Ienāk Peidžs, Fords, misis Peidža, misis Forda un sers Hjū Evenss.
Evenss. Tik guder prat es vēl ne pie vien sievišķ nav re- dzēš.
Peidžs. Un tad viņš atsūtīja tās vēstules jums abām reizē?
Misis Peidža. Jā, abām divām viena stundas ceturkšņa laikā.
Fords.
Man piedod, siev. Nu ticu tev, un drīzāk Es šaubītos par saules siltumu Nekā par tavu uzticību. Tagad Es ticu vairāk nekā ķeceris, Kas atgriezies pie dieva.
Peidžs.
Nešķiedi es Ar savu nožēlu, tāpat kā iepriekš Ar apvainojumiem. Mēs spēli turpināsim. Mūsu sievas Lai sagādā mums visiem jautrus brīžus Un norunā ar resno tikšanos, Kur mēs to pieķersim un liksim kaunā.
Fords.
Man mūsu sievu plāns šķiet varen labs.
Peidžs. Ko? Sūtīt viņam ziņu, lai viņš nak pusnaktī parkā uz tikšanos? Nē, nē, no tā nu gan nekas neiznāks!
Evenss. Jūs teic, ka viņš ir iemests upe un sajēms tai vecenei domāto briesmīgo pērien? Man liekas, vīš ir tā pārbaidets, ka vīš nenāks. Es dome, ka viņa mies ir jau sodīts un ka viņam tāds grēcīgs doms vairs nenāks prāte.
Peidžs. Arī man tā liekas.
Misis Forda.
Tik pasakiet, kas darāms, kad viņš atnāks, Bet viņu atvilināt ļaujiet mums.
Misis Peidža.
Tiek teikā daudzināts vēl mednieks Herns,
Viņš bijis mežsargs senāk šajos mežos
Un, ragiem rotāts, tieši pusnaktī
Ik ziemas staigājot ap ozolu.
Viņš kokus maitājot un kustoņus
Un pienu pārvēršot par asinīm,
Pats dzelžu važas baigi žvadzinādams,
Šo teiku, liekas, zināt jūs ikviens,
Un tumšos aizgājības laikos ļaudis
Tai ticējuši. Pat vēl mūsu dienās
To stāstīt mēdz kā svētu patiesību.
Peidžs.
Jā gan, jo arī tagad daudzi baidās Iet pusnaktī gar Herna ozolu. Bet kam tas viss?
Misis Forda.
Mēs esam nolēmušas Ar Falstafu tur nolikt satikšanos: Viņš nāks pie mums ar Herna ragiem pierē.
Peidžs.
Nu labi, pieņemsim, viņš atnāks arī, Ar ragiem rotājies, bet ko jūs tālāk Ar viņu iesāksiet? Kāds jūsu plāns?
Misis Peidža.
Par turpmāko gan arī padomāts:
Lai mūsu Annuks, mazais dēls un vēl
Trīs četri bērni uzvelk rūķu drānas,
Ap pleciem apliek laumu plīvurus,
Bet galvā uzliek vainagus ar svecēm
Un satver grabuļus. Un, tiklīdz abas
Mēs būsim tikušās ar Falstafu,
Lai visi pēkšņi, troksni celdami,
Ar skaļām dziesmām uzbrūk mums. Mēs tūdaļ,
Tos redzot, pārbijušās aizbēgsim.
Bet viņi zemes garu izskatā
Lai ielenc veco bezgodi, to knaiba
Un jautā, kā viņš uzdrīkstējies nākt
Šais takās svētajās, kur laumas laksta,
Turklāt vēl tādā izskatā.
Misis Forda.
Tik ilgi
Lai gariņi to kniebj un dedzina Ar svecēm, līdz viņš atzīstas.
Misis Peidža.
Pēc tam
Mēs iznāksim, tam ragus noņemsim Un ļausim izsmietajam iet.
Fords.
Bet bērniem Ir savas lomas labi jāiemāca.
Evenss. Es pamācīš tos bērs, kas viņiem jādar, bet pats es ar iztaislšes par kaut kād ērm, lai dabūt to bruņ- niek ar sav svec pasvilint.
Fords. Tas būtu brangi! Es iešu iegādāties maskas.
Misis Peidža.
Bet Anniņa būs laumu karaliene, Es tāpēc tērpšu viņu baltās drānās.
Peidžs.
Es baltu zīdu nopirkšu.
Sāņus.
Bet Slenders
To drūzmā nolaupīs, un ītonā Tie salaulāsies. — Nu pie Falstafa! Es iešu turp, par Brūku uzdodamies, Un visu noskaidrošu. Gan viņš nāks!
Mj'sj's Peidža.
Par to es nešaubos. Bet tagad iesim Un laumām tērpus sagādāsim.
Evenss. Nu labi, eimam. Tas būs dikt lab špās un viens nevainīgs stiķs.
Peidžs, Fords un Evenss aiziet.
Misis Peidža.
Nu sūtiet, misis Forda, Kvikliju Pie sera Džona jautāt, vai viņš nāks.
Misis Forda aiziet.
Bet es pie doktora. Jo tikai viņam Es savu Annu atdotu ar prieku. Kaut Slenders, mana vira mīlulis, Ir bagāts, tomēr liekas briesmīgs muļķis. Bet doktoram gan nauda ir, gan draugi Un labi sakari. Viņš būs mans znots, Kaut simti nebeidz Annu aplidot.
Aiziet.