Uznāk Falstals pārģērbies, pielicis sev brieža ragus.
Falstals. Pulkstenis Vindzorā nosita divpadsmit. Nu tas brīdis pienācis. Lai karstasinīgie dievi stāv man klāt! Vai tu neatceries, Jupiter, kā tu parādījies savai daiļajai Eiropai vērša izskatā? Mīlestība tev uzlika ragus. Ai, visuvarenā mīla! Dažu lopu tu padari par cilvēku, bet dažu cilvēku par Topu. — Un, iemīlējies Ledā, tu biji pārvērties par gulbi. Ai, visuspēcīgā mīla! Cik tur trūka, ka tu dievu būtu pārvērtusi par zostēviņu! — Tu, Jupiter, pirmo reizi apgrēkodamies, kļuvi par ragulopu. Ak Jupiter, tas patiešām bija lopisks darbs, kamēr, krizdams otrreiz grēkā, tu biji putna ģīmī. Jel saproti, Jupiter, kas tā par nešķīstu nešķīstību! Bet, ja jau pašam dievam tik karstas asinis, ko tad nabaga cilvēciņš lai iesāk? Bet es te klim- stu Vindzoras mežā briežu tēviņa — turklāt paša taukākā briežu tēviņa izskatā. Kaut tik Jupiters dotu man mazliet dzestrāku auru laiku, citādi es nebūšu vainīgs, ja izkusīšu pats savos taukos! Kas nāk? Vai mana briežu māte?
Uznāk misis Forda un misis Peidža.
Misis Forda. Ser Džon? Vai tas esi tu, mans briedi? Mans briežu tēv?
Falstals. Vai tā esi tu, mana briežu māte ar melno Jipu? Un, lai līst kartupeļu lietus no debess, lai pērkons spēlē dziesmiņu — «Sasper, velns, to zaļo krūzi!», lai birst piparkūku krusa un snieg cukura sniegs, lai trako kaislību vētras, mana miera osta tagad būs šeit.
Apskauj viņu.
Misis Forda. Mīļais draugs, es esmu atnākusi kopā ar misis Peidžu.
Falstafs. Tad sadaliet mani kā nošautu briedi: ņemiet katra pa čingulim, vidukli atstājiet man pašam, plečius atdodiet šī parka sargam, bet ragus es novēlu jūsu laulātajiem draugiem. Nu, vai es neizskatos pēc mežinieka, ko? Vai es nerunāju kā mednieks Herns? Vai nu beidzot Kupidons nav bērns, kam tomēr krūtīs ir sirds: viņš mani atalgos! — Jūs sveicina visskaistākais Herna gars!
Aiz skatuves troksnis.
Misis Peidža. Vai! Kas tas par troksni?
Misis Forda. Kungs, esi mums, grēciniekiem, žēlīgs!
Falstafs. Ko tas nozīmē?
Misis Forda un misis Peidža. Prom! Bēgsim prom!
Abas aizbēg.
Falstafs. Man liekas — pats velns negrib, ka es tieku pazudināts, jo laikam baidās, ka mani tauki varētu aizdedzināt visu elles spelti. Citādi viņš man neliktu tādus šķēršļus ceļā.
Uznāk sers Hjū Evenss, pārģērbies par satīru, misis Kviklija, Pistols un Anna Peidža, kas pārģērbusies par laumu karalieni; viņai seko tās mazais brālis un citi bērni, kas pārģērbušies rūķu un laumu drānās un uzlikuši vaska sveču vainadziņus galvā.
Kviklija.
Šurp laumas, melnās, baltās, sārtās, zaļās,
Kam pusnaktī iet īstā dzīve vaļā!
Jūs, bāri, kuriem patēvs likten's skarbais,
Nu posieties ikkatrs savā darbā!
Klau, herold Hobgoblin, vai klusums būs?
Pistols.
Tad klausieties, es vārdā saukšu jūs: Uz Vindzoru tu pasteidz, Circenīt, Un, ja kaut kur nav pavards nokopts glīts, Tad knaibi slinkās kalpones, cik tīk, Jo mūsu kundzei sliņķes nepatīk.
Falstafs.
Tās laumas ir, kam nedrīkst vārdu teikt, Es apsegšos un gulēšu kā beigts.
Nogulstas uz mutes zemē.
Evenss.
Ej, Zīlīt, pasteidz, un, ja meit kur dus, Kas noskaitīš ir trīsreiz pātarus, Tu skats, lai viņam rādes sapnis liegs Un dots tiem nevainīga bērna miegs. Bet, ja kur nevīž kād un grēcniec čurn, Tad knaib tai muger, kājes, roks un gurns.
