Ienāk vecais hercogs, Amjēns, augstmaņi un kalpi.
Hercogs.
Man liekas, zvērā Zaks būs pārvērties, Jo vīra izskatā nekur nav rodams.
Pirmais galminieks.
Viņš tikko aizgāja no šejienes Pēc dziesmas, kura viņam patika.
Hercogs.
Ja muzikāls kļūs viņš, tad debess sfērās Drīz asas disonanses atskanēs. Bet ejiet uzmeklējiet viņu drīzāk!
Pirmais galminieks.
Mums pūles aiztaupa viņš, nākdams pats.
Nāk Žaks.
Hercogs.
Ko nozīmē šī izturēšanās? Mums jūsu sabiedrība jāizlūdzas? Bet jūs, kā redzu, esat jautrā omā?
Žaks.
Kāds āksts! Kāds āksts! Es ākstu satiku, Ak bēdu pasaule, patiešām ākstu! Viņš gulēja un saulē sildījās, Un laimes dievi koši ķengāja Ar lielu saprātu — šis velna āksts! «Labrīt no rīta, ākst!» es sacīju. «Nē, kungs, par ākstu mani nesauciet, Es esmu nabags vīrs,» viņš atbildēja. Tad izvilka viņš pulksteni no svārkiem Un stīvām acīm ilgi raudzījās, Un gudri teica: «Pulkstenis jau desmit, Te redzam mēs, kā griežas pasaule! Pirms vienas stundas bij vēl deviņi, Bet vēl pēc stundas būs jau vienpadsmit; Un tā mēs nobriestam ar katru stundu, Ar katru stundu vairāk satrūdam, Un tas ir viss.» Kad viņu dzirdēju Tik saprātīgi runājam par laiku, Man vēders dziedāt iesāka kā gailis Aiz līksmības par dziļdomīgo ākstu; Un ātri aizskrēja man smieklos stunda Pēc viņa pulksteņa . . . Kas tas par ākstu! Ak kungs, cik skaists ir āksta kamzolis!
Hercogs.
Kas ir šis āksts?
Žaks.
Ak, varens āksts! Viņš galmā kalpojis Un teica: jaunas, skaistas dāmas spēj Jo agri apjaust patiesību šo. Tam smadzenes kā sakaltusi maize, Kas neapēsta palikusi ceļā — Bet tanīs daudz ir brīnišķīgu šūnu Ar dzīves gudrībām, no kurām viņš Pa druskai izdala. — Kaut āksts es būtu! Pēc raibā kamzoļa man tiecas prāts.
Hercogs.
Gan tu to iegūsi.
Žaks.
Es pateicos. Viens vienīgs noteikums: jums jāizmet No galvas iedoma par manu prātu. Jums jāļauj brīvība man visās lietās, Tik plašas pilnvaras kā debess vējam, Lai varu sejā pūst, kam vien man tīk, Un tam, kas izcietis visvairāk zaimu, Visvairāk smieties vajadzēs. Kādēļ? Kā ceļš uz baznīcu tas redzams skaidri: Ja āksta asprātības labi dzeļ, Tad sadzeltais tik tā var sevi glābt, Ja izliekas, ka nesāp tam nemaz, Jo citādi no āksta cirtieniem Nāk gaismā visi gudrā trūkumi. Surp āksta kamzoli, un ļaujiet vaļu Man visu teikt — un līdz pat dibenam Es iztīrīšu ļaužu vēderus, Ja vien tie uzticēsies manām zālēm.
Hercogs.
Ak, nerunā, es zinu tavas domas.
Žaks.
Bet es jau varu darīt tikai labu!
Hercogs.
Tu, grēkus tiesādams, pats grēkotu, Jo kādreiz dziji slīki kaislībās, Pilns kārību un dzīvniecisku dziņu; Tā visas slimības un Jaunās likstas, Kas salasītas, apkārt klejojot, Tu atkal izkaisītu pasaulē.
Žaks.
Vai tas, kas apkarot grib lepnumu,
Pret atsevišķiem cilvēkiem iet karā?
Kā jūras viļņi augstprātība bango
Un augstāk, augstāk šļāc, līdz beidzot grūst.
Vai kādu sievieti es minu vārdā,
Ja runāju, ka daudzas pilsētnieces,
Kas krāšņām rotām izgreznotas iet,
Nav savu dārgo rotu cienīgas?
Kas teiks, ka domāju es taisni viņu,
Ja kaimiņiene viņai līdzīga?
Vai atrodams gan tāds, kas skaļi brēks,
Ka ne jau es to grezni apģērbis,
Un visiem atklās savu muļķību?
Jel rādiet cilvēku, kam pāri daru:
Ja man ir taisnība, tad pats viņš vainīgs,
Ja viņam vainas nav, tad manas bultas
Pa gaisu skrien kā lāga meža zoss
Un nepieder nevienam. — Kas nāk tur?
Uznāk Orlando ar kailu zobenu.
Orlando.
Pietiek! Beidziet ēst!
Zaks.
Vēl neesmu sācis.
Orlando.
Un nesāciet, pirms remdēts nav mans bads. Zaks.
Dievs zin kas tas par brīnišķīgu putnu!
Hercogs.
Vai trūkums tevi nekaunīgu dara? Vai varbūt nīsti krietnus tikumus, Par pieklājību ņirgādamies tā?
Orlando.
Jūs mērķi ķērāt pašā sākumā:
Man trūkums pieklājību laupījis.
Es mežos dzimis, audzis neesmu,
Bet tomēr uzsaucu jums: stājieties!
Tas mirs, kas lūpām pieskarsies šiem augļiem,
Pirms nebūšu es apmierināts pats.
