Ienāk Falstafs un Bardolls.
Falstafs. Paklau, Bardolf!
Bardolls. Jā, ser!
Falstafs. Ej atnes man korteli vīna ar grauzdētiem sausiņiem.
Bardolls aiziet.
Vai to man vajadzēja piedzīvot, ka mani aiznes grozā tikpat, kā miesnieks nes savus gaļas atkritumus muldā, un ļaut, lai iemet Temzā? Ja man vēlreiz ga- dītos tāds kauns, tad labāk lai manas smadzenes izcep sviestā un pamet suņiem par Jaungada dāvanu priekšā. Tie neģēļi ielidināja mani upē ar tikpat maziem sirdsapziņas pārmetumiem, kā dažreiz iesviež tur aklus kucēnus, veselus piecpadsmit metienā. Un mans ārējais izskats jau to rāda, cik ātri es grimu. Kaut upe būtu elles bezdibenis, es tomēr drīz nonāktu līdz dibenam. Un es patiešām būtu noslīcis, ja krasts negadītos lēzens un vieta tik sekla. Taču tāda nāve ir riebīga, jo ūdenī cilvēks pietūkst, un kāds tad es izskatītos, ja būtu vēl vairāk pietūcis? Tad es laikam būtu kā blāķis.
Ienāk Bardolls ar vīnu.
Bardolfs. Ir ieradusies misis Kviklija un vēlas ar jums runāt.
Falstafs. Dod tik šurp, vispirms jāpiemaisa tam Temzas ūdentiņam vīns klāt. Mans vēders ir tā atdzisis, it kā es karstuma veldzēšanai būtu zāļu vietā dzīvu sniegu rijis. — Lai viņa ienāk!
Bardolfs. Nāc iekšā, sieviete!
Ienāk misis Kviklija.
Kviklija. Lūdzu piedošanu, kungs, vai atļauts ienākt? Vēlu jums labu rītu, kungs!
Falstafs. Aizvāc šos traukus un uzkarsē man vēl vienu korteli vīna, tikai labu.
Bardolls. Vai olu likt klāt, ser?
Falstafs. Nē, lai vīns būtu tīrs. Es neciešu, ka man vīnam jauc aizperētas olas klāt.
Bardolls aiziet. Nu, ko tu man pateiksi?
Kviklija. Redziet, ser, mani sūta pie jūsu žēlastības misis Forda.
Falstafs. Misis Forda, citiem vārdiem sakot, Brasla kundze. Man pietiek šī brasla. Es jau tiku iemests braslā. Un esmu sarijies brasla ūdeni.
Kviklija. Vai, dieniņ! Viņa, nabadzīte, jau nemaz nebija vainīga. Savus kalpus viņa pēc tam bargi izrāja: viņi bija pārskatījušies.
Falstafs. Tāpat kā es, tāpat kā es, dibinādams savus plānus uz vieglprātīgas sievietes solījumiem.
Kviklija. Ak ser, misis Forda ir tik izmisusi, ka jums sirds sažņaugtos, viņu redzot. Viņas virs šorīt iet putnu medībās, un viņa gribētu jūs redzēt vēlreiz pie sevis. Starp pulksten astoņiem un deviņiem. Man viņai steidzīgi jānes atbilde. Jel ticiet, misis Forda grib visu vērst par labu.
Falstafs. Labi, es būšu. Tā tu pasaki. Un lai viņa padomā, kas tas cilvēks gan ir — vārgulis un gļēvulis, tad viņa novērtēs manu drosmi.
Kviklija. Jā, es viņai to pateikšu.
Falstafs. Pasaki gan. Ak tad tu saki — starp pulksten deviņiem un desmitiem?
Kviklija. Starp astoņiem un deviņiem, ser.
Falstals. Labi, bet tagad ej. Es katrā ziņā būšu.
Kviklija. Palieciet sveiciņi, ser!
Aiziet.
Falstals. Es brīnos, kur tas misters Brūks pazudis? Viņš taču lūdza, lai es viņu gaidot. Man nedod miera viņa nauda. A, tur jau viņš nāk!
Ienāk Fords.
Fords. Esiet sveicināti, ser!
Falstals. Nu, mister Brūk? Jūs nācāt apjautāties, kā man veicies pie Forda sievas.
Fords. Jā, ser Džon, tas tiešām ir mana nāciena nolūks.
Falstafs. Mister Brūk, teikšu jums atklāti. Es biju pie viņas ieradies noliktajā stundā.
Fords. Un kā jums izgāja, ser?
Falstafs. Dikti slikti, mister Brūk.
Fords. Kā tā, ser? Vai viņa bija pārdomājusi?
Falstals. Nē, mister Brūk. Tikai tas nožēlojamais ragulops, viņas vīrs, kas dzīvo mūžīgā greizsirdības trakumā, tieši pašā svarīgākajā brīdī mūs iztraucēja, kad mēs bijām jau gana apkampušies, skūpstījušies, zvērējuši viens otram mīlestību un, vārdu sakot, jau tuvojāmies mūsu komēdijas ievada noslēgumam. Un viņam pa pēdām sekoja vesela banda viņa draugu, kurus tas bija savācis un sakūdījis, lai — ko tu domā! — paša mājās notvertu sievas mīļāko.
