Ienāk Orlando ar papīra lapu, kuru tas pakar pie koka.
Orlando.
Nu paliec še par mīlas zīmi, dziesma!
Un tu, kas debess ceļus naktīs ej,
Lai tavu svēto acu bālā liesma
Šim vārdam visudārgam gaismu lej.
Ak Rozalind! Ja spētu, visos kokos
Es rakstītu, lai pati daba pauž,
Kā mīlā līksmojos un bargi mokos,
Lai tavu daili visi ļaudis jauš.
Uz priekšu, draugs! Vai rīts, vai vakars vēls,
Lai slavēts viņas dievišķīgais tēls!
Aiziet.
Nāk Korins un Galoda.
Korins. Nu, meistar Galoda, kā jums patīk mūsu ganu dzīve?
Galoda. Taisnību sakot, gans, pati par sevi šī dzīve ir laba, bet kā ganu dzīve tā nekam neder. Savas noslēgtības pēc tā man patīk, bet klusuma pēc liekas pavisam nejēdzīga. Tā kā šī dzīve norit uz laukiem, tad man stipri pa prātam, bet, tā kā tālu no galma, tad nāvīgi garlaicīga. Savas sātības pēc — brīnišķīga dzīve, bet, tā kā tanī trūkst pārpilnības, tad es to nevaru ciest. Vai tu proti filozofēt, gans?
Korins. Vienīgi tik daudz, lai zinātu, — jo cilvēks slimāks, jo sliktāk jūtas, un, ja viņam nav naudas, mantas un iztikas, tad trūkst triju labu draugu. Zinu arī, ka lietus mērcē un uguns deg; ka labās ganībās aitas barojas un naktī tumšs tāpēc, ka nav saules. Zinu arī vēl, ka tas, kuram nav prāta ne no dabas, ne no mācīšanās, var sūdzēties, ka viņu slikti skolojuši vai arī ka piedzimis no mujķa vecākiem.
Galoda. Tev ir īsti dabiska filozofija. Vai tu esi bijis galmā, gans?
Korins. Nē, tiešām ne.
Galoda. Tad tev nebūs glābiņa viņā pasaulē.
Korins. Es ceru …
Galoda. Nē, nē! Tevi uzceps eļļā kā nelabu olu, tikai no vienas puses.
Korins. Tāpēc, ka neesmu bijis galmā? Kā tā?
Galoda. Nu redzi, ja tu neesi bijis galmā, tad nezini, kas ir labas manieres. Bet, ja nezini, kas ir labas manieres, tad tev ir sliktas manieres, bet viss, kas slikts, ir grēks, un par grēkiem nonāk ellē. Jā, tavs stāvoklis nav apskaužams, gans.
Korins. Nebūt ne, Galoda. Galma manieres ir smieklīgas uz laukiem, tāpat kā lauku manieres smieklīgas galmā. Jūs stāstījāt, ka galma ļaudis nesasveicinās kā mēs, bet bučo cits citam rokas. Ja galminieki būtu gani, tā būtu pavisam netīra paraša.
Galoda. Pierādi to, drīzāk pierādi to!
Korins. Ļoti vienkārši: mums vienmēr darīšana ar aitām, un tās ir taukainas, kā zināt.
Galoda. Vai tad galminieku rokas nesvīst un vai aitu tauki neveselīgāki par cilvēku sviedriem? Neder! Neder! Pierādi labāk. Nu, runā!
Korins. Mūsu rokas ir rupjas.
Galoda. Jo jutīgākas lūpām. Atkal neder! Pierādi labāk!
Korins. Mums tās bieži darvainas, kad ārstējam savas aitas. Vai gribat, lai mēs bučojam darvu? Galminieku rokas iesmaržotas ar muskusu.
Galoda. Ak tu plānprātiņ! Tu tārpu barība pret gabalu labas gaļas! Mācies no gudriem cilvēkiem un ņemies prātā: muskuss ir daudz nejēdzīgāks par darvu. Mus- kusu taisa no tā, ko nolaiž kaķis. Izdoma labaku pierādījumu, gans!
Korins. Jums ir pārāk galminiecisks prāts; es atkāpjos.