Zaks. Lai nāk nāve, ja mēs nevaram šo jautājumu saprātīgi nokārtot!
Hercogs.
Jel sakiet mums — ko vēlaties? Ja laipnāk Jūs runātu, tad panāktu daudz vairāk.
Orlando.
Māc mani bads, jel sniedziet barību. Hercogs.
Mums blakus sēdieties un esiet viesis!
Orlando.
Tik laipni esat jūs? Ak, piedodiet! Es domāju, ka še viss mežonīgs, Un tikai tāpēc runāju tik asi. Bet jūs, kas mītat mežu biezokņos, So grūtsirdīgo koku paēnā, Bez smeldzes laika gaitu vērojot, Kas visai gausi tik uz priekšu tiek, — Ja esat redzējuši citus laikus, Ja esat dzirdējuši zvanus skanam, Ja esat sēdējuši mielastos, Ja bēdas pazīstat un žēlsirdību, Ja asaras jums mirdzējušas acīs, Tad mani nosodiet ar laipnību, — To cerot, makstī lieku zobenu.
Hercogs.
Ir bijuši mums laiki labāki, Ir baznīcās mums skanējuši zvani, Pie krietniem ļaudīm mielojušies esam, Mēs esam raudājuši žēlumā. Un tāpēc droši sēdieties še klāt Un iebaudiet no mūsu maltītes It visu, kas var būt jums patīkams.
Orlando.
Lai ēdieni vēl brīdi mierā stāv, Kā stirna došos es pēc mazuļa. Viens pats es netīkoju barības: Kāds nabags sirmgalvis ar gurdiem soļiem Nāk līdz man, mīlestības mudināts; Pirms spēkus nebūs spirdzinājis viņš, Ne kumosa es neņemšu.
Hercogs.
Kur viņš? Mēs varam gaidīt, vediet veco šurp.
Orlando.
Es pateicos; lai dievs jums atmaksā!
Orlando aiziet.
Hercogs.
Tu redzi, arī citiem ļauni klājas, Jo bezgalīgā dzīves skatuvē Daudz bēdīgākas ainas redzamas, Nekā mums jātēlo.
Žaks.
Jā, teātris! Ir milzu teātris šī pasaule, Un visi ļaudis tanī aktieri. Tie uznāk, parādās un atkal iet, Dažs vienā lugā daudzas lomas tēlo. Viņš pirmā ainā vēl ir sīciņš bērns, Kas aukles rokās brēc bez kādas jēgas; Tad — puika raudulīgs, ar somu plecos
Uz skolu rāpjas gauss kā gliemezis;
Tad — iemīlējies jauneklis, kas dveš
Kā krāsns par savas mīļās uzacīm;
Tam seko karavīrs, kā leopards
Ar bārdu apaudzis, pilns lamu vārdiem,
Par godu trīc un dreb, uz strīdiem nadzīgs,
Pēc tukšā slavas ziepju burbuļa
Vai lielgabala rīklē gatavs līst.
Aiz viņa cienīgs sojo tiesnesis,
Kas gaijus kastrētus ik dienas rij
Un raugās stingri, bārdu apcērpj labi;
No viņa jādzird dzīves gudrības
Un patiesības visiem zināmas.
Bet sestā ainā jāspēlē diemžēl
Sauss izģindenis, kaulu kambaris;
Vēl uzglabātas trešās ainas bikses,
Bet kalsnām kājām tās pārlieku platas,
Un vīra balss nu bērna diskantā
Kā nepareiza svilpe spalgi spiedz.
Pats beigu skats, kas noslēdz dīvaino
Un brīnum raibo dzīves izrādi,
Ir otrā bērnība — bez atmiņas,
Bez acīm un bez zobiem, pat bez jēgas.
Ienāk Orlando ar Ādamu.
Hercogs.
Nu, noliec cienījamo nastu, draugs, Un abi sēdieties pie maltītes.
Orlando.
Es viņa vietā pateicos.
Ādams.
Jā gan,
Es tikko spēju kādu vārdu bilst. Hercogs.
Mans sveiciens jums! Pie galda sēdieties, Es netraucēšu jūs ar tukšām runām. Lai spēlē mūzika! Jūs, brālēn, dziediet!
Amjēns
dzied.
Šalc stiprāk, ziemas vējš! Tu neesi tik spējš, Kā Jaužu nievas skraida. Lai ziemas vētra krāc, No tās jau necieš prāts Un nejūt naida. Hei-ho! Zem lapām dziesma atskan saldi! Draugs draugu viļ, un mīla ir tik maldi. Hei-ho! Bet lapu patversmē Mēs dzīvosim kā azotē.
Kliedz stiprāk, vētras balss! Kaut arī draud mums gals,
Nav bail no vēja. Sals, asāk, asāk svel, Ne tik daudz jau tu dzel, Kā draugs dažs spēja. Hei-ho! Zem lapām dziesma atskan saldi! Draugs draugu viļ, un mīla ir tik maldi. Hei-ho! Bet lapu patversmē Mēs dzīvosim kā azotē.
Hercogs.
Mans jaunais draugs, ja tiešām jūsu tēvs
Ir godājamais Rolands, kā jūs teicāt
Un kā man paša acis liecina, —
Jo jūsu sejā viņa attēlu
Es gluži skaidri tagad ieraugu, —
Tad sveicu jūs no sirds. Es esmu hercogs,
Kas jūsu tēvu mīlēja. — Nu, iesim,
Jūs savas gaitas izstāstīsiet vēlāk.
Tev, vecais vīrs, tāpat mans drauga sveiciens.
Bet jūs man roku pasniedziet. Kā viesim
Jums vajag visu izstāstīt. Nu, iesim!
Prom.