Ienāk misis Forda un misis Peidža.
Misis Forda. Uhū! Džon! Robert!
Misis Peidža. Ātrāk, ātrāk! Vai veļas grozs . . .
Misis Forda. Ir jau sagatavots! Kur paliek Robins? Kalpi ienes grozu.
Misis Peidža. Dodiet, dodiet šurp!
Misis Forda. Te, lieciet te!
Misis Peidža. Izstāstiet saviem ļaudīm, kas viņiem darāms. Mums jārīkojas veikli!
Mj'sj's Forda. Tātad, Džon un Robert, kā jau jums teicu, jūs palieciet tepat blakus brūzī un gaidiet. Un, kā es jūs saucu, tā nāciet iekšā, žigli celiet grozu plecos un, kad tas izdarīts, steidziet, cik kājas nes, uz velētavu Dečetas pļavmalā, un izgāziet visu, kas grozā, samazgu grāvī pie pašas Temzas.
Misis Peidža. Vai jūs sapratāt, kas darāms?
Misis Forda. Esmu jau viņiem visu izstāstījusi. Viņiem viss skaidrs. Bet tagad ejiet un, tiklīdz es saucu, esiet klāt.
Kalpi aiziet.
Misis Peidža. Paskat, kur nak mazais Robins!
Ienāk Robins.
Misis Forda. Nu, manu vanadziņ, ko teiksi?
Robins. Mans kungs, sers Džons, ir pie jūsu pagalma durvīm un jautā pēc jums, misis Forda.
Misis Peidža. Kad tik tu, mazais jokupēter, mūs nenodosi!
Robins. Varu apzvērēt! Mans kungs nezina, ka jūs esat šeit. Un viņš pat piedraudēja mani uz visiem laikiem padzīt, ja es jums kaut ko stāstītu. Jā gan, viņš zvērēja, ka mani padzīs.
Misis Peidža. Tu esi lāga puisis, un tava klusu ciešana būs drēbnieks, kas uzšūs tev jaunus svārkus un bikses. Es iešu un paslēpšos.
Misis Forda. Jā, labi! Bet tu ej un pasaki savam kungam, ka es esmu viena. Jūs, misis Peidža, tikai neaizmirstiet savu lomu.
Robins aiziet.
Misis Peidža. Nekādā ziņā! Bet, ja es nenospēlēšu, kā nākas, tad jūs varēsiet mani izsvilpt.
Misis Peidža aiziet.
Misis Forda. Tagad ķersimies pie lietas. Un ņemsim šo uzblīdušo recekli, šo izgurušo putras ābolu vienreiz priekšā. Lai viņš mācās atšķirt dūju no žagatas.
Ienāk Falstals.
Falstals. Ak tu manu jaukumiņ, tad beidzot tu esi mana! Tā, nu es varu mirt, nu man pietiek dzīvot. Mans ilgu sapnis ir piepildīts. Ak debešķīgās svētlaimes brīdis!
Misis Forda. Manu mīļo ser Džon!
Falstafs. Misis Forda, es neprotu teikt glaimus, es neprotu melot, misis Forda. Mani māc grēcīgas ilgas. Man gribētos, kaut tavs vīrs būtu beigts. Zvēru pie dieva, tad es tevi sauktu par savu lēdiju.
Misis Forda. Jūs? Mani par savu lēdiju, ser Džon? Ai, es gan laikam būtu nožēlojama lēdija!
Falstafs. Visā Francijas galmā nav otras tādas kā tu. Es redzu, tavas acis spulgo spožāk par dimantiem. Tavu uzacu loki ir tik smalki veidoti, ka tiem piestāvētu visdārgākā Venēcijas galvas rota vai nu pēc amazoņu fasona, vai ar buru kuģa veidojumu.
Misis Forda. Nē, man labāk piestāv vienkāršs sievas galvas auts, ser Džon, un arī tas ne visai.
Falstafs. Tu pati noziedzies pret sevi, tā runādama. No tevis iznāktu īsta galma dāma. Un tavu daiļo kājiņu atsperīgā gaita tev, apaļbrunčos tērptai, piešķirtu karalisku cēlumu. Tu nemaz nezini, par ko visu tu kļūtu, ja liktenis nebūtu tavs ienaidnieks, tāpēc ka pati daba ir tevi apveltījusi kā draugs. Nē, to tu nespēj noliegt!