Galoda. Ko? Uz elli? Dievs lai tev palīdz, trakais cilvēks! Lai viņš apgaismo tavu prātu! Tu aitasgalva!
Korins. Ser, es esmu vienkāršs algādzis; es nopelnu to, ko apēdu, iegūstu to, ko valkāju, nenaidojos ne ar vienu, neapskaužu neviena laimi, priecājos par citu cilvēku labklājību, esmu mierā ar savu stāvokli, un mans lielākais lepnums ir redzēt, kā manas aitas ganās un jēri zīž.
Galoda. Vēl viens muļķīgs grēks: jūs laižat kopā aitas un aunus un nekaunaties pārtikt no lopiņu pārošanās; jūs esat savedēji auniem un pretēji visiem laulības likumiem dodat divpadsmit mēnešu vecu aitiņu sirmam, klibam ragainim aunam. Ja tu par to neno- nāc ellē, tad pašam velnam vairs nav gani vajadzīgi; citādi nezinu, kā tu radīsi glābiņu.
Korins. Tur nāk jaunais Ganimeda kungs, manas jaunās pavēlnieces brālis.
Rozalinde nāk ar papīru rokā.
Rozalinde
lasa.
Dimanta neviena nava Daiļāka par Rozalindi. Vēji debess gaitā savā Visur dvašo Rozalindi. Meistargleznas nobāl slavā, Skatot vaigā Rozalindi. Velti meklēt laukā, pļavā Daiļāku par Rozalindi.
Galoda. Es varu tā rīmēt astoņus gadus no vietas, ja vien pa starpām ļauj paēst un nosnausties. Grab taisni kā piena sievas rati, uz tirgu braucot.
Rozalinde. Prom, ākst!
Galoda. Te būs paraugs:
Kad pēc aitas auns blēj gravā, Lai viņš meklē Rozalindi. Kaķene kad runča skavā, Iedomā par Rozalindi. Tā kā ielāps svārkā tavā, Apsedz, mīļais, Rozalindi. Tā kā bites pūlas dravā, Piepildi tu Rozalindi. Kas grib sulu — ieurbj kļavā, Dari tā ar Rozalindi. Tas, kas rozes meklē gravā, Ērkšķus rod un Rozalindi.
Gluži nepareizi dzejas aulekši. Ko jūs pinalies ar tādiem niekiem?
Rozalinde. Klusu, muļķa ākst! Es to atradu pie kāda koka.
Galoda. Nudien, šim kokam aug nelāgi augļi.
Rozalinde. Es tam piepotēšu tevi, un tad uz tā sāks augt putrasāboli: tie būs pirmie augļi visā zemē, jo tava gudrība saputrojas, pirms paspēj pa pusei ienākties, — gluži kā putrasāboli.
Galoda. Jūs savu vārdu sacījāt, bet prātīgi vai neprātīgi — to lai izšķir mežs.
Nāk Cēlija un lasa papīru.
Rozalinde. Klusu! Tur nāk mana māsa un kaut ko īasa. Atej sāņus.
Cēlija
lasa.
Vai lai nīkst no mēmas kvēles Iemītnieku pamests mežs? Kokiem piekāršu es mēles, Lai tie gudrus vārdus dveš. Ļaužu ceļi paiet bēdās,
Drīz no saules acis žilbst; Patiesībā pāris pēdās Galā visas gaitas tilpst; Sirdis raujas naida salā, Atri mainās drauga gars … Bet ikkatras vārsmas galā, Visur, kur kāds skaistāks zars, Rozalindes vārds būs lasāms. Pasaulei tiek paziņots: Viss, no debesīm kas prasāms, Ir šai cēlai būtnei dots. Debess gribu klausa daba, Daiļais brīnums piepildīts, Kurā ir no visa laba Pats vislabais izlasīts: Helēnas visdaiļais spodrums, Kleopatras lepnais spars, Atalantas prāta modrums, Lukrēcijas šķīstais gars. Dievu nodomus tas sacīs, Ļaudīm apgalvos tas drošs: Viss, kas dalīts simtos acu, Viņā vienā vienots spožs. Tas viss no debesīm tai dāvāts, tiešām, Un es pie viņas siets ar važām ciešām.
