Ienāk Falstals un misis Forda.
Falstals. Misis Forda, visas manas ciešanas kļūst niecīgas jūsu bēdu priekšā. Es esmu pārliecinājies, cik lielu upuri jūs nesat mūsu mīlestības vārdā, un es jums negribu palikt ne par mata platumu parādā. Es sniegšu jums, misis Forda, ne vien parastos mīlas pakalpojumus, bet neaizmirsīšu arī nevienu no tās greznumiem, rotām un ceremonijām. Bet vai jūs šoreiz esat pārliecināta, ka jūsu vīrs mūs atkal nepārsteigs?
Misis Forda. Viņš aizgāja putnu medībās, mījo ser Džon.
Misis Peidža
aiz skatuves. Uhū! Mījā aušiņ, misis Forda, uhū!
Misis Forda. Ejiet augšā guļamistabā, ser Džon.
Falstals aiziet. Ienāk misis Peidža.
Misis Peidža. Labdien, mīļā! Vai bez jums te vēl kāds ir?
Misis Forda. Tikai saimes ļaudis, cita neviena.
Misis Peidža. Tiešām?
Misis Forda. Tik tiešām!
Paklusām.
Runājiet skaļāk!
Misis Peidža. Tad nu gan es esmu priecīga, ka šoreiz neviena nav!
Misis Forda. Kāpēc?
Misis Peidža. Jūs man jautājat: kāpēc? Tāpēc, mīļā, ka jūsu vīram atkal ir uznākusi vecā trakumkaite. Viņš tā strīdas ar manējo, tā šķendējas par laulības dzīvi, tā lād visas Ievas meitas bez izšķirības, tā sit sev pa pieri un brēc: «Lieniet ārā, lieniet ārā, jūs ragi!» — ka tas trakums, ko man gadījās redzēt viņreiz, salīdzinājumā ar šo šķiet pati pieklājība, miermīlība un iecietība. Vai, cik labi, ka resnā bruņinieka šoreiz te nav.
Misis Forda. Ko? Vai tad mans vīrs atkal piemin arī viņu?
Misis Peidža. Viņu vien, tikai viņu un nevienu citu. Un dievojas, ka vakar, kad viņš pārmeklējis māju, šis esot aiznests projām veļas grozā, un pūlas iestāstīt manam vīram, ka bruņinieks šodien atkal esot te. Un viņš pat pierunāja manu vīru, tāpat visus pārējos, atlikt medības un no jauna pārmeklēt māju, lai pierādītu savu aizdomu pamatotību. Tāpēc esmu tik priecīga, ka bruņinieka šeit nav. Tagad jūsu laulātais draugs vēl lieku reizi pierādīs savu muļķību.
Misis Forda. Vai viņš pašlaik ir tuvumā, misis Peidža?
Misis Peidža. Viņš jau ir klāt, tepat ielas galā. Tūliņ viņš nāks pa durvīm iekšā.
Misis Forda. Tad es esmu pagalam! Bruņinieks ir pie manis!
Misis Peidža. Vai, dieniņ, tad gan jūs mantosiet briesmīgu kaunu, turpretī viņš ir jau tikpat kā mironis. Jūs gan esat sieviete! Aizgādājiet prom, aizgādājiet viņu tūliņ prom! Tad labāk paciest kaunu nekā asins izliešanu.
Misis Forda. Kā lai viņš tiek prom? Pa kurieni lai es dabūju viņu prom? Varbūt bāzt viņu atkal grozā?
Ienāk Falstafs.
Falstafs. Nē, nē, grozā es vairs nelienu. Varbūt man aiz- lavīties tāpat, kamēr viņš vēl nav atnācis?
Misis Peidža. Ak nē! Mistera Forda trīs brāļi stāv ar pistolēm rokā pie durvīm, lai neviens nevarētu tikt laukā. Citādi jau jūs tiešām varētu aizmukt, kamēr viņš nav vēl klāt. Bet ko nu jūs tagad iesāksiet?
Falstafs. Ko es tagad iesākšu? Es ielīdīšu kamīna skurstenī.
Misis Forda. Tur viņi parasti izlādē savas neizšautās medību bises. Labāk lieniet krāsns speltē!
