Uznāk misis Peidža, misis Kviklija un Viljams.
Misis Peidža. Kā tev liekas, vai viņš jau būs Forda namā?
Kviklija. Viņš droši vien tur jau ir vai tūliņ būs klāt. Bet, es teikšu, viņš ir briesmīgi noskaities par to, ka iesviests ūdenī. Misis Forda lūdz jūs tūliņ atnākt.
Misis Peidža. Es visu laiku būšu pie viņas. Man tikai jāaizved šis jaunais cilvēks uz skolu. Paskat, kur nāk viņa skolotājs! Tad jau, domājams, mācības atkal nebūs.
Uznāk sers Hjū Evenss.
Ko tas nozīmē, ser Hjū? Vai stundas šodien nenotiks?
Evenss. Nē, nenotiks, tas Slender jaunskungs ir atlaids tos puiks, lai viņ iet rotaļtes.
Kviklija. Ak tavu zelta sirdi!
Misis Peidža. Ser Hjū, mans vīrs apgalvo, ka mūsu zēns no grāmatu gudrības maz ko jēdzot! Lūdzu, pajautājiet viņam kaut ko no latīņu gramatikas.
Evenss. Panāk šurp, Viljam! Un tur sav gāv augše. Nu nāk, panāk tujek.
Misis Peidža. Ej, dels, ej! Turi galvu uz augšu un atbildi, kad skolotājs tev jautā. Ko tu baidies?
Evenss. Teic man, Viljam, — cik skaiteļ ir tam nomen, tam lietvārdem?
Viljams. Divi.
Kviklija. Divi vien? Bet vai tad galdi, krēsli un beņķi nav lietas un tiem nav vārda?
Evenss. Nepļāpe nieks. Nu, kā tu teiks — skaists, Viljam?
Viljams. Pulcher.
Kviklija. Puļķis? Kas tad no pulķa par skaistumu?
Evenss. Ak tav svēt vientiesīb! Vai tu nepaliks klus, es tev lūdz! Ko nozīmē vārds lapis, Viljam?
Viljams. Akmens.
Evenss. Bet kas tas ir — akmens?
Viljams. Olis.
Evenss. Nevis olis, bet lapis. To tu, lūdzams, patur prāte.
Viljams. Lapis.
Evenss. Lab, Viljam. Bet kā, Viljam, dabe tos artikels?
Viljams. Artikulus dabū no pronomeniem, un tos loka tā: singularis nominalivo — hic, haec, hoc.
Evenss. Jā, nominativo: hik, hek, hok. Un tad tu neaizmirst: genetivo ir hujus. Nu lab, bet kā ir akuza- tivo?
Viljams. Accusativo — hinc.
Evenss. Es tev lūdz, tu patur prāte, bērs: akuzativo hink, henk, hok!
Kviklija. Hok! hok! hok! Šitāda latīņu valoda gan laikam domāta cūkām.
Evenss. Es tev ludz, tu beidz te tarkšķēt sievišķ. — Kāds ir tas vokativ kāzus, Viljam?
Viljams. E-ē-ē! Vokativo, ē-ē-ē!
Evenss. Vocativo caret, to tu ievēro, Viljam.
Kviklija. Ak karote? Nu redziet, un karote taču ari ir lieta!
Evenss. Tu paliec klus, sievišķ!
Misis Peidža. Nerunā, nerunā!
Evenss. Un kā ir tas kāzus ģenetivo iekš plural, Viljam?
Viljams. Casus genetivo?
Evenss. Jā!
Viljams. Casus genitivo — hoium, harum, hoium.
Kviklija. Kas tās par kāzām un kas tie par kāzu kārumiem? Fui, bērns, tādus vārdus gan tev neklājas ņemt mutē.
Evenss. Kaunies, sievišķ!
Kviklija. Nav labi puikam šitādus vārdus mācīt: kāzas un kārumi! Nāks laiks, un viņš iepazīsies pats gan ar kāzām gan visiem kāzu kārumiem. Kaunieties!
Evenss. Sievišķ, vai tev prāt nemaz vairs nevaid? Tu, man domāt, nejēdz neko ne no kārts, ne no skaitels, ne no loci jums. Tu ir tā visstulbāke kristīg dvēsel vise pasaule.
Misis Peidža. Ciet taču reiz klusu!
Evenss. Tagad tu, Viljam, palok man pronomen, to viet- niekvārd.
Viljams. Tos es vairs neatceros.
Evenss. Viņš ir: kvi, kve, kvod, kurš, kura, kurš. Ja tu tos neatcereses, tad dabes koks pa muger. Bet nu tu ej mā un var spēltes.
Misis Peidža. Viņš tomēr mācas daudz labak, nekā es domāju.
Evenss. Viņam ir lab gāv. Palieciet sveik, Peidž kundz! Misis Peidža. Uz redzēšanos, mīļais ser Hjū!
Sers Hjū aiziet.
Jā, ej uz mājām, puisīt! — Iesim, mēs jau tā esam nokavējušas.
Aiziet.