Fords. Ko? Tajā laikā, kad jūs tur vēl bijāt?
Falstals. Jā, kad es tur vēl biju.
Fords. Un viņš jūs meklēja un nevarēja atrast?
Falstals. Es jums tūliņ pastāstīšu. Te par laimi atsteidzās tāda misis Peidža un pastāstīja, ka Fords nākot šurp. Un, tikai pateicoties viņas attapībai, par spīti Forda kundzes apjukumam viņas mani aizgādāja veļas grozā prom.
Fords. Veļas grozā?
Falstals. Nu jā, ka veļas grozā, dieva vārds, iestampā- damas mani tur kopā ar savalkātiem vīriešu un sievu krekliem, visādām netīrām zeķēm un nolaistītiem galdautiem. Un tas viss kopā, mister Brūk, radīja tik pretīgu smaku jūkli, kāds vēl nemūžam nav smacējis cilvēkam nāsis.
Fords. Un cik ilgi jūs tur nogulējāt?
Falstals. Klausieties, klausieties, mister Brūk, ko visu esmu pārcietis, lai jums par prieku ievestu šo sievu kārdināšanā. Jā, kad nu es biju tā iestampāts grozā, mājasmāte atsauca šurp Forda kalpus, divus tēviņus, lai viņi mani it kā uz netīrās veļas rēķina aiznestu uz Dečetas velētavu. Šie nu uzcēla mani uz pleciem, bet durvīs mēs saskrējāmies ar šo greizsirdīgo muļķi, viņu kungu, kurš reizi vai pat divas jautāja, ko viņi tur nesot. Es drebēdams gaidu, ka šis stulbenis sāks pārmeklēt grozu, taču liktenis, kas bija lēmis viņam palikt par mūžīgu ragulopu, sakala viņa rokas. Jā, un tā nu viņš iedrāzās pats savā namā kā okšķeris, kamēr es aizlavījos netīrās veļas grozā. Bet tas vēl nav viss, mister Brūk! Es pārcietu trīskārtējas nāves mokas: pirmkārt, būdams briesmīgās bailēs, ka tas stulbais, greizsirdīgais auns, bandas vadonis, mani neatrod, otrkārt, tādēļ, ka man visu laiku bija jāguļ saliektam kāsī kā savāztam kabatas nazim, ar kājām pie galvas, un, beidzot, tādēļ, ka es biju kā aizkorķēta stipra brandvīna blašķe, kas bāztin piebāzta visādiem smirdošiem drēbju gabaliem, kuri rūgst paši savos netīrumos. Vai jūs varat iedomāties tādu radību kā mani, cilvēku, kas nepanes karstumu, tāpat kā sviests, cilvēku, kas visu laiku izgaro un kūst ārā! Tas ir taisni brīnums, ka es vēl paliku dzīvs. Un no šīs karstās pirts, kur no manis kā no holandiešu cepeša bija jau iztecējusi vairāk nekā puse tauku, mani kā nokaitētu pakavu tad nu iemeta Temzā, kuras vēsajos viļņos es acumirklī sastingu. Vai jūs saprotat, mister Brūk, ko tas nozīmē: būt nokaitētam kā karstai dzelzij un pēkšņi sastingt vienā mirklī!
Fords. Ticiet man, ser, es ļoti nožēloju, ka jums tā manis dēļ bijis jācieš. Tātad es esmu tagad bez cerībām? Jūs jau droši vien šo lietu vairs negribēsiet turpināt.
Falstals. Nē, mister Brūk, un, kaut mani sviež Etnā tā, kā nule iesvieda Temzā, es no viņas neatkāpjos. Viņas vīrs šorīt iet putnu medībās, un viņa mani aicina vēlreiz uz satikšanos, starp pulksten astoņiem un deviņiem, mister Brūk.
Fords. Pašreiz jau ir pāri astoņiem, ser!
Falstafs. Patiešām? Tad man jādodas uz nolikto vietu. Kad būsiet brīvi, atnāciet, es jums pastāstīšu, kā man veicies. Galu galā viss vainagosies ar to, ka viņa būs jūsu. Sveiki! Viņa piederēs jums, mister Brūk! Mister Brūk, jūs uzliksiet Fordam ragus.
Aiziet.
Foids. Hm! Vai man spokojas? Varbūt es sapņoju? Guļu? Mister Ford, mostieties! Mostieties, mister Ford! Jūsu goda svārkos ir caurums, mister Ford. Ak tad to nozimē būt precētam virām! Ak tad tādam nolūkam pasaulē ir veļa un veļas grozi! Jauki, tagad nu gan es parādīšu visiem, kas esmu! Šoreiz es to putniņu notveršu! Viņš ir manā namā. Viņš man vairs nevar izsprukt. Tas vienkārši nav iespējams. Viņš nevar ielīst ne naudas makā, ne piparu dozē. Bet, lai velns viņu ari tur paglābtu, es pārmeklēšu pat tādas vietas, kur nemaz nav iespējams paslēpties. Lai esmu kas būdams un pat tas, kam man negribētos būt, es nelikšos mierā. Un, ja jau man patiesi tiek likti ragi, kas cilvēku padara traku, tad lai notiek, kā sakāmvārdā sacīts: es būšu tik traks kā īsts ragulops.
Aiziet.