Falstafs. Kur tāda būtu?
Misis Forda. Nē, varat man ticēt, viņš meklēs arī tur. Mājās nav ne skapja, ne kastes, ne tīnes, ne somas, ne bedres, ne pažobeles, kurā būtu iespējams ielīst ar tādu pārliecību, ka viņš tur nemeklēs. Šajā namā jums nav kur paslēpties.
Falstafs. Tad es iešu ārā.
Misis Peidža. Ja jūs iesiet pats savā izskatā, tad tūlīt būsiet mironis, ser Džon. Bet kā būtu, ja jūs pārģērbtos un mēģinātu tad?
Misis Forda. Bet par ko lai mēs viņu pārģērbjam?
Misis Peidža. Vai, dieniņ, es nezinu vis! Kur lai ņem tādas sieviešu drēbes, kuras viņam līstu mugurā? Citādi jau viņš tiešām varētu uzlikt kādu sievietes cepuri galvā, uzmest plīvuru, ietīties lakatā un tā aizlavīties projām.
Falstafs. Mīļās drostaliņas, izdomājiet gan kaut ko! Labāk jau mest zaķa cilpas nekā lēkt nelaimei taisni acīs.
Misis Forda. Augšā ir kāds tērps, kas pieder manas kalpones krustmātei no Brentfordas, miesās pilnīgai sievai.
Misis Peidža. Jā, šīs drēbes viņam derētu gan, jo tā sieva ir tikpat resna kā viņš. Un turpat ir arī viņas bārk- stainā cepure un plīvurs. Steidzieties augšā, ser Džon!
Misis Forda. Steidzieties, steidzieties, mīļo ser Džon! Mēs ar misis Peidžu sadabūsim linu autu, ko jums aptīt ap galvu.
Misis Peidža. Žiglāk, žiglāk! Mēs iesim un palīdzēsim jums pārģērbties. Tikai uzvelciet brunčus.
Falstals aiziet.
Misis Forda. Es gribu, lai mans vīrs viņu ierauga tādā izskatā. Viņš šo veco sievieti briesmīgi neieredz. Zvēr, ka viņa esot ragana, un, draudēdams ar pērienu, ir tai aizliedzis mūsu mājā nākt.
Misis Peidža. Lai svētā debess viņam neļauj izvairīties no tava laulātā drauga spieķa, bet pēc tam lai pati elle vēzē ar tā roku.
Misis Forda. Bet vai mans vīrs patiešām nāk?
Misis Peidža. Jā, jā, viņš nāk un runā arī par grozu, it kā viņam būtu par to pastāstīts.
Mj'sj's Forda. To mēs tūliņ redzēsim. Es likšu saviem kalpiem no jauna nest grozu ar tādu aprēķinu, lai viņi durvīs atkal sastaptos, tāpat kā iepriekšējā reizē.
Mj'sj's Peidža. Jā, bet jūsu vīrs tūliņ būs klāt: tādēļ iesim un apģērbsim viņu, lai viņš izskatās tieši kā šī Brentfordas ragana.
Misis Forda. Bet es vispirms pastāstīšu saviem ļaudīm, kā viņiem jārīkojas ar grozu. Kāpiet augšā, es uznesīšu arī linu autu, ar ko aptīt viņam galvu.
Aiziet.
Misis Peidža. Tādu blēdi un nekauņu vajadzētu pakārt! Mūsu sods vien viņam pārāk mazs.
No spēles šīs lai vīri zin un jūt: Var jautra sieva uzticīga būt, Jo saprot, draiskule, ka joks ir joks, Tik klusa cūka dziļu sakni rok.
Aiziet. Uznāk misis Forda ar diviem kalpiem.
Misis Forda. Panāciet šurp, puiši, celiet atkal to grozu uz pleciem. Jūsu kungs jau ir tepat pie durvīm. Bet, ja viņš pavēl jums grozu likt zemē, tad paklausiet viņam. Nu žigli! Nesiet to laukā.
Aiziet.
Pirmais kalps. Nu tad ceļam ar.
