Ienāk Falstals, viesnīcas saimnieks, Rardolls, Nims, Pistols un Robins.
Falstafs. Paklau, saimniek!
Viesnīcas saimnieks. Ko teiks mans brašais nebēdnis? Runā gudri un prātīgi!
Falstafs. Jā, saimniek, es gribu dažus no saviem ļaudīm atlaist.
Saimnieks. Triec viņus ratā, dižo Herkules. Atlaid, un lai viņš taisās, ka tiek! Marš, prom!
Falstafs. Es viņu dēļ iztērēju desmit mārciņas nedējā.
Saimnieks. Tu esi imperators un cēzars, karalis un ķeizars. Bardolfu es ņemu pie sevis, viņš man noderēs pie tecināšanas un pie laišanas. Vai ne, dižo Her- kules?
Falstcfs. Dari, kā zini, mīļo saimniek.
Saimnieks. Sacīts — darīts, lai viņš nāk man līdzi. Tūliņ mēs redzēsim, kā tev putos un dzirkstīs. Es vienmēr palieku pie sava vārda. Nāc, iesim!
Saimnieks aiziet.
Falstafs. Ej vien viņam līdzi, Bardolf; kroga puiša amats arī nav zemē metams. Tad no veciem svārkiem vēl iznāks jauns kamzolis, bet no novītuša sulaiņa ziedošs kroga puisis. Ej, staigā vesels!
Bardolfs. Tieši tādu dzīvīti es esmu sev kārojis. Nu tik ies zaļi!
Bardolls aiziet.
Pistols. Tad stulbo ēstreiķer,
Tu gribi spundi sargāt?
Nims. Viņu māte būs kaut kur dzērumā saķērusi! Vai nu tas nav viens pārpratuma iemiesojums? Viņa garam trūkst lidojuma, tur tas suns aprakts.
Falstafs. Man prieks, ka es tik viegli tiku no šī ziben- zeļļa vajā. Viņa zaglība bija jau kļuvusi pārlieku acīs krītoša. Sai ziņā viņš bija kā sliķts dziedonis, kas nezina ne mēra, ne robežas.
Nims. īsts zaglis dara tā: pazog, pazog un tad atvelk elpu.
Pistols. Skolots cilvēks teiktu: piesavinājās. Bet tu: «Pazog, pazog!» Fui, kādi nesmuki vārdi!
Falstafs. Ir jau labi, kungi, tikai kopā ar jums drīz es palikšu basām kājām.
Pistols. Un iemantosi tulznas.
Falstafs. Nē, tā nekā nebūs. Jālaiž darbā viltība. Ir kaut kā jāizmēģina.
Pistols. Jaunam krauklim gribas ēst.
Falstafs. Kurš no jums pazīst šai pilsētā Fordu?
Pistols. Es! Fords ir turīgs virs.
Falstafs. Mani mīļie zēni, es nemaz daudz nepārspīlētu, ja teiktu, ka esmu …
Pistols. Savus pāris jardus resns, ja ne vairāk.
Falstafs. Nemaz nesmejies, Pistol. Jā, es patiešām esmu vismaz divus jardus resns. Taču pašlaik ne jau resnums ir svarīgs, bet tas, ko es gūšu laimes karā. īsi sakot, es esmu nodomājis sākt mīlestības sakarus ar Forda sievu. Es jūtu, ka viņa ir pret mani labvēlīgi noskaņota. Gan viņas runā, gan valšķīgajos smaidos, gan zaglīgajos skatienos var jaust nepārprotamas tuvības valodu, kas parastajā angļu valodā būtu pārtulkojama tā: «Es esmu tava, ser Džon Falstaf.»
Pistols. Viņš ir to teicami izpētījis un teicami pārtulkojis no kautrības valodas mazāk kautrajā angļu valodā.
Nims. Viņš met enkuru dziļā vietā. Kaut tikai viņš nenorautos no tā!
Falstafs. Stāsta, viņa esot noteicēja par sava vīra maku, kurā mudžot vai veseli leģioni zelta eņģeļu.
Pistols. Tad jau tikai vajag sadabūt tik pat daudz velnu un var raut vaļā to dziesmiņu — «Uz priekšu, zēni, pie viņas steidzam!».
Nims. Tas man patīk. Nu labi: tad liec, lai tie eņģeļi danco.
Falstafs. Es te jau esmu uzrakstījis viņai vēstuli. Un te, lūk, ir otra vēstule misis Peidžai, kura arī nupat mani apveltīja ar varen vēlīgu skatienu, tīksmi aplūkodama manī ik vietu un lietu. Te viņas skatiens kā saule zeltīja manas kājas, te atkal manu lielisko punci.
Pistols. Tad saule ir apspīdējusi mēslu čupu.
Nims. Paldies par glīto joku.
Falstafs. O jā! Viņa lūkojās manī ar tādu iekāres pilnu un tik saspringtu uzmanību, ka likās — viņas izsalkušās acis mani aizdedzinās kā stikla lēca! Tāpēc šī otrā vēstule domāta viņai — arī viņa ir noteicēja par sava vīra maku. Viņa ir dāsna un tik bagāta ar zeltu kā Gvajānas krasts. Es būšu makšķernieks, bet viņas abas — tās zelta zivtiņas. Viena no viņām būs mana Austrumu, bet otra — mana Rietumu Indija, un es uzturēšu tirdzniecības sakarus ar abām divām. Ej aiznes šo vēstuli misis Peidžai, bet šo te — misis For- dai. Mēs vēl dzīvosim, zēni, mēs vēl dzīvosim, cepures kuldami.
Pistols.
Vai es par Trojas Pandaru lai kļūstu, Kas nēsā zobenu? Lai rauj tad jods!
Nims. Man nav pa prātam tādi sāji joki. Še, paturi savu joku vēstuli pats, kamēr es paturēšu savu labo slavu.
Falstafs,
sniegdams vēstules Robiņam.
Nu, zēn, tad satver tu to rokās cieši Un steidz kā burinieks uz zelta krastu, — Jūs, divi blēži, izgaistiet kā krusa. Prom! Meklējiet sev citur mājas vietu! Bet Falstafs sekos sava laika garam: Pa franču modei labi dzīvot varam.
Falstals un Robins aiziet.
Pistols.
Lai lijas tavas iekšas rij, un ievēro, Ka kāršu spēlē blēdīties nav kauns. Man pilns būs maks, bet tavā svilpos vējš, Tu, frīģu zemes turks!
Nims. Man visu laiku nedod mieru atriebības domas.
Pistols.
Tu gribi atriebties?
Nims. Jā gan, es zvēru.
Pistols.
Ar galvu vai ar asmeni?
Nims. Ar abiem!
Par viņa dēku pateikšu es Peidžam.
Pistols. Es pastāstīšu Fordam to,
Ka Falstafs, blēdis ļaunais, Tā dūju, zeltu iekāro Un gultu likt grib kaunā.
Nims. Es neļaušu savām dusmām izplēnēt. Es tā sabiedēšu Peidžu, ka viņš kļūs dzeltens aiz greizsirdības. Tā būs mana īstā atriebība.
Pistols. Tu esi visu kurnošo ļaužu Marss. Bet es tavs ieročnesējs. Uz priekšu!
Abi aiziet.