Uznāk tiesnesis Šelovs, Slenders un sers Hjū Evenss.
Šelovs. Nepūlieties mani pārliecināt, ser Hjū. Te būs darbs Zvaigžņu palātai. Un, kaut viņš divdesmitkārt būtu sers Džons Falstafs, viņš tomēr nedrīkst apvainot Robertu Selovu, eskvairu …
Slenders. Glosteras grāfistes miertiesnesi, sauktu par coram.
Šelovs. Jā, brālēn Slender, un par custaloium.
Slenders. Jā, un par ratolorum arī. Turklāt dižciltīgo muižnieku, kurš parakstās: armigero. Uz visiem iesniegumiem, rīkojumiem, norēķiniem vai parādu zīmēm — armigero!
Šelovs. Jā, tā mēs darām un tā esam darījuši vienmēr nu jau trīssimt gadu.
Slenders. Visi viņa pēcteči, kas bijuši pirms viņa, tā rakstījuši, un visi viņa priekšteči, kas nāks pēc viņa, drīkst tāpat rakstīt, jo viņiem ir ne viens vien sudraba zutis ģerbonī.
Šelovs. Tas ir vecs ģerbonis.
Evenss. Jo, jo! Balts uts un vecs ģērbs, tie jau dikt brang sader kope, tie piedien viens otram. Tas uts, vīš ir tāds cilikam tuvs zvēriš un dikt mīļš lopiš.
Selovs. Zutis ir svaiga zivs, bet jus to gribat padarīt par vecu un pasniegt sālītā jokā.
Slenders. Vai man arī no visiem viņiem kāds kortelis tiks, brālēn?
Selovs. Protams, tiks, ja apprecēsieties.
Evenss. Tā nu gan ir vien dārg prec, ko tā dal un mēr ar korteļiem.
Selovs. Blēņas!
Evenss. Ak tu svēt dievmāti Ja vīs pajems no jūs ģērb vien kortel, tad jums pašam — tu rēķin, kā grib! — tomēr paliek trīs korteļ pār. Nu, bet lai! Taču, ja sers Falstafs ir bīš pret jums rupjš, tad es kā diev vīrs būt laimīgs parādīt jums sav lab grib un panākt izlīdzināšan un samierināšan jūsu abu starpe.
Šelovs. Es par to sūdzēšos augstajai padomei, tas ir skandāls!
Evenss. Tā nav augsts padoms darišan — uzklausīt skandāls. Iekš tād skandāl nav ne kripats no diev bijāšan, kamēr augsts padoms — ro! — grib dzierdēt kaut ko par diev bijāšan, nevis par skandāl. To jūs liek āz auss.
Selovs. Hā! Zvēru, ja es būtu otrreiz jauns, zobens pieliktu šai lietai punktu.
Evenss. Vai tad nav labāk, ja draudzīb ir tas zobenc, kas pieliek šai lietai punkt? Un tad man vēl ir viens stiķis prāte, kas, ja mums izdotos, dod labs izredzs. Es te rūn par Ann Peidž, Džordž Peidž kung meit, vien smuk, jaun sievieš cilik.
Slenders. Par Annu Peidžas jaunkundzi? To, kurai ir brūni mati un kura runā smalciņā sievietes balsī?
Evenss. Vīš ir uz mat tas skuķēns, ko jūs sierds var visvairāk gribēt. Un pūre vīš dabe septiņsimt mārciš naude, tāpat zelts un sudrabs, ko viņa vecaistēvs — lai dievs dod aizgājējam priecīg augšāmcelšanes! — ir mirdams tam novēlējs, tiklīdz skuķēns kļūst septiņpadsmit gads vecs. Tāpēc man ir labs priekšlikums: šito mūs^stlvēšen un rīvēšen izbeigt un lūkot apprecināt to Abrām jaunskung ar Ann Peidž jaun- kundz.
Selovs. Ak tad vectētiņš ir novēlējis viņai septiņi simti mārciņu naudas pūrā?
Evenss. Jo! Un turpmāk tēvs viņam kaldin vēl daž smuk penij klāt.
Šelovs. Es pazīstu šo jauno dāmu. Viņa ir apveltīta ar spožām dāvanām.
Evenss. Jo! Septiņsimt mārciš un droš nākotn, tās ir dikti spožs dāvans.