Rozalinde. Ak žēlīgo Jupiter! Ar kādu garlaicīgu mīlas sprediķi jūs nokausējāt savu draudzi, ne reizes neiebildis: «Pacietību, mīļie ļautiņi!»
Cēlija. Prom, draugi, ejiet atpakaļ! Gans, atej drusciņ nost! Ej viņam līdz, puisīt, ej!
Galoda. Nāc, gans, atkāpsimies pa godam; ja ne ar lielu bagāžu, tad mazāku blamāžu.
Korins un Galoda prom.
Cēlija. Tu dzirdēji šos pantus?
Rozalinde. Jā, visus un vēl ko: dažiem bija vairāk pēdu, nekā vajadzīgs.
Cēlija. Nekas, pēdas varēja saturēt dzeju.
Rozalinde. Jā, bet pēdām bija varžacis, un tāpēc panti lēkāja kā vardes.
Cēlija. Bet vai tu nebrīnies, ka tavs vārds iegriezts gandrīz katrā kokā?
Rozalinde. Brīnījos jau septiņas dienas nedējā, pirms tu ieradies. Skaties, ko atradu pie kādas palmas. Es neesmu tā slavināta kopš Pitagora laikiem, kad biju īru žurka, kuru gribēja nozāļot ar sliktām dzejām; bet tas ir tik sen, ka tikko varu atcerēties.
Cēlija. Vai vari iedomāties, kas to izdarījis?
Rozalinde. Vīrietis?
Cēlija. Jā, un viņam ap kaklu ķēdīte, kuru tu reiz valkāji. Vai tu nosarksti?
Rozalinde. Lūdzu, kas viņš ir?
Cēlija. Ak dievs! Ak dievs! Grūti draugiem pēc šķiršanās tikties, bet zemes trīcē pat kalni sastopas.
Rozalinde. Nē, saki — kas viņš ir?
Cēlija. Tik tiešām?
Rozalinde. Nē, no visas sirds lūdzu tevi sacīt: kas viņš ir?
Cēlija. Apbrīnojami,, apbrīnojami un apbrīnojam apbrīnojami, un vēlreiz apbrīnojami, un par visiem brīnumiem vairāk apbrīnojami!
Rozalinde. Ak mīļā nepacietība! Tu domā, — ja esmu pārģērbusies par vīrieti, tad arī mans raksturs ielīdis kamzolī un biksēs? Katra minūte man ir tikpat daudz kā brauciens uz jaunām zemēm Dienvidokeānā. Lūdzu, saki: kas viņš ir? Saki drīzāk, pasteidzies! Es gribētu, lai tu stostītos; tad noslēpumainais vārds izspruktu no tavas mutes kā vīns no pudeles ar šauru kaklu: vai nu par daudz uzreiz, vai nemaz. Lūdzu, izņem aizbāzni no mutes, lai varu iedzert tavas jaunās ziņas.
Cēlija. Līdz ar to tu dabūsi vederā vīrieti, ko tad?
Rozalinde. Vai viņš ir dieva radīts? Kas par cilvēku? Vai viņa galva cepures vērta un zods bārdas vērts?
Cēlija. Bārda viņam neliela.
Rozalinde. Dievs dos arī lielu, ja viņš būs pateicīgs. Bet es esmu ar mieru viņa bārdu uzgaidīt, ja vien tu nevilcinies mani iepazīstināt ar viņa zodu.
Cēlija. Tas ir jaunais Orlando, kas vienā mirklī uzvarēja hercoga stiprinieku un tavu sirdi.
Rozalinde. Jokus nost! Runā nopietni un kā godīga meitene.
Cēlija. Goda vārds, māsīc, tas ir viņš.
Rozalinde. Orlando?
Cēlija. Orlando.
Rozalinde. Ak nelaime! Ko nu iesākšu ar savu kamzoli un biksēm? Ko viņš darīja, kad tu viņu ieraudzīji? Ko viņš sacīja? Kā izskatījās? Kā bija ģērbies? Ko viņš še dara? Vai viņš apjautājās par mani? Kur viņš dzīvo? Kad viņš šķīrās no tevis? Kad tu viņu atkal redzēsi? Atbildi ar vienu vārdu!
