Iznāk misis Peidža ar vēstuli rokā.
Misis Peidža. Kas tas? Pat toreiz, kad es biju vēl jauna un skaista, man nesūtīja mīlestības vēstules. Bet nu tās man sūta? Paskatīsimies!
Lasa.
«Neprasiet man, kāpēc es Jūs mīlu. Un, ja mīlestība arī dažkārt Jauj prātam sevi mocīt, tad tā nemūžam nejauj sevi mācīt. Jūs neesat vairs jauna, es tāpat. Tas jau ir pirmais mūsu savstarpējās kopības punkts. Jums patīk jautrība, man arī. Ho-ho-ho! Tas vairo mūsu abu kopību! Jūs cienāt balto sauso vīnu, es arī. Vai tad var būt vēl vairāk kas kopīgs? Lai tas Tev, misis Peidža, dod apmierinājumu — ja vien kareivja mīlestība vispār spēj Tevi apmierināt, — ka es Tevi mīlu. Es neteikšu: «Esi man žēlīga!» — jo tāda valoda nepiederas karavīram, bet es saku: «Mīli mani!» Jo
Ir kalps tev viens, Kas nakt un dien Par tevi vien, Cik spēj nudien, Kaut nāvē skrien,
Džons Falstafs.»
Paskat, kāds Erods no Jūdu zemes! Ak tu samaitātā, ak tu negantā pasaule! Šitāds vecs, saķirmējis kraķis, bet tēlo jaunu mīlētāju. Ko gan es būtu tik nepiederīgu atļāvusies savā runā, ja šis flāmu žūpa, kā paša nelabā dīdīts, šādā veidā drīkst griezties pie manis? Mēs taču neesam pat ne reizes trīs redzējušies. Ko es viņam tādu būtu teikusi? Un — lai dievs ir mans liecinieks — es taču toreiz tā nemaz nešķiedos ar gaišu omu. Nudien, būs jāiesniedz parlamentam sūdzība, lai novāc visus vīriešus no ceļa. Bet kā viņam atriebties, jo atriebība nāks: šī ir tikpat svēta patiesība kā tā, ka viņa zarnas ir piebāztas kā desas.
Uznāk misis Forda.
Misis Forda. Varat man ticēt, misis Peidža, es nāku tieši pie jums.
Misis Peidža. Bet jūs varat man ticēt, es dodos tieši pie jums. Jūs pavisam slikti izskatāties.
Misis Forda. Nē, tam nu gan es neticu. Es pat varu pierādīt pretējo.
Misis Peidža. Tomēr! Man liekas — tā nav.
Misis Forda. Kaut vai! Bet, kā es jau teicu, es pat varu pierādīt pretējo. Ak misis Peidža, dodiet man padomu!
Misis Peidža. Par ko jūs runājat, mīļā?
Misis Forda. Ziniet, mīļā, ja mani nekavētu muļķīgi aizspriedumi, es varētu tikt lielā godā.
Misis Peidža. Tad atmetiet, mīļā, šos muļķīgos aizspriedumus un pieņemiet labāk godu. Bet beidziet jokot un sakiet — ko tas viss nozīmē? Kas ir?
Misis Forda. Ja es būtu ar mieru uz dažiem mūžības mirkļiem nokāpt ellē, es mantotu augstdzimuša bruņinieka sirdsdāmas godu.
Misis Peidža. Kas par blēņām, Alise Forda, vai tad tev nepietiek ar to, kas tu esi? Es tev nemaz neieteiktu mainīt savu pašreizējo titulu pret augstāku.
Misis Forda. Es redzu, mēs veltīgi tērējam laiku. Se, lasi, izlasi vien, tad tu sapratīsi, kādā veidā man ir iespējams tikt bruņinieka dāmas godā. Kamēr mana acs spēs atšķirt vienu vīrieti no otra, tikmēr par resnī- šiem es būšu pašās sliktākajās domās. Bet šis te res- nītis pat nelietoja lielu muti, viņš cēla vai debesīs sievietes kautrību un tik gudri un prātīgi pēla visu, kas netikumīgs, ka es patiešām biju gatava apzvērēt: šim cilvēkam nu gan vārdi saskan ar domām. Bet, izrādās, starp tiem nav vairāk saskaņas un līdzības kā starp simto Dāvida dziesmu un vecu veco ziņģi — «Sasper, velns, to zaļo krūzi!». Nez kādai vētrai ar vajadzēja šito valzivi, kurai veselām mucām tauku iekšā, izmest šeit, Vindzoras krastmalā! Kā lai es atriebjos viņam? Manuprāt, vislabāk būtu ļaut dzīvot viņam cerībās, līdz viņa miesas kārības uguns nav to izsautējusi paša taukos mīkstu. Vai tev vispār ir gadījies kaut ko tādu dzirdēt?