Misis Forda. Jel ticiet, manī tiešām nav nekā tāda.
Falstafs. Jā, bet kāpēc tad es tevi iemīlēju? Jau tas vien var noderēt par pierādījumu, ka tu esi neparasta būtne. Redzi, es neprotu glaimot, apgalvojot, ka tu esi tāda vai tāda, kā to māk kaisli čukstēt tāds pienapuika, kas izskatās pēc vīrieša drānās tērptas sievietes un smaržo kā aptieka drogu vācamajā laikā. Nē, to es neprotu, taču es mīlu tevi, tevi un tikai tevi, un tu esi manis cienīga.
Misis Forda. Nemāniet mani, ser. Es baidos, jūs mīlat misis Peidžu.
Falstafs. Tad jau tikpat labi tu varētu apgalvot, ka es mīlu pastaigāties gar parādnieku cietumu, kas man šķiet pretīgāks par kaļķu cepļa dūmiem.
Misis Forda. Labi. Tikai debess to zina, ka es jūs mīlu! Bet gan jūs to kādā dienā jutīsiet.
Falstafs. Paliec vien tāda. Es gribu būt tavas mīlestības cienīgs.
Misis Forda. Nē, ticiet, jūs jau tāds esat. Vai citādi es jūs tā mīlētu?
Robins
ārpusē.
Misis Forda, misis Forda, pie durvīm stāv misis Peidža, viņa ir nosvīdusi un aizelsusies un izskatās pārbijusies. Viņa vēlas ar jums tūdaļ runāt.
Falstafs. Viņa nedrīkst mani te ieraudzīt. Es paslēpšos aiz aizkara.
Misis Forda. Jā, esiet tik labi! Viņa ir pārlieku pļāpīgs sievišķis.
Falstals paslēpjas. Ienāk misis Peidža un Robins.
Nu, kas ir? Kas noticis?
Misis Peidža. Ak misis Forda, kas nu būs? Jūs esat apkaunota, pazemota, uz mūžu mūžiem grimusi sieviete!
Misis Forda. Ko tas nozīmē, mīļā misis Peidža?
Misis Peidža. Ak misis Forda! Tik godīgam vīram, kāds ir jūsu laulātais draugs, dot iemeslu tādām aizdomām!
Misis Forda. Kādām aizdomām?
Mj'sj's Peidža. Jūs sakāt, kādām? Kaunieties! Ak, kā es esmu vīlusies jūsos!
Misis Forda. Ak dievs! Kas noticis, runājiet!
Misis Peidža. Jūsu vīrs nāk šurp un ved sev līdz visus Vindzoras tiesas kalpus, lai sameklētu kādu džentlmeni, kurš, pēc viņa vārdiem, pašlaik atrodoties šai namā ar jūsu ziņu, ļaunprātīgi izmantodams saimnieka prombūtni. Jūs esat pazudusi.
Misis Forda
klusi.
Runājiet stiprāk! Vai nu tik traki būs!
Misis Peidža. Lai dievs dod, ka tā nebūtu un ka te netiktu atrasts neviens svešs vīrietis. Tikai tas gan ir tiesa, ka jūsu vīrs būs tūliņ klāt un ka viņam pa pēdām seko gandrīz vai puse no visiem Vindzoras pilsoņiem, lai uzmeklētu šeit kādu džentlmeni. Es atsteidzos pa priekšu, lai jums to pateiktu. Bet, ja nu jūs apzināties, ka esat bez grēka, nu ko? Tad es esmu priecīga. Ja jums turpretī te ir kāds draugs, tad gādājiet, lai viņš pazūd, lai pazūd no šejienes. Nu, ko jūs tā stāvat? Ņemiet visus prātus kopā un glābiet savu teicamo slavu vai arī sakiet uz mūžu ardievas labajām dienām.
Misis Forda. Ko man darīt? Šeit ir kāds džentlmenis, mans dārgais draugs. Es tik daudz nebēdāju par savu godu, cik par viņa. Es nežēlotu tūkstoš mārciņu, lai tik dabūtu viņu no šejienes projām.
