Orlando sastopas ar Ādama.
Orlando. Kas tur?
Ādams.
Ko redzu es? Mans jaunais kungs! Ak dārgais! Ak atspīdums no vecā Rolanda! Ko darāt še? Un kāpēc esat jūs Tik cēls? Un kāpēc cilvēki jūs mīl? Un kāpēc esat jūs tik drošs un stiprs? Un kāpēc bijāt gan tik pārsteidzīgs,
Ka Frederika stiprinieku veicāt? Jums slava pārāk tālu steidzas priekšā. Vai zināt to, ka daudziem cilvēkiem Ir jāvairās no sava krietnuma? Ak labais kungs, par nodevējiem svētiem Jūs varat dēvēt savus tikumus. Kas tā par pasauli, kur cēlas spējas Tam atriebjas, kas ar tām apveltīts!
Orlando.
Kas noticis?
Ādams.
Ak krietnais jaunekli, Sai mājā neejiet; jo zem tās jumta Mīt jūsu dvēseles un miesas naidnieks. Tas jūsu brālis — nē, tas brālis nav … Tas jūsu tēva dēls — ai nē, man grūti Par viņa tēvu nosaukt jūsējo … Par jūsu slavu padzirdis, viņš tiecas Sai naktī aizdedzināt istabu, Kur jāguļ jums. Ja neizdosies tas, Viņš meklēs citiem līdzekļiem jums uzbrukt: Es noklausījos viņa nodomus. Sis nams nav mājoklis, bet kapa bedre, No kuras bailēs projām jāsteidzas.
Orlando.
Bet saki, Adam, — kurp lai dodos es? Ādams.
Vienalga kurp, tik nepalieciet še.
Orlando.
Vai gribi tu, lai ubagodams eju? Vai zagļa iztiku sev savācu Ar laupītāja šķēpu lielceļos? Tas jādara, man cita ceļa nav — Bet to es negribu, lai nāk kas nākdams. Tad labāk brāļa ļaunumam un dusmām Es atdodos. Lai notiek nāves grēks!
Ādams.
Nē, nē, to nedariet! Tā nenotiks!
Pie jūsu tēva piecsimt dukātu
Pa vienam ietaupīju, domādams,
Ka noderēs tie vārgā vecumā,
Kad darbam manas rokas nederēs
Un kādā kaktā mani pametīs;
Jums es tos atdodu, un tas, kas gādā
Par putniem gaisos, paglābs arī mani!
No manis pieņemiet šīs zelta druskas
Un ļaujiet uzticīgi kalpot jums, —
Es šķietos vecs, bet spēka man vēl diezgan,
Jo neesmu es vīna kausos grimis
Un arī nekautrīga grēka kaislē
Ne veselību izšķiedis, ne mantu.
Mans vecums ir tikpat kā skaidra ziema:
Sals dzeļ, bet uzmundrina, iesim kopā!
Es būšu noderīgs jums visās gaitās
Un centīšos it krietns palīgs būt.
Orlando.
Mans labais draugs! Tu uzticību rādi, Kas senāk jauki vainagoja daudzus, Kad darbs bij pienākums un nevis savtīgs, It dziļi nicināms un nīstams slogs. Tu neiederies vairs šais jaunos laikos, Kur visi tīko tik pēc labas algas Un, tikko alga rokā, laižas lapās. Bet, vecais draugs, tu iepuvušu koku Par velti taisies kopt, tam nebūs augļu. Nu, labi, vecais vīrs, tavs prāts lai notiek, No šejienes prom abi dosimies; Varbūt, pirms izšķiedīsim tavu naudu, Mums sūtīs liktenis kaut mazu baudu.
Ādams.
Uz priekšu, kungs! Līdz nāves mirklim bargam Jūs varat uzticēties vecam sargam. Se nodzīvoju septiņdesmit gadu Un nu bez žēluma jūs projām vadu. Pēc laimes dzīties pašam man par vēlu,
Bet izglābt gribu sava kunga dēlu — Tad manas acis kļūs no prieka valgas Un mirdams neilgošos citas algas.
Abi prom.