Misis Peidža. Nu tad dots pret dotu: te ir mana vēstule. Tikai Fordas vārda vietā te ir ierakstīts: Peidža. Lai tev izgaistu visas Jaunās aizdomas pret sevi pašu, skat, te būs tavas vēstules dvīņu māsa. Bet tavējai lai paliek pirmdzimtās mantojuma tiesības, jo es ar savu tik tiešām nekā negribu mantot. Es esmu gatava apzvērēt — šādu vēstuļu viņam vajag būt savs tūkstotis, kurās atstātas tukšas vietas, kur ierakstīt uzvārdu, bet, kas zina, varbūt arī vēl vairāk, turklāt ne jau pirmajā metienā. Un nav jāšaubās, ka viņš liks tās iespiest, jo viņam, kā redzams, ir gluži vienalga, ko ievietot presē, ja jau viņš grib arī mūs abas likt tur iekšā. Bet tad drīzāk es kjūstu milža sieva un gulstos zem Peliona kalna! Patiešām, tad jau būs vieglāk sameklēt divdesmit samaitātu dūju nekā vienu godīgu vīrieti.
Misis Forda. Jā, vēstules ir uz mata vienādas. Tas pats rokraksts, tie paši vārdi. Nez ko viņš par mums domā?
Misis Peidža. Es tiešām nesaprotu. Tas liek man šaubīties pašai par savu godīgumu. Un turpmāk es raudzīšos uz sevi kā uz gluži nepazīstamu cilvēku. Jo viņš, acīm redzot, ir saskatījis manī kaut ko tādu, par ko man pašai līdz šim nav bijis ne jausmas. Vai tad citādi viņš uzdrošinātos tik nesavaldīgi stūrēt man taisni virsū.
Misis Forda. Tu saki — stūrēt taisni virsū? Bet es tev droši varu apgalvot: uz mana klāja nu gan viņš savu kāju nespers.
Misis Peidža. Es saku to pašu. Un, pat ja viņam izdotos iespraukties mana kuģa lūkā, ar viņu es nemūžam nedotos jūrā. Atriebsimies! Noliksim viņam satikšanos, modināsim cerības, ka esam ar mieru pildīt viņa gribu, un, gudri izvairoties, vilināsim dziļāk un dziļāk savos valgos, līdz viņš būs ieķīlājis visus savus zirgus «Bikšulentas» viesnīcas saimniekam.
Misis Forda. Jā, lai viņu izmuļķotu, es esmu gatava uz visu, kas nekaitē manai labajai slavai. Ak vai! Ja mans laulātais draugs ieraudzītu šo vēstuli! Tā viņam noderētu par neizsīkstošu kurināmā krājumu greizsirdības ugunskuram.
Misis Peidža. Paskat, kur viņš jau nāk! Un mans labu- lītis arī! Viņam gan greizsirdība ir tik tāla, cik tāli man iegansti, kas to rada. Un, manuprāt, kā vienā, tā otrā gadījumā šis attālums nav nekāds mazais.
Misis Forda. Jūs esat vislaimīgākā sieviete pasaulē.
Mjsi's Peidža. Tagad mēs abas norunāsim, ko ar šo tauko bruņinieku lai iesāk. Paiesim drusku malā!
Viņas aiziet malā.
Uznāk Fords, Pistols, Peidžs un Nims.
Fords. Cerēsim, ka tā nu vis nebūs. Pistols.
Jā, cerība ir pēdu suns bez ožas! Sers Falstafs tavu sievu lenc!
Fords.
Ko jūs! Mana sieva vairs nav tik jauna. Pistols.
Vai veca, jauna, zema, dižciltīga, Pusplika, bagāta — tas viņam nerūp, Ford. Viņš tavu dūju lenc. Ford, uzmanies!