Misis Peidža. «Es nežēlotu, es nežēlotu!» Kas te ko žēlot vai nežēlot? Jūsu vīrs tūliņ būs klāt, labāk gudrojiet, kā dabūt viņu prom, jo šeit viņam nav kur paslēpties. — Ak, cik smagi es esmu jūsos vīlusies! Redziet, kur grozs! Ja jūsu draugs nebūtu pārāk liels, tad viņš varētu iegulties tajā. Un mēs viņam samestu savalkāto veļu virsū, kas būtu savākta it kā mazgāšanai, vai arī, ņemot vērā, ka tagad ir pats īstākais veļas velējamais laiks, liktu diviem no jūsu kalpiem aiznest grozu uz velētavu Dečetas pļavā.
Misis Forda. Viņš ir dikti resns un nevarēs iegulties grozā. Ko lai es iesāku?
Parādās Falstals.
Falstals. Es gribu to grozu redzēt, es gribu to apskatīt! Ļaujiet man to apskatīt. Es varēšu gan te ielīst, varēšu! Klausiet savas draudzenes padomam. Es varēšu.
Misis Peidža. Ko? Tas esat jūs, sers Džons Falstafs? Ak tad tādas ir jūsu vēstules, bruņiniek?
Falstals. Es mīlu tevi, tikai tevi. Bet tu palīdzi man tikt prom. Ļauj man te iegulties iekšā. Es savu mūžu vairs …
Falstafs legulstas grozā, un sievietes samet tam netīro ve/u virsū.
Misis Peidža. Tu palīdzi apsegt savu kungu, zēn. Bet jūs, misis Forda, pasauciet šurp ļaudis. — Ak jūs liekulīgo bruņiniek!
Misis Forda. Džon! Robert! Džon!
Robins aiziet. Ienāk kalpi.
Nāciet, nesiet šo veļu prom, žiglāk. Kur ir nesamie koki? Nu, ko jūs tūļājaties? Aiznesiet šo grozu veļas mazgātājai uz Dečetas pļavu. Bet žigli!
Ienāk Fords, Peidžs, Kajuss un sers Hjū Evenss.
Fords. Lūdzu, lūdzu, nāciet tik iekšā. Ja manas aizdomas izrādītos bez pamata, tad izsmejiet mani, tad turiet mani par ākstu. Es būšu to pelnījis. — Paklau, uz kurieni jūs to nesat?
Kalpi. Veļas mazgātājai, kungs.
Misis Forda. Kas tev par daļu, kur viņi to nes? Tu pat netīrajā veļā sāksi savu degunu bāzt!
Fords. Netīrajā veļā? Jā, man ir jānomazgājas no netīrumiem … Netīrumiem? Jā, netīrumiem. Nu ir īstais netīrās veļas mazgāšanas laiks klāt!
Kalpi aiznes grozu.
Kungi, es viņnakt redzēju sapni. Es jums to tūliņ pastāstīšu. — Še, še, ņemiet manas atslēgas! Kāpiet augšā manās istabās, apskatiet, pārmeklējiet, iztaustiet! Mēs to lapsu kūmiņu izdzīsim no alas. Bet pagaidiet, vispirms noslēgsim šo izeju. Tā — tagad varam sākt!
Peidžs. Vai jūs neliksieties mierā, mīļais Forda kungs! Jūs nodarāt paši sev pāri!
Fords. Pāri gan, mister Peidž! — Sāksim, džentlmeņi. Nu jūs tūliņ redzēsiet jokus. Džentlmeņi, nāciet man līdzi!
Aiziet.
Evenss. Tas nu gan ir vienc apbrīnojam untumainc un greizsirdīgs ciliks.
Kajuss. Es zvēr, tas vairs nav pēc franč mod. Iekš franč zem neviens neir greizsirdīgs.
Peidžs. Iesim kungi. Paskatīsimies, ko viņš tur atradīs.
Evenss, Peidžs un Kajuss aiziet.
Misis Peidža. Vai te tagad neiznāk dubults joks?
Misis Forda. Es nemaz nezinu, par ko lai priecājos vairāk: par to, ka iznerrots sers Džons, vai par to, ka izmuļķots mans vīrs.