Šelovs. Labi, tad dodamies pie cienījamā mistera Peidža!
Evenss. Vai lai es jūs mān? Es nīst mānītās, tāpat kā es necieš vilt, vai tāpat kā es neieredz nepatiesīb. Tur ir bruņnieks sers Džons iekše, un es lūdz jūs tagad paklausīt sav labvēl! Es pieklauvēš
viņš klauvē
pie Peidž kung dūrēm. He-hei! Vai tur kāds iraid? Lai dievs svēti šito nam!
Nāk Peidžs.
Peidžs. Kas atnācis?
Evenss. Vispirms ir atnācs dievpalīgs, tad jūs draugs, tad tiesnes Selovs un tad vēl Slender jaunskungs, kurš, ja būs izdevīgs brīds, pastāstīs jums vēl kaut ko cit, ja vien jūs gribēs viņ uzklausīt.
Peidžs. Man ir liels prieks, cienītie kungi, jūs redzēt. Un es pateicos jums, mister Šelov, par brieža cepeti.
Šelovs. Mister Peidž, man ir liels prieks jūs redzēt, un kaut šis cepetis būtu bijis tikpat labs kā jūsu labā sirds! Tikai žēl, ka nevarēju atsūtīt jums kaut ko teicamāku: šim te briedim nebija, kā nākas, trāpīts. —
Un kā klājas cienītajai misis Peidžai? Es būšu vienmēr jums līdz sirds dziļumiem pateicīgs, līdz pašiem sirds dziļumiem.
Peidžs. Es esmu jums pateicīgs, ser.
Selovs. Es jums pateicos ser! Bez gala pateicos!
Peidžs. Man prieks jūs redzēt, godājamais mister Slen- der!
Slenders. Kā klājas jūsu rūsganajam kurtam, ser? Vai tiesa, ka viņš Kotseilā skriešanās sacīkstēs noskriets?
Peidžs. To nebija iespējams izšķirt, ser.
Slenders. Jūs negribat atzīties, jūs tikai negribat atzīties.
Selovs. Kā tad, ka negribat! Tur jūs pats, tikai jūs pats esat vainīgs. Tas suns ir labs.
Peidžs. Gatavais krancis, ser.
Selovs. Ser, viņš ir varens, viņš ir lielisks suns. Nē, kas ir, tas ir: varens un lielisks! Vai sers Džons Falstafs pie jums, ser?
Peidžs. Jā, viņš ir iekšā, ser. Un man gribētos jums abiem izdarīt labu pakalpojumu.
Evenss. Nu, tā nu ir īst kristīg cilik run!
Selovs. Viņš ir mani apvainojis, mister Peidž.
Peidžs. To viņš arī pats, ser, zināmā mērā atzīst.
Selovs. Kļūdu atzīt vēl nenozīmē to izlabot. Vai ne, mister Peidž? Viņš mani ir apvainojis, kā es te stāvu, apvainojis. Un varat man ticēt, kad es, Roberts Šelovs, eskvairs, jums saku: viņš ir mani apvainojis!
Peidžs. Tur jau nāk sers Džons!
Iznāk sers Džons Falstats, Bardolts, Nims un Pistols.
Falstafs. Mister Šelov, jūs sūdzēsieties par mani karalim?
Selovs. Bruņiniek, jus esat piekāvis manus ļaudis, nošāvis manu briedi un ielauzies manā mednieku namā.
Falstafs. Bet jūsu mežsarga meitu es tomēr neesmu bučojis.
Selovs. Tas tik vēl trūka! Par to jūs man atbildēsiet!
Falstafs. Mana atbilde ir īsa un skaidra: jā, es to visu esmu darījis! Tāda ir mana atbilde!
Selovs. Es par to ziņošu augstajai padomei.
Falstafs. Augstajai vai neaugstajai: par jums smiesies.
Evenss. Pauca verba, ser Džon, tas ir labi teikts.
Falstafs. Labi vai nelabi. Slender, jūs no manis dabūjāt pa galvu, bet vai tāpēc jums ir kaut kas pret mani?
Slenders. Jā, ser, ir! Manā galvā tik tiešām tas ir kā pret jums, tā pret blēžiem un suņu sitējiem jūsu kalpiem — Bardolfu, Nimu un Pistoļu. Viņi ievilka mani krogā, piedzirdīja, bet pēc tam iztīrīja kabatas.