Fords. Ko? Viņš mīl.. . manu sievu?
Pistols.
Jā, mīl! Kā traks! Tu piesargies, vai būsi Drīz Akteons, kam suņi pēdas dzen. Ai, kauna pilnais vārds!
Fords.
Kāds vārds?
Pistols.
Nu, ragu nesējs! Tagad paliec sveiks Un piesargies, jo nakti zagli ložņā. Jā, piesargies, pirms dzeguze sāk kūkot. Nāc, ejam, kaprāl Nim! Tad tici, Peidž, viņš runā prātīgi.
Pislols aiziet.
Fords. Es būšu pacietīgs un visu smalki izdibināšu. Nims. n …
Peidzam.
Jā, tā nu tas ir! Tādu joku kā blēdīšanos es neieredzu. Viņš gribēja mani mazliet izjokot, likdams aiznest šo smieklīgo vēstuli viņai. Bet man ir zobens, kas vajadzības brīdī var dzelt. Jā, viņš mīl jūsu sievu, tur jau ir tas joks. Es esmu kaprālis Nims. Bet es to saku un pie tā palieku. Tik tiešām, kā mani sauc par Nimu. Falstafs mīl jūsu sievu.
Ardievu! Man nepatīk tads joks ka sausa maize un gabaliņš siera; jā, tur jau ir tas joks. Ardievu!
Nims aiziet.
Peidžs. Tur jau ir tas joks, ka šim zellim nav ne prāta, ne saprašanas.
Fords. Man ar Falstafu jārunā.
Peidžs. Šitādu melīgu pļāpu es vēl savā mūžā neesmu redzējis.
Fords. Kaut jel tā būtu!
Peidžs. Es šim ķīnīzerim neticētu pat tad, ja pats mācītājs par viņu galvotu no kanceles.
Fords. Tas bija krietns un prātīgs puisis. Labi!
Peidžs. Vai tu tā esi, mīļo Meg?
Misis Peidža. Sveiks, Džordž!
Misis Forda. Kas tev kaiš, mīļo Frank? Kālab tu esi tā nošļucis?
Fords. Es — nošļucis? Es nemaz neesmu nošļucis. Ej tik uz mājām, ej!
Misis Forda. Nē, tev ir kaut kādas nelabas domas galvā. — Vai iesim, misis Peidža?
Misis Peidža. Es jūs pavadīšu. — Vai tu pusdienās būsi, Džordž?
Paklusām misis Fordai.
Vai jūs redzat, kas tur nāk? Mēs viņu aizsūtīsim ar ziņu pie labdzimtā nekrietneļa.
Uznāk misis Kviklija.
Misis Forda. Jā, ari man tā šķiet, mēs viņu varētu izmantot.
Misis Peidža. Jūs laikam nākat ciemos pie manas meitas Annas?
Kviklija. Jūs uzminējāt. Ka tad mīļajai Annas jaunkundzei klājas?
Mj'si's Peidža. Nāciet mums līdzi un palūkojieties pati. Mēs gribam ar jums parunāt.
Misis Peidža, misis Forda un misis Kviklija ieiet namā.
Peidžs. Nu, mister Ford?
Fords. Jūs taču dzirdējāt, ko tas bendesmaiss man stāstīja?
Peidžs. Jā gan! Tāpat jūs dzirdējāt, ko tas otrs melsa?
Fords. Vai jums šķiet, ka viņiem var ticēt?
Peidžs. Nolādētās vergu dvēseles! Es neticu, ka bruņiniekam varētu būt tik ļauni nodomi. Turklāt tie, kas teica, ka viņš taisoties pavest mūsu sievas, abi divi ir viņa atlaistie kalpi, gatavie blēži, kas nu palikuši bez darba.
Fords. Ak tad tie bija viņa ļaudis?
Peidžs. Protams.
Fords. Taču man tālab nekļūst vieglāk. Vai viņš ir apmeties «Bikšulentas» viesnīcā?
Peidžs. Jā! Bet, ja viņš arī būtu nolēmis iekarot manu sievu, tad es dotu viņai brīvu vaļu tikt pašai galā. Lieku galvu ķīlā, ka bez sašutuma pilniem vārdiem viņš cita nekā neiemantotu.
