Ienāk viesnīcas saimnieks un Simpls.
Saimnieks. Nu, ko tu gribi, stulbeni? Ko tev vajag, dullā galva? Teic, runā, saki: īsi, ātri, žigli!
Simpls. Labi, ser: mani sūta misters Slenders pie sera Džona Falstafa.
Saimnieks. Tur jau ir viņa zāle, viņa nams un viņa palātas, viņa mājas gulta un ceļa gulta, nupat no jauna svaigi krāsota un apgleznota ar bildēm no bībeles līdzības par pazudušo dēlu. Ej pieklauvē un kliedz. Gan viņš tev atbrēks cilvēkēdāja pērkondimdošajā balsī. Klauvē vien, nebaidies.
Simpls. Pirms brīža pie viņa uzgāja kāda vecene, kāda resna vecene. Es pagaidīšu, ser, kamēr viņš nonāks lejā. Man patiesībā ir viņam kas sakāms.
Saimnieks. Ko? Resna vecene? Kad tik viņa manu bruņinieku vēl neapzog! Jāsauc ārā. — Klau, brašo bruņiniek! Klau, brašo ser Džon! Liec nodārdēt savai zaldāta rīklei. Vai tu esi iekšā? Te runā tavs saimnieks, tavs brālis no Efesas.
Falstafs
no augšas. Ko tu bļausties, saimniek?
Saimnieks. Te ir atnācis viens hunnis un gaida, kad tā resnā vecene nāks ārā. Lai viņa kāpj lejā, brašuli! Lai viņa kāpj lejā, manas istabas ir šķīstas, ka tu man tās pesteļodamies neapgāni!
Iznāk Falstals.
Falstals. Jā, saimniek, tā resnā vecene pie manis nupat vēl bija, tikai tagad viņa jau ir prom.
Simpls. Piedošanu, kungs, vai tik tā nebija tā visu zinošā zintniece no Brentfordas?
Falstafs. Jā, tieši tā viņa bija, tu kāpostgalva! Ko tev vajadzēja no viņas?
Simpls. Mans kungs, misters Slenders, ieraudzījis to ejam pa ielu, man lika, lai es atnākot un paprasot, vai ķēdīte, kuru viņam izkrāpis kāds Nims, esot vēl pie tā.
Falstafs. Es viņai jau to jautāju.
Simpls. Un ko viņa jums atbildēja, ser?
Falstafs. Viņa teica, ka tas pats špicbuks, kas izkrāpis misteram Slenderam važiņu, esot to viņam ari nospēris.
Simpls. Bet man bija uzdots parunāt ar šo sievieti pašam. Mans kungs man lika viņai vēl kaut ko jautāt.
Falstafs. Ko tad? Saki droši!
Saimnieks. Jā, pasaki! Saki žigli!
Simpls. Kā lai es to noslēpju, kungs?
Falstafs. Pamēģini tik slēpt, tad es tev noraušu galvu.
Simpls. Kas tad tur nu liels, ser! Runa ir par Annu Peidžas jaunkundzi. Viņš grib zināt, vai viņam būs lemts to iegūt vai ne.
Falstafs. Būs, būs lemts!
Simpls. Kas būs lemts, ser?
Falstafs. Nu, viņu iegūt vai ne. Tu ej pie viņa un pasaki: vecene man tā teica.
Simpls. Tad tieši tā man brīv viņam pateikt, ser?
Falstafs. Jā, muļķa desa, jā, to tu drīksti.
Simpls. Es jums pateicos jūsu augstība! Ar šīm ziņām es iepriecināšu savu kungu.
Simpls aiziet.
Saimnieks. Tu gan esi skolots, varen skolots, ser Džon. Vai pie tevis tiešām bija tāda gudra sieva?
Falstafs. Bija, bija, saimniek, un no viņas es guvu vairāk mācības nekā visā savā mūžā. Turklāt par to man nekas nebija jāmaksā, gluži otrādi: maksāts tika man.
Ienāk Bardolls.
Bardolfs. Vai, dieniņ, kungs! Tādus blēžus, šitādus blēžus!
Saimnieks. Kur palika mani zirgi? Ļauj par viņiem man kaut ko labu dzirdēt, puis!
