Komēdija Jautrās vindzorletes Šekspīra dramaturģijā ierindojas īpatnējā vietā. Ar visu savu rotaļīgumu un līksmi, kas uzdzirkstī lugas darbībā, personāžos un atmirdz arī izteiksmē, pazobojoties un sarkastiski kritizējot tālaika dzīves īstenību, komēdija brīžam izskan kā farss, lai gan būtībā tā ir dzīves prieka pilna sadzīves spēle, un tāpēc to arī pieskaita labākajām komēdijām Šekspīra dramaturģijā. Saniknots par vācu vieglā žanra komēdiju autora R. Benediksa (1811—1873) neglīto pret Šekspīru vērsto grāmatu, nosaucot Benediksa grāmatu pat par smirdīgu. F. Engelss vēstulē K. Marksam augstu novērtē Šekspīra komēdiju Jautrās vindzorletes, teikdams, ka Jautro vindzoriešu pirmajā cēlienā vien ir vairāk dzīvības un kustības neka visā vācu literatūrā.» (K. Markss, F. Engelss. Vēstuļu izlase. LVI, 1952, 257. lpp.)
Jautrās vindzorietes ir vai vienīgā Šekspīra luga, kurā aristokrātu un galma dižmaņu vietā darbojas sīkie muižnieki un vienkāršie pilsoņi. Tā ir topošās buržuāzijas sadzīves komēdija. Līdz šim par komēdijas sarakstīšanas laiku domas dalījās, gan minēja, ka tā sarakstīta ap 1600.—1601. gadu, gan starp 1597. un 1602. gadu, kad luga pirmoreiz izdota (1602) vēl Šekspīra dzīves laikā, tagad ievērojamais šekspirologs Padomju Savienībā A. Smirnovs (1883—1962) par sarakstīšanas gadu uzskata 1597., kas pēc visām dokumentu un citām liecībām vistuvākais īstenībai. Komēdija tolaik iespiesta pavisam trīs izdevumos: 1602. un 1609. gadā in quarto un 1623. gadā in folio. Pie tam pirmais — 1602. gada izdevums ar ļoti garu virsrakstu: Ārkārtīgi interesanta un loti asprātīga komēdija par seru Džonu Falstaiu un jautrajām vindzorietēm, kuras saturā daudz dažādu jocīgu Velsas bruņinieka sera Hjū, tiesneša Selova un viņa izgudrā mazdēla — mistera Slendera izdarību ar leitnanta Pistola un kaprā/a Nima tukšo lielīšanos piedevām. Viljama Šekspīra sarakstīta. Un to ne vienu reizi vien, viņas majestātei klāt esot, izrādījuši ievērojamā lorda-kambarkunga kalpotāji.
Bet šis pirmais izdevums pilns rupju kļūdu, ar izlaidumiem lin sagrozījumiem (III cēliena 4. un 5. aina samainīta, V cēliena 1.— 4. aina pavisam izlaista utt.). Lai gan tas iznācis Šekspīra dzīves laikā, tomēr droši vien izdots bez autora līdzdalības, izkropļots. Arī otrais izdevums — 1609. gadā, tāpat autora dzīves laikā, parādījies ar tiem pašiem trūkumiem. Iespējami pareizāku un pilnīgāku tekstu pētnieki atzīmē tikai trešajā — in folio 1623. gada izdevumā, kas laika gaitā vēl vairāk noskaidrots un pilnveidots, uzņemts tā sauktajā Kembridžas izdevumā, pēc kura tad strādā Šekspīra darbu tulkotāji un pētnieki Padomju Savienībā.
Pēc Maldu komēdijas šī Šekspīram ir otra tāda jautra žanra komēdija, tikai sarakstīta lielāko tiesu prozā.