Fords. Vai tad es apšaubu savas sievas godīgumu? Tikai man negribētos pieļaut, ka viņi abi saietas. Vīrs var būt dažkārt pārlieku uzticīgs. Es gan tik viegli neliktu savu galvu ķīlā. Tāpat es nespēju tik ātri nomierināties.
Peidžs. Vai redzat, kur nāk mūsu «Bikšulentas» viesnīcas saimnieks, kurš nekad nav uz mutes kritis? Nez vai viņam pašlaik vīns galvā vai nauda makā — viņš staro aiz laimes.
Uznāk viesnīcas saimnieks un Selovs.
Kā klājas, mīļo viesnīcniek?
Saimnieks. Nē, kur tu paliec, nebēdni? Tu taču esi ģentl- menis, kavalieris, tiesnesis.
Selovs. Es nāku, mīļo saimniek, es jau nāku! — Labsvakars, divdesmitkārtīgs labsvakars, mīļais mister Peidž! Mister Peidž, vai jūs nenāktu mums līdzi? Ir paredzama jauka izklaidēšanās.
Saimnieks. Nu, pūt taču vaļā, kavalieri tiesnesi, pūt vaļā, nebēdni.
Selovs. Ser, ir jānotiek divkaujai starp mācītāju seru Hjū no Velsas un franču ārstu doktoru Kajusu.
Foids. Mīļo «Bikšulentas» viesnīcas saimniek, lūdzu, uz pāris vārdiem!
Saimnieks. Ko tu man pateiksi, nebēdni?
Abi noiet malā.
Selovs
Peidžam.
Vai jūs arī nenāksiet mums lidzi paskatīties? Mūsu jautrais saimnieks būs viņu sekundants, un, man liekas, viņš ir tiem nolicis tikšanos katram savā vietā. Jo, ticiet man, esmu dzirdējis, ka šis mācītājs nemēdzot jokot. Uzklausiet, tūdaļ es jums izstāstīšu visu no gala.
Saimnieks. Bet tu taču nesūdzēsies par bruņinieku un kavalieri, kurš skaitās mans viesis?
Fords. Nenāk ne prātā! Es jums izmaksātu pudeli stiprā vīna, ja jūs savestu mūs kopā un teiktu, ka mani sauc par Brūku. Tas viss, protams, pa jokam.
Saimnieks. Sit saujā, nerātni! Visas ieejas un izejas pie viņa būs tavā ziņā. Vai es neesmu asprātīgs? Ak tad tevi sauks par Brūku? Tas ir viens varen jautrs bruņinieks. Nu vai neiesim, cālīši mīļie?
Selovs. Iesim, iesim, saimniek!
Peidžs. Esmu dzirdējis, šis francūzis protot veikli rīkoties ar rapieri.
Selovs. Blēņas, ser, es jums varētu pastāstīt, kā rīkojās agrākos laikos. Bet tagad no jums prasa gan ievērot noteikto distanci, gan pārzināt visvisādas pasāžas, stakādes, un kā nu, jupis, tās visas sauc. Kaut gan īstenībā tam visam ir jānāk no sirds, mister Peidž. No šīs, no šīs te! Atceros, bija reiz laiki, kad es ar savu zobenu liku pat četriem tādiem spēka vīriem kā jūs bēgt līdzīgi žurkām.
Saimnieks. Ejam, zēni, nu ejam, ejam! Šļūksim uz priekšu!
Peidžs. Es eju jums līdzi, kaut arī labāk dzirdētu viņus apmaināmies ar lamām nekā ar zobenu cirtieniem.
Saimnieks, Selovs un Peidžs aiziet.
Fords. Un, lai arī Peidžs paliek nelabojams muļķis un tic savai vieglprātīgajai sievai, es tomēr tik ātri nemetīšu aizdomas pie malas. Viņi abi taču bija kopā Peidža namā. Bet, ko viņi tur darīja, tas man nav zināms. Labi, nu es lūkošu visu iztaustīt! Es pārģērbšos un izdibināšu Falstafa nodomus. Un, ja mana sieva izrādīsies godīga, manas pūles nebūs bijušas veltas. Bet, ja noskaidrosies pretējais, tās man atmaksāsies ar uzviju.
Aiziet.