Bardolfs. Viņi ir prom ar visiem tiem blēžiem. Tiklīdz mēs bijām garām Itonai, tā viens no viņiem, tas, kam es sēdēju aiz muguras, nogrūda mani no zirga atmuguriski peļķē. Bet pēc tam, iespieduši piešus zirgiem sānos, viņi tā aizauļoja kā trīs vācu velni, kā trīs doktori Fausti.
Saimnieks. Muļķi, viņi taču būs steigušies tam hercogam pretī. Bet tu saki: viņi aizbēguši! Vācieši ir godīgi cilvēki.
Ienāk sers Hjū Evenss.
Evenss. Kur ir mans saimnieks?
Saimnieks. Kas lēcies, ser?
Evenss. Jūs neizlaiž no acem tos savs viess: pilsēte ir iebraucs viens mans draugs, un viņš teic, ka uz še- jen ir devšies šur trīs vāc blēž, kas jau izkrāpuš Ri- dings, Meidenheds un Kolbrūks viesnīc turetajem zirgs un naud. Es jums pastāst, vēlēdams lab, jo, redz, jūs ir guders un asprātīgs ciliks un liels zobegals, un tas ne pēc kā neizskates, ka jūs kāds apvest ap stūr. Palieciet sveik!
Aiziet. Ienāk doktors Kajuss.
Kajuss. Kur ir man saimnēk no to Host de Jarterre.
Saimnieks. Te es esmu, daktera kungs, pavisam apjucis un smagu šaubu mākts.
Kajuss. Es nezin, par ko jūs runā, bet es ir dzirdējs, ka jūs varen gaida vien hercog de Jarmany. Es zvēr, tur iekš galm par tād hercog neviens nekā nezin. Es jums teic to, vēlēdams lab. Adieu!
Saimnieks. Skrej, kliedz, ķer, nolāpīts! Palīdzi man, bruņiniek. Es esmu pagalam! Skrej, ķer, sauc palīgā, puis! Nu es esmu pagalam!
Saimnieks un Bardolls aiziet.
Falstafs. Man gribētos, lai visa pasaule būtu apkrāpta, tāpēc ka es esmu piekrāpts un vēl mantojis pērienu. Ja galmā to dabūtu dzirdēt, ka es esmu ticis pārģērbts un maskēts, bet pēc tam sists un mērcēts, tad viņi tur savās smieklu ugunis pa lāsei vien izkausētu visus manus taukus, bet pēc tam ieziestu ar tiem ūdens zābakus. Es galvoju, viņi mani tikmēr smietu un zobotu, līdz es sarauktos kā sakaltis bumbieris. Kopš tās reizes, kad es primero spēlē blēdījos, man vairs dzīvē neveicas. Ja vien man netrūktu elpas, tad es ķertos pie pātaru skaitīšanas un nožēlotu savus grēkus.
Ienāk misis Kviklija.
Kas tevi sūtīja?
Kviklija. Abas daiļaviņas.
Falstafs. Lai velns rauj to vienu, bet velna gaspaža to otru, tad viņām abām tiktu pēc nopelna. Viņu dēj es esmu cietis vairāk, nekā šīs kuslās miesas spēj panest.
Kviklija. Bet vai tad viņas ir cietušas mazāk? Man liekas, ne. Un it īpaši tā viena, misis Forda, zelta drosta- liņa, kura ir sasista zili melna, tā ka viņai vairs ne vietiņa nav palikusi balta.
Falstafs. Tu saki: zili melna? Bet es esmu sadauzīts visās varavīksnes krāsās. Un cik tur trūka, ka mani saņemtu vēl ciet kā Brentfordas raganu! Un, ja es nebūtu tik apbrīnojami izmanīgs un neprastu tā notēlot vecu sievu, tad pilsētas policists mani ietupinātu cietumā — pašā vienkāršākajā cietumā kā īstu raganu.
Kviklija. Ser, man būtu jārunā ar jums jūsu istabā. Tad es jums pastāstītu, kādas ir jūsu izredzes, un es galvoju, ka tās jūs apmierinātu. Te ir vēstule, kas jums daudz ko pasacīs. Ak mīlīši, kā man gan jānopūlas, kamēr es jūs savedu kopā! Patiesi, viens no jums
abiem nav krietni kalpojis dievam, ja viņš jums liek tādus kavēkļus ceļā.
Falstafs. Nāc, iesim augšā manā istabā!
Aiziet.