Bardolfs. Ak tu knapsieriņš tāds!
Slenders. Kaut vai!
Pistols. Ko tu vēlies, Mefistofel?
Slenders. Sauciet mani, kā gribat!
Nims. Ja jau pauca, tad pauca —pietiek! Tā bija mana gudrība …
Slenders. Kur palicis Simpls, mans sulainis? Vai jūs to nezināt, brālēn?
Evenss. Mier, tikai mier! Pēc mans saprašans te var būt trīs šķērējtiesneš: pirmkārt, Peidž kung, fidelicet, Peidž kung, oterkārt, es, fidelicet, es pats un, treškārt un visbeidzot, tās viesnīcs saimnieks, kur es dzīvo.
Peidžs. Mēs visi trīs uzklausīsim jūsu sūdzības un panāksim izlīgšanu.
Evenss. Dikt smuk. Šito es ierakstīs save piezlmj burtnī- ciņe, bet pēc tam mēs to dikt apdomīg apspriedīs.
Falstafs. Pistol…
Pistols. Viņš ausās ar abām ausīm.
Evenss. Ak tu velis un sātens! «Vīš auses ar abim ausim» — tas nu gan ir teiciens! Viņš izliekas.
Falstafs. Vai tu esi vilcis misteram Slenderam naudas maku no kabatas laukā?
Slenders. Pie šiem cimdiem zvēru: lai tad es nemūžam vairs nesperu kāju savā namā, ja viņš to nav darījis, izvilkdams man jaunos sešpensu gabalus septiņu grotu vērtībā un divus Eduarda laika metamos dālderus, par kuriem es Milleram samaksāju divi šiliņi un divi pensi par katru, jā, pie šiem cimdiem zvēru!
Falstafs. Vai tā ir taisnība, Pistol?
Evenss. Kas nu tād kabatzādzīb var būt par taisnīb!
Pistols. Jel klusē, svešais kalnieti!
Ser Džon, mans kungs un pavēlniek, Ļauj brukt man virsū šim ar skārda iesmu! Tie salti, balti meli, ko viņš melš. Jā, meli! Nelieti, tu melo!
Slenders. Zvēru pie šiem cimdiem, tas bija viņš!
Nims. Palēnām, palēnām! Lēnām pār tiltu, kungs, apakšā ūdens. To jūs lieciet aiz auss.
Slenders. Zvēru pie šīs platmales, tad vainīgs būs bijis šis ar sarkano mūli. Bet vai tādēļ, ka vairs neatceros, ko toreiz darīju, kad jūs bijāt pielējuši mani pilnu, jūs varat saukt mani par ēzeli?
Falstafs. Nu, ko jūs man abi tagad teiksiet, tu, Sarkan- gīmi, un tu, Džon?
Bardolfs. Ja man tiktu jautats, tad es atbildētu, ka šis kungs ir noslīcinājis vīnā visus piecus taustekļus.
Evenss. Ir jāteic — jutekļus, nevis taustekļus. Ro! kāds tumšs ciliks!
Bardolfs. Jā, un, būdams pilnā, viņš bija, kā mēdz teikt, izsējis savas finanses un beigu beigās nonācis tādā situācijā, ka vairs neko neatceras.
Slenders. Jā, jā, viņš jau arī toreiz mētājās ar visādiem latīņu vārdiem! Nu, bet vienalga! Pēc tam kad tie blēži mani piekrāpa, es vairs savā mūžā nepiedzeršos citādi kā tikai godīgu, skolotu un dievbijīgu cilvēku sabiedrībā. Ja jau jāpiedzeras, tad labāk piedzerties kopā ar tādiem, kas bīstas dievu, nevis ar prastiem žūpām.
Evenss. Lai dievs man sod, tā patiešām ir krieten ap- ņemšans.
Falstafs. Jūs dzirdējāt? Visas apsūdzības tiek noraidītas, kungi, jūs to dzirdējāt?
Anna Peidžas Jaunkundze nāk ar vīnu. Viņai seko misis Forda un misis Peidža.
Peidžs. To vīnu nes, meit, atpakaļ. Mēs dzersim istabā . ..
Anna Peidža atkal aiziet.
