Uznāk Peidžs, Šelovs un Slenders.
Peidžs. Nāciet, nāciet šurp! Mēs paslēpsimies pils grāvī un gaidīsim, līdz parādīsies mūsu laumu uguntiņas. — Tu, dēls Slender, neizlaid no acīm manu meitu.
Slenders. Nē, nē! Mēs abi esam norunājuši slepenus vārdus, pēc kuriem mēs pazīsim viens otru. Es pieiešu viņai klāt un teikšu: «Ne čiku!» — bet viņa man atbildēs: «Ne grabu!» Un tā mēs pazīsim viens otru.
Šelovs. Nav slikti, tikai kam tas jums bija vajadzīgs? Jau baltais tērps vien ļaus tev viņu pazīt. — Pulkstenis nosita desmit!
Peidžs. Nakts ir tumša. Tās uguntiņas un tie gari būs varen iespaidīgi. Lai pati debess gādā mums patīkamu izpriecu! Neviens jau nedomā ļaunu kā vienīgi velns, taču tas ir melns, un mēs viņu pazīstam pēc ragiem. Nu tad ejam! Nāciet man līdzi!