Otrais kalps. Ak tu debestiņ, kaut tik nu atkal nebūtu kāds bruņinieks iekšā!
Pirmais kalps. Cerēsim, ka nebūs. Nudien, tad es labāk nesu tik lielu svina gabalu nekā viņu!
Ienāk Fords, Peidžs, Selovs, Kajuss un sers Hjū Evenss.
Fords. Bet, ja nu es pierādīšu, mister Peidž, ka jūs kļūdāties, turēdami mani par muļķi, ko tad jūs teiksiet? — Lieciet to grozu zemē, blēži! Sauciet šurp manu sievu! — Tu tur, lien ārā no groza! — Jūs blēži un savedēji! Te jau ir vesela banda, vesela sazvērestība pret mani! — Bet tagad pašam velnam būs jāsarkst un jābālē. — Ei, sieva, kur tu paliec? Nāc, nāc vien šurp! Paskaties pati, kas tā par skaistu veļu, kuru tu sūti mazgāt.
Peidžs. Tas nu par daudz, mister Ford, jums vairs nevar ļaut ilgāk brīvībā staigāt, jums jāsasien kājas un rokas.
Evenss. Nē, tas nu ir gan vienc jukum Fric. Vīš ir tra- keks par trak sun.
Šelovs. Patiešām, mister Ford, tā nav labi, nē!
Ienāk misis Forda.
Fords. Vai tad es saku, ka labi, ser? — Nāc, panāc vien šurp, misis Forda! Misis Forda, jūs godīgā, tikumīgā laulātā draudzene, jūs nevainīgais dieva jēriņš, kuras vīrs ir sajucis prātā! Es esot bez pamata greizsirdīgs, kundze, jā?
Misis Forda. Lai dievs mans liecinieks, bez pamata gan — ja tu mani turi aizdomās, ka esmu tev neuzticīga.
Fords. Pareizi, nekauņa! Turpini vien tā līdz galam! — Nu, rāpies laukā, rakari.
Sviež veļu no groza ārā.
Peidžs. Nu, tas nu gan ir par daudz!
Misis Forda. Vai tev nemaz nav kauna? Liec taču veļu mierā!
Fords. Nu tu, sprukstiņ, man tūdaļ būsi rokā!
Evenss. Kas par trak, tas par trak. Varbūt jūs sāks tam savam sievišķim celt lindreks uz augš? Eimam prom!
Fords. Izmetiet visu no groza laukā, kad es saku!
Misis Forda. Bet, mīļo vīriņ . . .
Fords. Mister Peidž, es zvēru pie savas vīra cilvēka dvēseles, vakar ar šo grozu kāds tika aizgādāts no manām mājām projām. Un kāpēc lai arī šodien viņš nevarētu tur būt iekšā? Jo par to, ka viņš manā mājā bijis, man nav ne mazāko šaubu. Ziņas, ko esmu saņēmis, ir drošas, un mana greizsirdība nav bez pamata. Metiet visas lupatas ārā!
Misis Forda. Ja tu kādu tur atrodi, tad kauj viņu nost kā blusu.
Peidžs. Groza neviena nav.
Šelovs. Pie sava skaidrā prāta zvēru, jūs nedarāt labi, mister Ford. Tas nāk jums pašam par ļaunu.
Evenss. Ford kungs, jums būs lūgt diev, nevis klausīt savem iedomem, ko sauc par greizsirdib.
Fords. Tātad te tā nav, kuru es meklēju!
Peidžs. Nē, un, ja viņš vispār kaut kur ir, tad vienīgi jūsu smadzenēs.
Fords. Tikai vēl šo vienīgo reizi palīdziet man pārmeklēt māju! Bet, ja es meklēto neatrodu, tad neticiet vairs nekad manai vājībai. Tad lai uz laiku laikiem es kļūstu par izsmieklu jūsu sarunās pie mielasta galda! Tad lai tiek teikts: «Viņš ir greizsirdīgs kā Fords, kurš meklēja sievas mīļāko tukša valrieksta čaumalā.» Dariet man šoreiz vēl to prieku un palīdziet pārmeklēt māju.
Misis Forda. Uhū! Misis Peidža! Nāciet abas ar veceni lejā. Mans vīrs grib iet augšā.