Kviklija.
Pie darba stājiet Un pilī visas zāles izstaigājiet, Tur, svaidot laimē kambari ikvienu, Lai droši sagaida tas pastardienu. Un, klusas miera gaismas caurstarota, Lai pils ir kungam, kungs šai pilij rota! Un ordeņbrāļu krēslus iesvaidiet Ar smaržām, kādās puķes pļavās zied. Lai laistās kaska, bruņu krekls košs Un senču vapenis mirdz allaž spožs. — Jūs pļavu laumas, dejai ļaujieties, Kā prievīte ap celi kļaujieties, Jo tur, kur griezušās jūs paslepen,
Pēc tam jo leknus asnus zāle dzen. Un saukli «Hony soit qui mal y pense!» No ziliem, sārtiem ziediem vijiet jūs. Kā dārga pērļu prievīte tas būs, Ko kavalieri sev ap kāju sien; Prot laumas rakstīt ziedu zīmēm vien, — Nu tagad prom, bet pirms nav sitis viens, Ap Herna ozolu lai, kā arvien, Mēs visi kopā bezbēdīgi dietu.
Evenss.
Būs katram aplī zinet savu vietu! Un jāņtārpiņu miriāds mums spīž, Lai dejot kādam kāja nepaslīž. Kas tas? Es saož šite cilik smak.
Falslafs. Ak kungs, pasargi mani no šī pekles gara, kurš runā kā velsietis. Kad tik viņš mani nepārvērš par siera rituli!
Pistols. Tu nolādētais zemes kukaini! Kviklija.
Ar liesmiņām būs pirkstus dedzināt, Jo, ja viņš šķīsts, tam uguns nelips klāt Un sāpes nedarīs, bet, ja viņš kliegs, Tad zināsim, ka guļ te grēcinieks.
Pistols.
Nu pārbaudiet! Evenss.
Vai labi deg šī malka.
Visi dedzina Falslatu ar svecēm.
Falstafs.
Vai! vai! Kviklija.
Viņš grēcinieks, ko gumda tumšas alkas. Nu, laumas, viņu dejas lokā slēdziet Un knaibiet neģēli, kā knaibīt mēdzat.
Visi dzied.
Domas grēcīgās ir kauns,
Kārība tev naidnieks ļauns.
Kārība ir liesma, kura
Nāk no grēka ugunskura,
Kura asinīs tev kuras.
Knaibiet, laumas, knaibiet nu,
Knaibiet grēka gabalu.
To knaibiet un dedziniet, lieciet tam ciest,
Līdz sveces, pats mēness un zvaigznāji dziest.
Šo dziesmu dziedādamas, laumas knaiba Falsta/u. No vienas puses parādās doktors Kajuss un nolaupa laumu, tērptu zaļās drānās, no otras — Slenders, kas aizved laumu, tērptu baltās drānās. Beigās uznāk Fentons un nozog Annu Peidžu. Aiz skatuves dzirdami mednieku ragi. Laumas aizbēg. Falstals norauj sev brieža ragus un pieceļas kājās. Uznāk Peidžs, Fords, misis Peidža un misis Forda, aizšķērsodami Falstalam ceļu.
Peidžs.
Vairs nav kur bēgt! Jūs esat notverts beidzot, Vai Herna maska būs jums pēdējā?
Misis Peidža.
Jel nāciet, manuprāt, nu jokots gana. — Ser Džon, kā patīk vindzorietes jums? Vai, vīriņ, nepiestāv šī ragu rota Daudz labāk mežam nekā pilsētai?
Fords. Nu, ser, kuram nu ir uzlikti tie ragi? — Mister Brūk, Falstafs ir blēdis, blēdis un neģēlis, kurš tagad pats dabūjis ragus. Redziet, kur ir šie ragi, mister Brūk! Un ziniet, mister Brūk, ka no Forda bagātībām viņš nav neko vairāk mantojis kā veļas grozu, pērienu un divdesmit mārciņas naudā. Taču arī naudu viņš būs spiests atdot atpakaļ, jo mēs esam apķīlājuši viņa zirgus, mister Brūk.
Misis Forda. Ko lai dara, ser Džon, mums neveicās, un mums ne reizes nelaimējās palikt divatā. Es nekad jūs neņemšu par savu mīļāko, bet domās allaž jūs pieminēšu par savu ragaino briedi.