Misis Peidža. Viņš laikam būs pārcietis nāves bailes, kad jūsu vīrs jautāja, kas tai grozā iekšā.
Misis Forda. Es baidos, kad tik viņam patiesi pēc tām bailēm nebūs vajadzība krietni nomazgāties. Tāpēc, iesviezdami ūdenī, kalpi viņam izdarīs vēl labu pakalpojumu.
Misis Peidža. Tas nu gan ir blēdis un netiklis! Es priecātos, ja visi tādi kā viņš dabūtu izbaudīt to pašu.
Misis Forda. Man liekas, manam vīram bija kāds īpašs pamats domāt, ka Falstafs ir šeit, jo tik briesmīgi greizsirdīgu es viņu nekad nebiju redzējusi.
Misis Peidža. Gan es to izdibināšu. Bet tagad sadomāsim Falstafam jaunu pārbaudījumu. Ar šīm zālēm viņa mīlestības kaitei, liekas, nebūs vēl daudz līdzēts.
Misis Forda. Aizsūtīsim vēlreiz to pavieglo sievišķi, misis Kvikliju, pie viņa un atvainosimies par to iesviešanu ūdenī. Un modināsim viņā jaunas cerības, lai pēc tam vēlreiz pārmācītu.
Misis Peidža. Jā, labi! Noliksim viņam tikšanos rīt pulksten astoņos no rīta, lai it kā dotu gandarījumu par viņa ciešanām.
Atgriežas Fords, Peidžs, Kajuss un sers Hjū Evenss.
Fords. Es viņu nevaru atrast. Varbūt tas blēdis ir tikai dižojies ar to, kas īstenībā viņam nav iegūstams.
Misis Peidža. Jūs dzirdējāt?
Misis Forda. Jā, jā, tikai nerunājiet. — Tā ir gan smalka izturēšanās pret mani, mister Ford, tiešām smalka!
Fords. Protams.
Misis Forda. Lai dievs dotu, ka jūs pats būtu labāks nekā jūsu domas!
Fords. Āmen!
Misis Peidža. Jūs nodarāt pats sev ļaunu, mister Ford.
Fords. Jā, jā, un par to man jācieš.
Evenss. Ja te, šai name, iekš šiem kambarem, lādēm un skapem kāds ir, tad lai dievs man ar pastare diene soda!
Kajuss. Nudien, es sak to paš. Te nevien nav.
Peidžs. Kaunieties, mister Ford! Kā jums nav kauna! Kāds ļauns gars, kāds nelabais jums iedveš šīs domas? Kaut man dotu visas Vindzoras pils bagātības, es negribētu saslimt ar jūsu iedomu kaiti.
Fords. Tāda nu ir mana vājība, mister Peidž, kuras dēļ man pašam jācieš.
Evenss. Jūs cieš aiz sav ļaun sirdsapziņ. Tik godig siev, kāds ir jūsējs, jūs neatradis starp piectūkstoš un piecsimt cit sievišķ.
Kajuss. Jā, es redz, viņa ir godig sēvēt.
Fords. Nu labi. Es jūs ielūdzu azaidā. Pagaidām iziesim drusku dārzā. Es lūdzu man piedot. Vēlāk es jums pastāstīšu, kāpēc tā darīju. Nāc, sieviņ! Iesim, misis Peidža! Es lūdzu man piedot, no visas sirds lūdzu!
Peidžs. Nu tad ejam, kungi. Tomēr smieties par viņu mēs vēl smiesimies. Es jūs visus rīt ielūdzu brokastīs pie sevis. Bet pēc tam mēs dosimies putnu medībās. Man ir varen labs medību vanags. Vai jūs esat ar mieru?
Fords. Jā, esmu!
Evenss. Nu, ja jau viens ir, tad es grib būt oters.
Kajuss. Ja ir div, tad es grib būt trešs.
Fords. Lūdzu, lūdzu, nāciet, mister Peidž!
Evenss. Bet es jūs lūdz rit man atgādināt par to utubung, par to man viesnīc saimniek.
Kajuss. Tas ir dikt lab. Es no vis man sird grib to darīt.
Evenss. Jā, par to utubung, ar vis viņ ņirgašen un zob- galibs.
Aiziet.