeriens. Ehe! Misis Forda un misis Peidža, tad sapināties gan jūs manos valgos! Uz priekšu!
Ienāk Bardolls ar Forda, kurš pārģērbies.
Fords. Lai dievs jūs svētī, ser!
Falstafs. Un jūs tāpat, ser! Jūs vēlējāties ar mani runāt?
Fords. Piedodiet, ka es ar tik nenozīmīgu lūgumu apgrūtinu jūsu personu.
Falstafs. Lūdzu, lūdzu, ko jūs vēlētos? Atstāj mūs, sulaini, vienus!
Bardolls aiziet.
Fords. Ser, es esmu vīrs, kas pratis savā mūžā daudz naudas izlaist caur rokām. Mani sauc par Brūku.
Falstals. Priecājos iepazīties, mister Brūk.
Fords. Es arī, godātais ser Džon. Tikai es šo pazīšanos neesmu meklējis tālab, lai kļūtu jums par apgrūtinājumu, jo jums jāsaprot, ka es daudz labprātāk aizdotu naudu jums nekā to aizņemtos no jums. Un tas tad arī man deva zināmā mērā drosmi tā neaicinātam ierasties pie jums. Ne velti ir taču teikts: «Kur nauda iet pa priekšu, tur visi ceļi vaļā.»
Falstafs. Jā, nauda ir krietns karavīrs, ser, tā ieņem visus cietokšņus.
Fords. Ļoti pareizi! Un te, raug, ir maks, kas mani apgrūtina. Un, ja jūs gribētu nākt palīgā man to nest, ser Džon, tad ņemiet visu vai vismaz pusi, lai man kļūst vieglāk.
Falstafs. Es nezinu, ser, ar ko es būtu izpelnījies tādu godu: kļūt par jūsu nastu nesēju.
Fords. To es jums tūdaļ paskaidrošu, ser, ja jums labpatiktos mani uzklausīt.
Falstafs. Runājiet, mīļais mister Brūk! Jusu padevīgais kalps klausās.
Fords. Ser, man ir zināms, ka jūs esat skolots cilvēks, tāpēc es runāšu īsi. Es jūs pazīstu jau sen, tikai man nekad nav bijusi izdevība ar jums iepazīties personīgi. Man jāatklāj jums kāds noslēpums, reizē ceļot gaismā arī paša vājības, bet, esiet tik laipni, godājamais ser Džon, un, ar vienu aci vērodami manas nerātnības, ar otru sekojiet pats savu grēku sarakstam. Tādā veidā es tikšu vieglāk cauri, jo jūs paši sapratīsiet, cik viegli tāds pārkāpums izdarāms.
Falstafs. Gluži pareizi, ser, turpiniet!
Fords. Šai pilsētā dzīvo kāda kundze, kuras vīru sauc par Fordu.
Falstafs. Jā, ser.
Fords. Es šo sievieti jau sen mīlu un, atzīstos, esmu ne mazumu pūļu viņas dēļ šķiedis. Es esmu lencis viņu ilgi, maigi un padevīgi, esmu meklējis tikšanos, esmu dārgi maksājis par katru mirkli, kad man bija lemts viņai kaut acis uzmest. Esmu sūtījis bagātīgas veltes viņai pašai, tāpat apdāvinādams citus, lai tikai izdibinātu, kādas dāvanas viņai vislabāk tīk. Vārdu sakot, es neatlaižos ne brīdi no viņas, tāpat kā mīlestība ne brīdi neatlaižas no manis, un cenšos nepalaist garām nevienu izdevību. Taču viss, ko esmu guvis, ir par dārgu naudu pirktā rūgtā atziņa, ka es nekā neesmu panācis, tāpat mācība, kas izteikta šais dzejiskajās rindas:
Ir mīlestība ēnai dvīņu māsa:
Ja ķersi — bēgs, ja bēgsi — pakaļ dzīsies.
