Nāk Orlando un Ādams.
Ādams. Mllais kungs, es vairs nespēju tālāk iet. Ak, es mirstu aiz izsalkuma! Se es atgulšos un nomērīšu savu kapu. Ardievu, labais kungs!
Orlando. Ādam, vai tev tik maz drosmes? Saņemies mazliet, uzmundrinies mazliet, uzjautrinies mazliet! Ja šai drūmajā mežā dzīvo kāds zvērs, tad vai nu viņš apēdīs mani, vai es atnesīšu viņu tev. Tavas iedomas ir tuvāk nāvei nekā tavi spēki. Uzpurinies manis dēj! Dzen prom nāvi no sevis! Es tūlīt atgriezīšos un, ja neatnesīšu nekā ēdama, tad ļaušu tev mirt; bet, ja tu nomirsi pirms manas atgriešanās, tad izsmiesi manas pūles. Vai nav tiesa? Re, tu kļūsti jautrāks, un es būšu drīz atpakaļ. Bet tu guli saltā vējā; nāc, es tevi aiznesīšu aizvējā, un, ja vien kas dzīvs ir šai postažā, tev nebūs jāmirst no izsalkuma. Drošu prātu, labo Adam!
Abi prom.