Falstafs. Es beidzot saku apjēgt, ka esmu pataisīts par ēzeli.
Fords. Jā, un tāpat par vērsi! Turklāt pierādījumi ir redzami.
Falstafs. Un tās nemaz nebija laumas? Man jau reizes trīs vai četras iešāvās prātā, ka tās nevar būt laumas. Tomēr netīrā sirdsapziņa un pēkšņais pārsteigums laupīja man skaidro prātu un lika noticēt, ka tās tomēr ir viņas. Redziet nu, par kādu ākstu kļūst prāts, ja tas noklīdis neceļos!
Evenss. Ser Džon Falstaf, jūs bīstetes diev un apvaldet savs mies kārībs, tad jūs tie laums vairs tā neknai- bēs.
Fords. Vārds vietā, satīr Hjū!
Evenss. Bet es jūs arlt lūdz: jūs tāpat apvaldet sav greiz- sirdīb.
Fords. Es nekad vairs neturēšu savu sievu aizdomās, iekāms jūs nebūsiet sākuši lakstoties ar viņu pareizā angļu valodā.
Falstafs. Laikam manas smadzenes ir izkusušas un sažuvušas saulē, ka es esmu varējis tik neganti pārskatīties. Pat šis Velsas āzis mani piemuļķoja. Vai tiešām man bija uzmaukta viņa āksta piķamice uz acīm? Nu vairs cits nekas neatliek kā grūst kaltēta siera gabalu rīklē, lai beidzot aizrijos.
Evenss. No sier neiznāk nekāds labs svieksts. Bet jūs taču ir no tīr sviekst.
Falstafs. Sviekst, sviekst! Vai es tiešām esmu tik zemu grimis, ka par mani smejas jau tāds, kas pats nejēdz angļu valodu? Ar to vien, liekas, pietiktu, lai visā karaļvalstī kavalieriem pārietu patika uz pavešanu un mīlas dēkām.
Misis Peidža. Pat tad, ser Džon, ja mēs abas patiešām būtu savu godu bez sāls apēdušas un ar mierīgu sirdi pārdevušas sevi velnam, nez vai sātans tā spētu mums sagrozīt galvu, lai par savu mīļāko mēs izvēlētos jūs?
Fords. Šitādu putras kuņģi, šitādu rupju tēviņu!
Misis Peidža. Šitādu gaisa burbuli!
Peidžs. Šitādu vecu, stīvu kraķi un izvirtuli!
Fords. Šitādu sātanu un mēlnesi!
Peidžs. Viņš ir tik tukšs kā Ijabs.
Fords. Un tik bezdievīgs kā Ijaba sieva.
Evenss. Un ir sev nodevs tām mies kārlbem un tai plī- tēšanei, un tam šņebim, un vīnam, un tai liels muts brūķēšenei.
Falstafs. Labi jau, labi! Jūs varat zoboties par mani, varat smieties! Es esmu zaudējis. Es pat nevaru, kā nākas, atbildēt tam Velsas stulbenim. Pati muļķība ņemas mani svērt un mērīt. Dariet vien, dariet, kā jums tīk!
Fords. Labi, ser, tad mēs jūs vedīsim uz Vindzoru pie mistera Brūka, kuram jūs esat izkrāpis naudu, apsolīdams būt par savedēju. Šīs naudas atdošana pēc tā, ko esat jau cietis, manuprāt, būs jums pats smagākais trieciens.
Misis Forda.
Nē, mīļais vīriņ, izlīgsim ar labu.
Lai parāds aizmirsts tiek, un būsim draugi.
Fords.
Es piedodu. Še mana roka, Falstaf!
Peidžs. Nenokar degunu, bruņiniek. Es vēl šonakt tevi ielūdzu pie sevis vakariņās. Un tur tad tu varēsi no visas sirds smieties par manu sievu, tāpat kā viņa pašlaik smejas par tevi. Tu saki viņai tā: jūsu meita ir kļuvusi mistera Slendera sieva.
Misis Peidža
pie sevis.
Par to vēl ārsti strīdas. Tik tiešām Anna ir mana meita, un viņa šobrīd ir jau daktera Kajusa sieva.
Uznāk Slenders.
Slenders. Ak mīļo Peidža tēv!
Peidžs. Kas ir, mans dēls? Kas noticis? Vai viss jau kārtībā?
Slenders. Kārtībā? Par to vēl Glosteršīras gudrie var lauzīt savas galvas. Bet es nekā nesaprotu, kaut vai sit nost, nesaprotu!
Peidžs. Ko tu nesaproti, dēls?
