Ienāk Fentons un Anna Peidža.
Fentons.
Es tava tēva mīlu neiegūšu, - Un tādēļ manas pūles veltas, Anniņ.
Anna.
Ak vai! Ko tad?
Fentons.
Tev jākļūst reiz sev pašai. Viņš pārmet man, ka esmu augstas kārtas, Tāpat kā to, ka, mantu notriecis, Nu cerot atspirgt viņa bagātībā. Tam derdzas arī mana pagātne Ar aušībām un gaisīgajiem draugiem. Tad vēl viņš apgalvo: viņš neticot, Ka tevi spētu mīlēt es bez pūra.
Anna.
Bet ja nu viņam taisnība? Fentons.
Nē, nē, pie savas laimes sapņa zvēru! Kaut, atzīstos, es arī sākumā Pret tava tēva mantu jutu cieņu, Bet, tevi iepazinis, sapratu, Ka pati tu man dārgāka par zeltu. Un manta vienīgā, pēc kā nu tiecos, Ir tava skaidrā sirds.
Anna.
Ak mīļo Fenton, Jums tomēr jāgūst tēva labvēlība; Bet ja ar pazemīgiem lūgumiem Jūs savu nepanāksiet… Ļaudis nāk!
Abi sarunādamies aiziet. Uznāk Šelovs, Slenders un misis Kviklija.
Šelovs. Izjauciet viņiem tās runas, misis Kviklija, mans brālēns pats grib ar jaunkundzi runāt.
Slenders. Nu tad jāsaņemas! Mēģināts nav zaudēts.
Šelovs. Jūs tikai nebīstieties!
Slenders. Nē, es no viņas nebīstos. Kas tur ko bīties! Ja vien man nebūtu tik bail.
Kviklija. Uzklausiet, misters Slenders grib jums ko teikt.
Anna.
Es eju! — To mans tēvs man izraudzījis. Ak dievs, cik dažai jauks šķiet riebeklis, Kam gadā ienāk trīssimt mārciņas.
Kviklija. Kā klājas dārgajam misteram Fentonam? Vai drīkstu jūs lūgt uz pāris vārdiem?
Selovs. Viņa nāk! Tagad ej viņai pretī, brālēn. Jā, puis, tev bija gan tēvs!
Slenders. Jā, Annas jaunkundz, man bija tēvs. Mans tēvocis var par viņu pastāstīt smukus jokus. Esiet tik labi, tēvoc, un pastāstiet Annas jaunkundzei, kā mans tēvs izzaga no putnu kūts divas zosis. Nu pastāstiet, onkulīt.
Selovs. Mans brālēns jūs, Annas jaunkundz, mīl.
Slenders. Jā, es jūs mīlu, ne mazāk kā kuru katru sievieti Glosteršīrā.
Selovs. Viņš jūs apgādās kā muižnieci.
Slenders. Kā muižnieci jau nu ne, bet citādi viņai nekas nekaitēs.
Selovs. Viņš jums novēlēs simt piecdesmit mārciņas atraitnes daļai.
Anna. Mīļais mister Šelov, lai taču viņš pats runā ar mani.
Šelovs. Brīnišķīgi, es jums pateicos par šiem vārdiem. Es jums pateicos par jūsu laipno mājienu. Brālēn, viņa tevi aicina. Es jūs atstāšu vienus.
Anna. Nu, mister Slender.
Slenders. Jā, labā Annas jaunkundz . ..
Anna. Kādi tad būtu jūsu vēlējumi?
Slenders. Mani pēdējie vēlējumi? Nē, tas nu gan ir joks, nudien! Par saviem pēdējiem vēlējumiem es vēl, paldies dieviņam, neesmu domājis. Tik vārgs es par laimi vēl nejūtos.
Anna. Fui, es jums, mister Slender, gribēju teikt: ko jūs vēlētos no manis?
Slenders. Nudien, pats sev es vēlos gauži maz, lai neteiktu, ka neko. Jūsu tēvs un mans tēvocis abi ir tie, kas rīkojas. Ja jau tāds būtu mans liktenis, nu ko, es esmu ar mieru, bet, ja ne, — katram dzīvē sava laime! Viņi abi par šo jautājumu varēs pastāstīt jums vairāk nekā es. Jautājiet savam tēvam. Tur jau viņš nāk.
Uznāk Peidžs un misis Peidža.
Peidžs.
Ā! Misters Slenders. — Mīli viņu, Anna! Bet ko tad misters Fentons meklē te? Jūs pārāk bieži, ser, šai namā redzams. Es esmu teicis jau, ka Anna saderēta.
Fentons.
Ak mister Peidž, par ko jūs dusmojat?
Misis Peidža.
Kādēļ jūs, Fenton, manu bērnu lencat?
Peidžs.
Nav viņa lemta jums.
Fentons.
Ser, ļaujiet vārdu bilst. . .
Peidžs.
Nē, mister Fenton! —
Nu iesim, mister Šelov, mīļais Slender.
Jūs mani apgrūtināt, mister Fenton.
Peidžs, Selovs un Slenders aiziet.
Kviklija.
Jūs parunājiet ar misis Peidžu.
Fentons.
Ak misis Peidža, mīla nesavtīgā, Ko jūtu es pret jūsu meitu, liek man Par spīti kavēkļiem un pārmetumiem Nest droši kaujas karogu uz priekšu. Es lūdzu jūsu labvēlību, kundze.
Anna.
Māt, neatdodiet mani tādam muļķim.
Misis Peidža.
Man ir kāds cits, vēl labāks, padomā.
Kviklija.
Tas būs mans kungs, mans ārsta kungs. Anna.
Tad labāk mani dzīvu aprociet Vai nositiet ar tupeņiem.
Misis Peidža.
Nu ko tu uztraucies! — Jums, mister Fenton, Es neesmu ne draugs, ne ienaidnieks, Es meitai jautāšu, vai viņa jūs Tā mīl, un tad es izlemšu, kas darāms, Bet tagad sveiki! Viņai jānāk iekšā, Jo tēvs būs dusmīgs.
Misis Peidža un Anna aiziet.
Fentons. Jā, sveiki, kundze! Sveika, mīļā Anniņ!
Kviklija. Tas viss ir mans nopelns. Vai tiešām — es viņai tā saku — jūs ar tik vieglu roku atdosiet savu bērnu šim te muļķim vai arī tam dakterim? Labāk paskatieties uz misteru Fentonu! Jā, tas ir mans nopelns.
Fentons.
Paldies! Un nodod manai mīļajai Vēl šovakar šo gredzenu. Ņem algu!
Aiziet.
Kviklija. Lai debess viņu atalgo! Ak tavu feinu cilvēku! Šitik feina cilvēka dēļ jau katra sieviete būtu gatava skriet kaut vai ugunī. Bet man tomēr gribētos, ka Annas jaunkundze tiktu manam kungam vai arī misteram Slenderam, bet varbūt šim misteram Fento- nam. Es darīšu, ko spēšu, viņu visu trīs labā, jo to es viņiem visiem esmu solījusi, un man negribētos lauzt vārdu. It īpaši misteram Fentonam doto. Ak tā, un tad vēl abas manas kundzes mani taču sūta pie sera Džona Falstafa. Kā es, dullā muša, to biju gandrīz aizmirsusi!
Aiziet.