Tā Jautrās vindzorietes ir Šekspīra gandrīz vienīgā luga ar topošās buržuāzijas sadzīves vidi. Tā, piemēram, Peidži un Fordi ar visu, kas ap viņiem, nav nekādi dižciltīgi muižnieki, nav arī pilsētnieku kārtas pārstāvji, bet kaut kas vidējs starp tiem, kas piesavinās turībā pieaugošās buržuāzijas ierašas. Abas dzimtas — Peidži un Fordi dzīvo pārtikuši un bezrūpīgi, tiem svešas ir drosmīgas domas un augstāki ideāli. Mūsu acu priekšā uz skatuves parādās vai ari tiek pieminētas medības, veļas mazgāšana, alus darīšana utt. Visa komēdijā darbojošos personu rinda, ja atskaitām eleganto muižnieku Fentonu un, protams, pašu Falstafu, šo bankrotējušo galma bruņinieku, sastāda pārbagātu komisku tipu, zīmīgu rakstura vilcienu kolekciju, kas slid gar skatītāja acīm. Un taisni šie tipi, nevis situācijas, nevis Falstafa tēls un viņa komiskie piedzīvojumi, veido lugas komisko pamatsaturu, — savu vērtējumu un norādi uz saturu pabeidz šekspirologs A. Smirnovs. Vispār šai komēdijā sakoncentrēti cilvēku muļķību un nejēdzību visādi veidi un nokrāsas, kas izteic tālaika sadzīves tipiskas parādības un raksturus. Kā dzīvus mēs redzam uz skatuves muļķīgo un mazvērtīgo provinces tiesnesi Selovu, kas plātās ar saviem muižnieka un dienesta tituliem, redzam viņa izstīdzējušo, plānprātīgo mazdēlu Slenderu, redzam smieklīgo pedantu un rezonieri mācītāju Hjū Evensu, redzam mazā Peidža jokaino eksamlnēšanas skatu, pēc kura mēs varam spriest par tālaika sholastiskajiem mācīšanas paņēmieniem, redzam karstgalvīgo, iedomīgo dakteri Kajusu un viņa smieklīgo divkauju ar Evensu, redzam iebraucamo vietu ar tās parupjo, kustīgo, līksmo saimnieku, redzam izveicīgo mis Kvikliju, kas par naudu gatava pakalpot kuram katram un ar ko vien tas vēlas, redzam veselu pulku komiski baigu dīkdieņu (Bardolfs), bezkauņu (Pistols), sīku blēdīšu utt. Bet pāri visiem tiem divi meistariski notēloti laulātie pāri — Peidži un Fordi, šie jaunie «Anglijas kungi», kas virzās uz augšu, pašapzinīgi, lepni, pārtikuši un bezgala aprobežoti.
Komēdijas galvenais tēls un kompozīcijas centrs ir un paliek Falstafs. Tas ir izskaidrojams ar to oreolu, kuru viņš ieguvis jau hronikā Henrijs IV. Kaut gan Falstafs ir visu iedomājamo trūkumu iemiesojums — žūpa, gļēvulis, melis, — viņš tomēr ir tuvs lasītājam ar to, ka viņa prāts ir brīvs no viduslaiku dogmām un aizspriedumiem, viņš ir asprātīgs, bezbēdīgs, dzīves priecīgs.
Taču šai viņa bezbēdībai komēdijā Jautrās vindzorletes pienāk gals. Peidžu un Fordu pasaule pieveic to.
Latviešu valodā šī luga iznākusi 1936. gadā ar nosaukumu Vindzoras jautrās sievas. Sai Kopotu rakstu izdevumā luga uzņemta jaunā Rūdolfa Egles un Paula Kaivas tulkojumā.
I cēliena 1. ainā
Lpp.
9. Zvaigžņu palāta — augstākā krimināltiesa Anglijā Šekspīra laikā, nodibināta 16. gs. Vestminsterā, savas sēdes noturējusi zālē, kuras griesti rotāti zvaigznēm.
10. Evenss, velsietis, runā ar akcentu un diezgan lauzītā angļu valodā; sevišķi mīkstie konsonanti viņam padodas cieti. Tulkojumā šai ziņā ieturēt kādu īpašu konsekvenci nav iespējams; bet nebūtu pareizs arī latviskā teksta lokalizējums kādā no dialektiem, ieslīgstot pārspīlējumos, kā to darīja L. Tiks savā citādi labā tulkojumā vācu valodā.
10. Balto līdaku ducis, par ko ieminas Slenders, nozīmē goda zīmju daudzumu vapenī un tērpā, kā, piemēram, Selovam. Oriģinālā šādos teicienos izmantota vārdu rotaļa, ko tulkojumā pilnībā atdarināt nav iespējams. Teicienu dozen white luces — ducis balto līdaku — Evenss uztver un pārfrāzē par louses — utis;
tad Selovs savā atjautība, atsitot Evensa sāļo zobgalibu, it kā neviļus izmet, ka viņa vecajā togā līdakas kļuvušas sāļas (no sviedriem).
Līdaku resp. zuti šai vietā un vispār tiesneša Selova lomu lugā Šekspīra biogrāfi attiecina uz Stretfordas miertiesnesi Tomasu Ljusiju (Lucy), kas Šekspīru jaunībā gribējis reiz notiesāt par malu medniecību. Tulkojumā vārdu rotaļa atveidota ar «zutis — utis».
10. Slenders tomēr vēlētos savam vapenim iemantot kaut ceturto daļu no brālēna goda zīmēm, tais laikos mantojumā arī tādas lietas tika iedalītas.