Slenders. Es steidzos uz ītonu, lai salaulātos ar Annu Peidžas jaunkundzi, bet tur izrādās, ka tas ir prāvs puisietis, īsts makans. Ja mēs nestāvētu abi baznīcā, tad es viņu pamatīgi iekaustītu, bet varbūt viņš iekaustītu mani. Bija man zināt, ka tā nav Anna Peidža, tad gan es neķertos šitādam pastmeistara zeņķim klāt!
Peidžs. Zvēru, tu būsi pārskatījies!
Slenders. Kāda runa! Skaidrs, ka pārskatījos, neatšķirdams jaunu meitu no tāda knauķa. Un, pat ja mācītājs būtu mūs salaulājis, man no viņa sievietes brunčiem nekāds labums netiktu!
Peidžs. Tu pats biji muļķis. It kā es tev nebūtu teicis, kāds tērps būs manai meitai mugurā.
Slenders. Es pieeju vienam baltam sievišķim klāt un saku: «Ne čiku!» — bet viņš man atbild: «Ne grabu!» — taisni tā, kā mums abiem ar Annu bija norunāts. Bet beigās izrādās: tā nav viņa, bet pastmeistara puģelis.
Evenss. Ak Jēzu! Tad jūs, Slender jaunskungs, ir gribēš apprecēt zēn!
Peidžs. Vai, dieniņ, es esmu tik uztraukts! Ko nu tagad lai iesāk?
Misis Peidža. Tu nedusmo, mīļo Džordž. Man tavs nodoms bija zināms, tāpēc es liku, lai mūsu meita sev uzģērbj zaļas drānas, un tagad viņa kopā ar dakteri ir mācītājmājā, kur droši vien pašlaik tiek salaulāta.
Uznāk Kajuss.
Kajuss. Kur ir to jaunkundz Peidž? Pie jod, es ir piekrāpts. Es ir apprecējs un garļon, vienu zēnu, un paisan, pie jod, vien puiš cilvēk. Tas neir Ann Peidž, pie jod, es ir piekrāpts!
Misis Peidža. Vai tad jūs nepaņēmāt to, kurai bija zaļas drānas mugurā?
Kajuss. Es ņēm gan, bet tas bij viens zēns. Pie jod, es ies un uzraus vis Vindzor pilsēt kājās.
Kajuss aiziet.
Fords. Cik savādi! Bet kurš tad ir dabūjis īsto Annu?
Peidžs. Mana sirds sāk kaut ko nelabu nojaust: redziet, kur nāk misters Fentons!
Uznāk Fentons un Anna.
Ko teiksiet, mister Fenton?
Anna. Ak, piedodiet man, tētiņ! Ak, piedodiet, mīļā māt!
Peidžs. Kāpēc tu negāji Slenderam līdzi?
Misis Peidža. Kāpēc tu negāji dakterim līdzi, meit?
Fentons.
Kam viņu tirdāt? Tagad uzklausiet: Jūs abi gribējāt to kauna dēļ Ar nemīlamu vīru apprecināt, Kaut es ar viņu cerējos jau sen. Bet nu mēs esam saistīti uz mūžu. Un tāpēc viņas pārkāpums ir svēts
Un nedrīkst viņas nevainīgo viltu Par krāpšanu vai neklausību saukt, Jo tagad viņa paglābta no lāsta, Ko tūkstoškārt tā izjustu, ja būtu Bez pašas gribas izdota pie vīra.
Fords.
Siev, attopies, vairs grozāms nav nekas: Ja zemi pērk un pārdod vīrs ar galvu, Tad sieva ir tam dieva sods vai balva.
Falstafs. Cik labi, ka dažas no man tēmētajām bultām šovakar aiziet man secen!
Peidžs.
Nu ko? Tad jāvēl vien jums laimes, Fenton! Ja izbēgt nevar — jāsniedz roka pretim.
Falstafs. Jā, tumsā šaujot, citreiz briedis iziet sveikā!
Evenss. Nu, tad jau drīz būs kāzes un varēs diet un ēst plūms.
Misis Peidža.
Kas tur ko dusmot vairs! Lai, mīļais Fenton, Jums abiem debess dāvā laimes dienas! — Nāc, vīriņ, mājup dosimies un visi Pie kamīna vēl līksmi pajokosim. Jūs arī atnāciet, ser Džon!
Fords.
Ser Džon, Nu arī jūsu solījums tiks pildīts: Brūks šonakt misis Fordai sānus sildīs.
Aiziet.