Uznāk misis Peidža, misis Forda un Kajuss.
Misis Peidža. Daktera kungs, manai meitai mugurā būs zaļas drānas. Kad jums liekas, ka brīdis ir izdevīgs, ņemiet viņu pie rokas un steidzieties abi uz mācītāj - māju, kur visu labi ātri nokārtojiet. Bet tagad ejiet uz parku. Mums abām ir kopīga gaita.
Kajuss. Es saprot, kas man jādar. Adieul
Misis Peidža. Ejiet laimīgi, ser!
Kajuss aiziet.
Prieks par Falstafa izmuļķošanu manam vīram būs nieks salīdzinājumā ar dusmām, ka dakteris apprecējis viņa meitu. Bet tas arī nekas: tad labāk nepatikšanas īsu brīdi nekā sirdēsti visam mūžam!
Misis Forda. Kur pašlaik ir mūsu Annuks ar savām laumām un tas velsiešu nešķīstais gars Hjū?
Misis Peidža. Viņi visi tup bedrē turpat pie Herna ozola ar apsegtām svecēm. Bet, tiklīdz mēs tiksimies ar Falstafu, tā viņi ļaus tām atmirdzēt tumsā.
Misis Forda. Tad nu gan viņš nobīsies!
Misis Peidža. Nobīsies vai ne — mēs par viņu smiesi- mies tāpat. Bet, protams, ja viņš būs pārbijies, smiekli iznāks vēl lielāki.
Misis Forda. Nu gan mēs viņu beidzot piemānīsim.
Misis Peidža.
Kas blēdi piekrāpj, tas nav nodevējs, Bet goda prātam īstais goddevējs.
Misis Forda. Ir laiks! Tagad tik prom pie ozola! Žigli pie ozola!