Slenders. Ak debess! Tā bija Anna Peidžas jaunkundze.
Peidžs. Kā klājas, misis Forda?
Falstafs. Misis Forda, es zvēru, jūs esat ieradusies īstajā laikā: ar jūsu atļauju, cienītā kundze.
Skūpsta viņu.
Peidžs. Sieviņ, lūdz šos kungus iekšā. — Laipni lūdzam, mums būs pusdienās karsts brieža gaļas pudiņš. Lūdzu, lūdzu, kungi, es ceru, ka mēs visus strīdus noslīcināsim vīnā.
Visi Ieiet namā, izņemot Selovu, Slenderu un Evensu.
Slenders. Es maksātu savus četrdesmit šiliņus un pat vairāk, ja man tagad būtu pie rokas mans dziesmu un sonetu krājums.
Uznāk Simpls.
Ā, Simpls! Kur tad tu biji palicis? Vai tu domā, ka man pašam būs jāsāk apkalpot sevi, vai tā tu domā? Vai tev nebūtu mans mīklu krājums līdzi?
Simpls. Mīklu krājums? Vai tad jūs to visu svēto dienā, tas ir, divas nedēļas pirms Miķeļiem, neiedevāt Alisei Šortkeikai?
Selovs. Nāciet, brālēn, nāciet šurp, brālēn! Mēs jūs gaidām. Vienu vārdu, brālēn: te ir kāds priekšlikums, kāds aplinku mājiens, kuru mums dod sers Hjū. Vai jūs sapratāt mani?
Slenders. Jā, ser, es būšu prātīgs. Ja jau tā, es rīkošos pavisam prātīgi.
Šelovs. Nē, uzklausiet taču mani!
Slenders. Es to daru, ser.
Evenss. Jūs klausās lab uzmanīg, Slender jaunskungs. Ja jūs grib, es var jums to paskaidrot tuvāk.
Slenders. Nē, jūs man piedodiet, bet es rīKošos tā, kā mans brālēns Šelovs man ieteiks. Viņš ir iecirkņa miertiesnesis, turpretī es tikai vienkāršs mirstīgais.
Evenss. Bet vai tad es rūn par to? Es rūn par jūs precīb.
Šelovs. Jā, tieši tas jau ir tas punkts, ser!
Evenss. Akurāt, tā precēšan jau ir tas riktīgs punkts, tā precēšan ar Ann Peidž jaunkundz.
Slenders. Nu ja tā, esmu ar mieru viņu precēt, protams, ar labiem noteikumiem.
Evenss. Bet vai jūs var to sievišk ar mīlēt? Lai to mums teic jūs mut vai jūs lūps, jo daudz filosof dome, ka lūps ir vien daļ no to mut. Tāpēc sakāt mums skai- der: vai jūs varēt šito jumprav mīlēt?
Selovs. Patiešam, brālēn Slender, vai jus spētu viņu mīlēt?
Slenders. Es domāju gan, ser, es darīšu visu, kas vien prātīga cilvēka spēkos.
Evenss. Ak kungs dievs un svēt dievmāt, jums ir jāpateic skaider: vai jūs var dāvāt viņam sav mīlestīb vai ne?
Selovs. Jā, tas jums jādara. Vai jūs gribētu ņemt viņu sev par sievu kopā ar krietnu pūru?
Slenders. Es esmu ar mieru pat darīt vēl kaut ko vairāk, ja vien tā nav pārāk liela muļķība un ja jūs to, brālēn, prasāt.
Selovs. Nē, jums jāsaprot, jums tas ir jāsaprot, mīļo brālēn, ka viss, ko es daru, tiek darīts jūsu labā, brālēn. Vai jūs šo jaunavu varētu mīlēt?
Slenders. Es viņu precēšu, ser, ja jūs tā gribat. Un, kaut arī sākumā mīlestība nebūtu tik liela, tad, ar dieva palīgu, vēlāk, kad skaitīsimies jau precēts pāris un būsim paguvuši iepazīt viens otru tuvāk, tā demi- nuēsies vairāk un vairāk. Un es ceru, ka kopdzīvē šī deminuācija augs augumā. Bet, ja jūs man sakāt: «Preci viņu!» — tad es to arī darīšu. Turklāt darīšu pēc brīvas izvēles un disolūti.
