Nāk Rozalinde vīriešu drēbēs, Cēlija, ģērbusies kā gane, un Galoda.
Rozalinde. Ak Jupiter! Es esmu tā nogurusi, ka man pavisam nelāgs garastāvoklis.
Galoda. Ko nu par garastāvokli, ja tikai būtu labs kāju stāvoklis!
Rozalinde. Es spētu gāzt kaunā šīs vīrieša drēbes un sākt raudāt kā sieviete. Bet man jārūpējas par vājo dzimumu, jo kamzolim un biksēm jāuzmudina brunči. Tāpēc saņem dūšu, mīļā Aliēna!
Cēlija. Lūdzu, panes manu nespēku, es vairs nevaru tālāk.
Galoda. Es daudz labprātāk panesu jūsu nespēku nekā jūs pašu. Bet, ja arī jānes, liekas, nasta nebūs visai smaga: droši vien jums kabatā nav ne graša.
Rozalinde. Tad nu mēs esam Ardenu mežā.
Galoda. Jā, tad nu arī es esmu Ardenu mežā un te vēl lielāks āksts; mājās es biju labākā vietā, bet ceļiniekiem jau jāsamierinās ar visu.
Rozalinde. Dari tā, labais Galoda. Bet, redzi, tur nāk viens jauns, otrs vecāks cilvēks, nogrimuši dziļdomīgā sarunā.
Nāk Korins un Silvijs.
Korins.
Tā iegūsi tu viņas zaimus droši. Silvijs.
Tu nezini, cik kvēla mana mīla!
Korins.
Es arī iemīlējies biju reiz.
Silvijs.
Nē, draugs, to nevar saprast tavos gados,
Kaut arī jaunībā tu būtu naktīs
Bez miega savā gultā vārtījies,
Un, kaut tu būtu mīlējis tik stipri
Kā es — lai gan neviens tā nevar mīlēt, —
Tad pasaki, cik daudzas muļķības
Tu toreiz izdarīji neprātā.
Korins.
Ai, tūkstošiem, es neatceros vairs. Silvijs.
Tad neesi tu mīlējis no sirds!
Ja neatceries katru mirkli,
Kad mīlas neprāts tevi vajājis, —
Tu neesi mīlējis;
Un, ja tu neesi, kā es,
Par savu mīļo citiem stāstījis, —
Tu neesi mīlējis;
Un, ja tu pēkšņi necēlies
Un draugus neatstāji tā kā es, —
Tu neesi mīlējis. — Ak Fēbe! Fēbe! Fēbe!
Aiziet.
Rozalinde.
Ak nelaimīgais gans! Pa tavām pēdām Es nāku neviļus pie pašas bēdām.
Galoda. Un es pie savām. Atceros, ka reiz iemīlējies sadragāju pret akmeni savu šķēpu un sacīju: «Tas tev par to, ka velcies pa naktīm pie Dženas Smaidu- les,» — atceros, ka skūpstīju viņas velējamo vāli un govs tesmeni, kuru bija izslaukuši viņas jaukie, sasprēgājušie pirkstiņi; atceros, ka reiz mīlinājos ar zirņu pāksti, it kā tā būtu viņa, un izņēmu divus zirņus, iedevu viņai un sacīju: «Valkā tos par piemiņu no manis.» Mēs, nabaga iemīlējušies, esam tīrie nelgas. Bet tas arī pilnīgi saprotams: dabā viss pakļauls nāvei, un tāpēc visi iemīlējušies ir nāvīgi kukaiņi.
Rozalinde. Tu runā prātīgi, bet pats to nemaz neievēro.
Galoda. Jā, es ievēroju savu prātu tikai tad, kad uzduros tam tā, ka pārlaužu stilbu kaulus.
Rozalinde.
Ak Jupiter, šis gans Ir sāpēs biedrs mans!
Galoda. Man arī, lai gan es esmu daudz rāmāks.
Cēlija.
Es lūdzu, paprasiet šim cilvēkam, Vai viņš par zeltu nevar dot ko ēst. Man visi spēki zūd.
Galoda.
Vai dzirdi, ākst?
Rozalinde.
Tas nav tev rada, nelga!
Korins. Kas tur ir?
Galoda. Smalkāki ļaudis nekā tu.
Korins. Ak tā? Jā, citādi jūs būtu tīrie sušķi.
Rozalinde.
Nu, pietiks, strīdnieki! — Labvakar, draugs! Korins.
Labvakar, cienījamā sabiedrība!
Rozalinde.
Ak, ja šai postažā par labiem vārdiem Un naudu var ko dabūt, saki, gans,
Kur varētu mēs atpūsties un paēst: Šī jaunava ir pagurusi cejā, Tai visi spēki zūd.
Korins.
Man viņas žēl. Jā, tiešām žēl, un vairāk viņas dēļ, Ne savā labā, es gan vēlētos Būt turīgāks, lai spētu viņai līdzēt. Bet diemžēl esmu tikai vienkāršs gans, Kas kalpo citam un kas ganāmpulkam Nekad pats biezo vilnu neapcērp. Mans saimnieks necenšas ar labiem darbiem Pie debess labklājības tikt, un tagad Viņš visus savus īpašumus pārdod, Un, tā kā viņa mājās nav, man grūti Jums piesolīt kaut ko. Ja gribat, nāciet, Kas būs, to labprāt piedāvāšu viesiem.
Rozalinde.
Kam tagad tavas aitas piederēs?
Korins.
Tam jaunam ganam, kuru redzējāt. Bet tam patlaban viss ir vienaldzīgs.
Rozalinde.
Ja ceļā godīgā tas iespējams, Tad atpērc visas ganības un aitas, Mēs dosim naudu tev, ko samaksāt.
Cēlija.
Un lielu algu dosim tev; šī vieta Man tīk, es labprāt gribētu še dzīvot.
Korins.
Ka viss tas nopērkams, tur šaubu nav. Tik nāciet līdz! Viss taisnība, ko saku. Ja patiktos jums mierā dzīvot še Un manu amatu jūs nenopeltu, Es visu nopirkšu ar jūsu zeltu.
Visi prom.