Fords. Ar kādu veceni? Par kādu veceni tu runā?
Misis Forda. Nu, par mūsu kalpones krustmāti no Brentfordas.
Fords. To raganu, to burvi, to veco blēdi un burvi? It kā es viņai nebūtu aizliedzis spert kāju pār manu slieksni! Ak tad viņa ir tā savedēja, ko? Jā, mēs, vīri, mēs jau, protams, esam tie muļķi, mēs jau nekā nesajēdzam, kas aiz tādas pesteļošanas slēpjas, kuras dēļ viņa it kā nāk uz šejieni. Viņa te burs, viņa te vārdos, viņa te zīlēs un liks mīlēt, un vēl visvisādi ērmosies un māžosies, kamēr mēs jau nekā nesaprotam, kamēr mūsu prātam jau tas nav pieejams! — Nāc, nāc lejā, tu burve, tu ragana! Nāc lejā, vai dzirdi?
Misis Forda. Es tevi lūdzu, vīriņ! — Cienītie kungi, neļaujiet viņam šo veco sievieti sist.
Misis Peidža ieved Falstafu, kurš pārģērbies sievietes drebēs.
Misis Peidža. Nāc, Tenku māmiņ, nāc! Sniedz man roku!
Fords. Es viņai tūlīt sniegšu tādu roku … Marš ārā, tu ragana
sit viņu,
tu nekauņa, tu bezgode, tu vazaņķe. Ārā, ārā! Es tev gan buršu! Es tev gan zīlēšu!
Falstafs aiziet.
Misis Peidža. Kā jums nav kauna? Jūs droši vien nositāt šo nabaga veco sievieti?
Misis Forda. Nē, bet to viņš vēl var izdarīt. Un tas tev, protams, sagādās lielu godu.
Fords. Lai tā ragana iet kārties!
Evenss. God vārc, es dome, tas sievišķ paties bij vien ragen. Man nepatīk sievišķs, kam ir par daudz liel bārzd. Es ievēroj, ka zem tā plīvur viņam ir liel bārzd.
Fords. Vai jūs mani nepavadītu, kungi? Lūdzu, nāciet man līdzi. Tad jūs redzēsiet, kāpēc esmu greizsirdīgs. Bet, ja arī šoreiz es jūs izmaldināšu par tukšu, tad neticiet turpmāk vairs nevienam vārdam, ko saku.
Peidžs. Nu, tad paklausīsim viņam vēl šo reizi. — Kungi, ejam!
Peidžs, Fords, Selovs un Evenss aiziet.
Misis Peidža. Man liekas, viņš to sita it kā žēlodams.
Misis Forda. Nē, gluži otrādi, — zvēru, viņš to sita bez žēlastības.
Misis Peidža. Šis spieķis ir apsvētījams un pakarams baznīcā pie altāra. Tas mums ir teicami kalpojis.
Misis Forda. Kā jums liekas? Vai mēs kā godīgas laulātās draudzenes drīkstam viņu vēl ilgāk vajāt ar savu atriebību?
Misis Peidža. Nu tas netiklības velns droši vien no viņa būs izdzīts ārā. Un, ja vien sātans nav viņu pilnīgi sagrābis savos nagos, tad, esmu pārliecināta, viņš mums vairs nemāksies virsū.
Misis Forda. Varbūt mums pastāstīt arī saviem vīriem, kā mēs viņam atmaksājām?
Misis Peidža. Jā, katrā ziņā, bet galvenais, lai izdzītu jūsu vīram tās slimīgās iedomas no galvas. Taču, ja viņi abi atzītu, ka šis nožēlojamais, izvirtušais resnais bruņinieks ir vēl vairāk spīdzināms, mēs viņiem piedāvātu savus pakalpojumus.
Misis Forda. Varu saderēt, viņi to gribēs apkaunot visu ļaužu acīs. Man tāpat liekas, ka šis joks nebūtu pilnīgs, ja mēs viņu neapkaunotu visas pasaules priekšā.
Misis Peidža. Nu tad prom uz kalvi: kalsim dzelzi, kamēr tā karsta!
Aiziet.