Falstafs. Un viņa pat nekad nav devusi jums cerības?
Fords. Nē, nekad!
Falstafs. Bet savu tieksmi jūs taču esat likuši viņai nojaust?
Fords. Ne reizi!
Falstafs. Jā, bet kas tad tā jūsu mīlestība galu galā ir?
Fords. Tā ir skaists nams, kas uzcelts uz svešas zemes, un es to nevaru mantot tāpēc, ka biju pārskatījies, izraugot apbūves gabalu.
Falstafs. Bet kam jūs to visu man stāstāt?
Fords. Ja jau esmu jums uzticējis tik daudz, tad tagad pateikšu visu līdz galam. Melš, ka vipa, kas ir allaž pret mani tik stingra un nepieejama, esot citiem vīriešiem varen vēlīga, tā ka par viņu jau klīst visādas nevalodas. Nu redziet, ser Džon, tagad es ķēros vērsim aiz ragiem. Jūs esat labdzimts džentlmenis, lieliski audzināts cilvēks, apbrīnojami veikls čalotājs, vīrs ar plašiem sakariem, visu cienīta, augsta persona un visu atzīts, slavens karavīrs, galma kavalieris un zinātņu darbinieks.
Falstafs. O, ser!
Fords. Varat man ticēt, tas jums pašam gan labāk zināms. Še, ņemiet šo naudiņu, ņemiet un tērējiet, šķiediet, šķiediet labi daudz, izšķiediet visu, kas man ir, tikai ziedojiet par to man tik daudz sava dārgā laika, cik nepieciešams, lai iekarotu šīs Fordas tikumības cietoksni. Laidiet darbā visu savu lakstošanās māku viņas iekarošanai, jo, ja vispār ir pasaulē kāds vīrietis, kas spēj ko panākt, tad tas esat jūs.
Falstafs. Bet kā savienot jūsu kaislīgo mīlestību ar domu, ka es iegūšu viņu, kuru jūs pats tik karsti kārojat? Man liekas, jūs parakstāt sev zāļu vietā indi.
Fords. Vai tad jūs nesaprotat manu kara viltu? Viņa ir tik ļoti pārliecināta par savu neaptraipīto tikumu, ka es neuzdrošinos pat pacelt pret viņu savas miesas kārības aptumšotās acis. Viņa ir pārāk spoža, lai būtu iespējams skatīties viņai virsū. Bet, ja nu man būtu gluži pretējas dabas pierādījumi rokā, tad arī man rastos piemērs un pamats atklāt viņai savu tieksmi.
Tad man būtu daudz vieglāk ieņemt visus viņas neaptraipītā goda, labās slavas un uzticīgas laulenes iedomātos cietokšņus, tāpat kā daudzus citus nocietinājumus, kas visu laiku pārāk sīksti turas man pretī. Kā jums šķiet, ser Džon?
Falstals. Pirmkārt, es bez ierunām pieņemu jūsu naudu, mister Brūk, otrkārt, sniedziet man tūdaļ savu roku, un, treškārt, es lieku savu džentlmeņa goda vārdu ķīlā, ka jūs varēsiet, ja vien tas jums patiks, baudīt ar Forda sievu visus mīlestības priekus.
Fords. Patiešām, ser?
Falstafs. Par to es galvoju, mister Brūk.
Fords. Par naudu neraizējieties, ser Džon, tā būs jūsu.
Falstafs. Par misis Fordu neraizējieties, mister Brūk, viņa būs jūsu. Starp citu, viņa ir jau pati nolikusi man satikšanos. īsi pirms jūsu ienākšanas te bija viņas sūtne jeb savedēja. Un tad varu vēl pateikt, ka starp desmitiem un vienpadsmitiem es būšu pie viņas, jo ap to laiku viņas vīrs, tas nolādētais greizsirdis un aunagalva, nebūšot mājās. Atnāciet pie manis vēl šovakar pat, tad es jums pastāstīšu, kā man veicās.