Evenss. Tā ir dikt prātīg atbīldēšan, ja neskait to vien vārdiņ: disolūt. Tā viete pēc mūs saprašans būt jāteic: rezolūt. Taču nodoms nav smādējams.
Selovs. Jā, mana brālēna nodoms patiesi nav peļams.
Slenders. Jā, zvēru pie karātavām, tā tas ir.
Iznāk Anna Peidža.
Selovs. Skat, kur nāk daiļā Annas jaunkundze. Jūs ieraugot, man gribētos būt vēlreiz jaunam, Annas jaunkundzi
Anna. Galds ir klāts. Mans tēvs ludz cienījamos kungus viņu pagodināt ar savu klātbūtni.
Selovs. Es esmu viņa rīcībā, daiļā Annas jaunkundze.
Evenss. Lai notiek diev prāts! Arī es grib būt pie pus- diens pātariem klāt.
Selovs un Hjū Evenss ieiet namā.
Anna. Vai jūs nebūtu tik laipns nākt iekšā, ser?
Slenders. Nē, ļoti pateicos! Man arī te ir labi.
Anna. Bet uz jums gaida pusdienas, ser.
Slenders. Ļoti pateicos, es nemaz neesmu izsalcis. — Klau, puis, tik tiešām, kā tu esi mans sulainis, ej apkalpo manu brālēnu Selovu.
Simpls aiziet.
Es domāju, ka pat miertiesnesim kādreiz var noderēt drauga pakalpojums, aizdodot tam savu sulaini. Es tagad turu tikai trīs sulaiņus un pāžu, kamēr māte nav vēl mirusi. Bet kas par to? Es tomēr dzīvoju dižciltīga, kaut nabadzīga muižnieka dzīvi.
Anna. Es nevaru iet iekšā bez jūsu augstības. Viņi nesēdīsies ātrāk pie galda, pirms jūs nebūsiet ieradies.
Slenders. Goda vārds, man nemaz negribas ēst. Tomēr es pateicos jums, it kā būtu jau baudījis.
Anna. Es jūs lūdzu, nāciet iekšā, ser.
Slenders. Liels paldies, es labāk pastaigāšos tepat. Pirms dažām dienām es cīnījos ar savu paukošanas skolotāju dunču un zobenu cīņā, un tad mani ievainoja celī. Ziniet, trīs tūres pret šķīvi sautētu plūmju. Goda vārds, kopš tās reizes es vairs neciešu silta ēdiena smaržu. — Ko tie jūsu suņi tā plēš? Varbūt pilsētā atvesti lāči?
Anna. Man liekas gan, ser. Es esmu kaut ko tādu dzirdējusi.
Slenders. Mani šī izprieca varen saista. Tikai visā Anglijā gan nav laikam otra tāda, kas būtu tik traks uz derībām kā es. Jums droši vien no vaļā palaista lāča ir bail, vai ne?
Anna. Protams, ser.
Slenders. Bet man tas ir vairāk nekā ēdiens vai dzēriens. Vaļā palaisto Sekersenu esmu redzējis reižu divdesmit, tāpat esmu turējis viņu aiz ķēdes. Kamēr sievietes, varat man ticēt, tikai kliedza un spiedza. Jā, sievietes nevar viņus ciest, jo tie ir pārlieku rupji un nejauki radījumi.
Atgriežas Peidžs.
Peidžs. Nāciet iekšā, mīļais mister Slender, nāciet taču iekšā: mēs jūs gaidām.
Slenders. Es ļoti pateicos, ser, bet man nemaz negribas ēst.
Peidžs. Zvēru pie pravieša bārdas, jums nav citas izejas, ser. Jums jānāk! Nāciet!
Slenders. Labi, tad ejiet jūs pa priekšu.
Peidžs. Nāciet, nu nāciet, ser.
Slenders. Annas jaunkundz, jums jāiet pirmajai.
Anna. Kāpēc man, ser? Nē, lūdzu, ejiet!
Slenders. Nē, nē, es neiešu vis pa priekšu, neiešu. Es negribu būt pret jums tik neuzmanīgs.
Anna. Es jūs lūdzu, ser.
Slenders. Nu, tad es kļūstu labāk nepieklājīgs nekā apnicīgs. Jūs tiešām sev darāt pāri, jā!
Visi Ieiet namā.