14. Serlaks un Džons — angļu tautas balādēs (Robiņā Hudā) daudzinātie dēku varoņi — laupītāji.
16. Mīklu grāmata (mīklu krājums) — domāts kāds tanī laikā ļoti izplatīts krājums Jautru mīklu grāmata.
19. Sekersens — tā iesaukts lācis, kuru Šekspīra laikā bieži palaiduši vaļā no važas un trenkājuši pa tā saukto «Parīzes dārzu» Globa teātra tuvumā.
3. ainā
23. Tik bagāta ar zeltu kā Gvajānas krasts. —
Sis teiciens mērķēts Valteram Roli, kas 1596. gadā ar savu ekspedīciju izbraukājis Dienvidameriku un stāsta par Gvajānas pasakainajām bagātībām. Gvajāna tolaik bija spāniešu iekarota laimes zeme — Eldorado.
II cēliena 1. ainā
32. Paskat, kāds Erods no Jūdu zemes! —
Bībeles tēma. Erods no Jūdejas bija pazīstams ar savu baudkāri.
33. Peliona kalns — minēts antīkajos mītos.
35. Akteons — jauneklis grieķu un romiešu mītos, kuru nevainības dieve Diāna sodījusi, pārvēršot viņu par alni, ko saplosījuši viņa paša suņi. Sodījusi tāpēc, ka viņš medībās uzlūkojis Diānu kailu peldoties. Ringvuds — suņa vārds. Šekspīrs ar šo mitu varēja iepazīties, lasot Ovīdija Metamorfozes.
III cēliena 1. ainā
54. Tur maze, klusē strautiņ male … —
Šī Evensa dziesmiņa ar nolūku pasvitro viņa sentimentālo satraukumu gaidot. Viena rinda tur ņemta no Marlova dzejoļa, kurā runa par putniņiem, kas skandina madrigāles, otra no Dāvida dziesmām (137. psalms) utt.
56. Hipokratu un Gaileņu renesanses laikā uzskatīja par lielākajām autoritātēm medicīnā.
57. Nikolo Makiavelli — itāliešu valstsvīrs, politiskā traktāta Valdnieks autors (16. gs.). Jau Šekspīra laikā šis vārds bija kļuvis par sugas vārdu Anglijā, ar kādu apzīmēja cilvēku, kas izmanto visus līdzekļus, lai tikai sasniegtu savu mērķi.
IV cēliena 1. ainā
81. …pajautājiet viņam kaut ko no latīņu gramatikas. —
Domāta tanī laikā izplatītākā Donata latīņu gramatika, kas Henrija VIII laikā ieviesta skolās. Gramatikas formas Evensa, Viljama un Kviklijas sarunās lielā mērā izteiktas vārdu rotaļās, kas tulkojumā grūti atdarināmas, tāpēc dažviet latviskotas, atkāpjoties no oriģināla.
Šekspirologi domā, ka šai skolas mācību kritikā Šekspīrs atceras savas skolnieka gaitas. Serā Hjū Evensā viņi mēģina saskatīt pat Tomasu Dženkinu, toreizējo Stretfordas latīņu skolas skolotāju. Tāpat kā Šekspīra laikā, Vindzoras pilsoņu sarakstos itin kā būtu sastopami vārdi Fords, Peidžs, Brūks, kas atbilst komēdijas personāžam.
5. ainā
97. Tavs brālis no Efesas. — Seit lietots vairāk krogusbrāļa nozīmē (apustuļa Pāvila grāmata efesiešiem, kur runa par Efesas pilsētas izlaidīgo dzīvi). Tādus vārdus kā «efesietis», «korintie- tietis» tanīs laikos uzskatīja kā sinonīmus vārdiem «blēdis», «laupītājs».
99. … viņi tā aizauļoja kā trīs vācu velni, kā trīs doktori Fausti. — Tas šeit attiecas vairāk uz Šekspīra laika biedra Marlova lugu Doktors Fausts, jo Šekspīra laikā angļiem tā bija daudz pazīstamāka par vācu valodā publicētajiem darbiem.
V cēliena 2. ainā
104. Ne čiku, ne grabu — oriģinālā mum un budget bez sevišķas satura nozīmes.
5. ainā
107. Lai līst kartupeļu lietus no debesīm. —
Šekspīra laikā kartupeļus uzskatījuši par jūtu satraukšanas līdzekli.
108. Es apsegšos un gulēšu kā beigts. —
Pēc tautas ticējumiem, ja kāds laumas vai fejas uzskata vai uzrunā, tam jāmirst.