Fords. Iepazīšanās ar jums man nes tīro svētību. Bet vai jūs Fordu pašu pazīstat?
Falstafs. Lai velns viņu rauj, šito nabaga ragulopu. Kāpēc tad man viņš būtu jāpazīst? Tikai par nabagu gan laikam es viņu bez pamata zākāju. Melš, ka šim greizsirdīgajam aunam esot vesels lēvenis naudas. Nu jūs saprotat, kāpēc viņa sieva man liekas tik pievilcīga! Ar viņu kā ar atslēgu es slēgšu šī ragainā tēviņa naudas lādi, un tad es varēšu dzīvot, cepuri kuldams.
Fords. Jums vajadzētu tomēr iepazīties ar Fordu, ser, lai vajadzības brīdī varētu no viņa izvairīties.
Falstafs. Rauj viņu velns, šito prasto sviesta andelmani. Ar vienu savu acu skatienu es viņu padarīšu jau stīvu un izsitīšu pēdējo gara gaismu no paura ārā, lai tad tas spīd kā lākturis, kas uzkārts viņam uz ragiem. Tici vai ne, mister Brūk, šis lempis gulēs man pie kājām, bet tu gulēsi pie viņa sievas. Vēl šovakar pat atnāc. Fords ir nelga, bet es parūpēšos, lai viņa vārdam nāk vēl jauni izpušķojumi klāt. Mister Brūk, man gribas, lai tu pats redzētu, kas viņš par nelgu un ragaini. Tāpēc atnāc vēl šovakar.
Viņš aiziet.
Fords. Tas nu gan ir viens neģēlis un epikūrietis! Mana sirds plīst aiz dusmām. Lai nu saka viens cilvēks, ka es esmu bez pamata greizsirdīgs! Mana sieva ir laidusi viņam ziņu, tikšanās stunda ir jau nolikta, abi divi ir vienojušies. Kas to varēja domāt! Nu, vai jūs redzat, kāda elle ir vajā, ja vīram gadās neuzticīga sieva? Mana laulības gulta tiks apgānīta, mana nauda tiks nolaupīta, mans gods samīts dubļos. Bet tas vēl nav viss: nu man vēl jādzird tā nelieša riebīgā ķengāšanās, kurš ir mani tā pazemojis. Šitādas lamas, šitādi neķītri vārdi! Pret tiem Amaimona vārds šķiet vēl gluži pieklājīgs, tāpat Lucifera un Barbasona, kaut gan tās taču visas ir velna iesaukas, paša nelabā palamas. Bet — ragainis! Ragulops! Tādos vārdos jau pat sātanu negāna. Peidžs ir ēzelis, pavisam bezrūpīgs ēzelis. Viņš uzticas sievai, viņš nevēlas kļūt greizsirdīgs. Tad jau es labāk uzticu savu sviesta cibu flāmam, savu siera rituli mācītājam Hjū, tam Velsas moderniekam, savu degvīna blašķi īram vai savu ķēvi zirgu zaglim, lai pajādelējas, nekā atstāju paša sievu bez uzraudzības, lai viņa sāk kalt, lai sāk perināt, lai sāk gudrot visvisādus plānus. Un pietiek, ja sievietei tikai kaut kas iešaujas prātā, tad viņa panāks savu, lai tur lūst vai plīst. Paldies dievam, ka es esmu tik greizsirdīgs! — Ap vienpadsmitiem viņa esot nolikusi tikšanos. Es stāšos viņiem ceļā, pieķeršu savu sievu nozieguma vietā, atriebšos Falstafam un pēc tam varēšu gardi smieties par Peidžu. Man tūliņ jāiet. Labāk trīs stundas par agru nekā vienu mirkli par vēlu. Ragulops! Ragulops! Ragainis! Ak kauns, ak kauns!
Aiziet.