Cēlija. Tad pagādā man Gargantijas muti; šis vārds par lielu jebkurai šolaiku mutei. Atbildēt uz taviem jautājumiem «jā» un «nē» — tas vien prasītu vairāk laika nekā noskaitīt katķismu.
Rozalinde. Bet vai viņš zina, ka es tagad staigāju še mežā vīrieša drēbēs? Vai viņš tikpat vingrs kā toreiz, kad cīnījās?
Cēlija. Vieglāk saskaitīt saules putekļus nekā atbildēt sievietei, kura iemīlējusies. Bet nogaršo manu atklājumu un sagremo labi, ko teikšu. Es atradu vinu zem koka kā kritušu zīli.
Rozalinde. Tas jāsauc par Jupitera koku, uz kura aug tādi augļi.
Cēlija. Lūdzu, nepārtrauciet, cienītā lēdij!
Rozalinde. Tālāk.
Cēlija. Viņš gulēja izstiepies visā garumā kā ievainots bruņinieks.
Rozalinde. Gan bēdīgs skats, bet tam vajadzēja lieliski izgreznot ainavu.
Cēlija. Lūdzu, uzsauc savai mēlei «tprū», tā lēkā nevietā. Viņš bija ģērbies mednieka tērpā.
Rozalinde. Kā tad: viņš nāk medīt manu sirdi.
Cēlija. Es gribētu dziedāt bez pavadījuma; tu mani vien-, mēr izsit no sliedēm.
Rozalinde. Vai tu nezini, ka esmu sieviete? Kad es domāju, tad man jārunā. Labāk stāsti tālāk.
Nāk Orlando un Zaks.
Cēlija. Tu mani mūžīgi pārtrauc. — Cst! Vai tas nav viņš, kas tur nāk?
Rozalinde. Tas ir viņš! Noslēpsimies un noskatīsimies.
Cēlija un Rozalinde noslēpjas.
Žaks. Ļoti pateicos par laika pakavējumu, bet, taisnību sakot, es tikpat labprāt paliktu viens.
Orlando. Es ari, bet pieklājības dēj pateicos savukārt jums par sabiedrību.
Zaks. Lai dievs jūs pasarga! Pūlēsimies sastapties, cik maz vien iespējams.
Orlando. Vai nav labāk, ja paliekam pavisam sveši?
Žaks. Esiet tik laipns, nemaitājiet turpmāk kokus, griezdams mizā savas mīlas dziesmas.
Orlando. Esiet tik laipns, nemaitājiet turpmāk manas dzejas, lasot tās nejēdzīgā balsī.
Zaks. Jūsu mījoto sauc Rozalindi?
Orlando. Jā.
Žaks. Man šis vārds nepatīk.
Orlando. Neviens nedomāja jums izpatikt, kad viņu kristīja.
Žaks. Cik viņa gara?
Orlando. Katrā ziņā līdz manai sirdij.
Žaks. Jaukas atbildes! Vai jūs nebijāt pazīstams ar zeltkaļu sievām un neizlasījāt to visu uz gredzeniem?
Orlando. Nē. Bet es jums atbildu kā figūras uz tapetēm, no kurām jūs esat iekalis savus jautājumus.
Žaks. Jūsu atjautība drāžas uz priekšu kā Atalanta. Vai neapsēdīsieties ar mani? Pazobosimies par pasauli, kas ir mūsu valdniece, un savām bēdām.
Orlando. Es uztraucos tikai pats par sevi un saviem trūkumiem, bet to man ir diezgan daudz.
Žaks. Ļaunākais ir tas, ka jūs esat iemīlējies.
Orlando. Tas ir trūkums, kuru es nemainītu pret jūsu labāko tikumu. — Jūs man esat apnicis.
Žaks. Ticiet man, es nupat meklēju ākstu, kad jūs atradu.
Orlando. Āksts iekrita upē un noslīka: paverieties ūdenī, jūs viņu redzēsiet.
Žaks. Tur es ieraudzīju pats sevi.
Orlando. Kuru es uzskatu vai nu par ākstu, vai nulli…
Žaks. Negribu ar jums ilgāk kavēties. Dzīvojiet vesels, labo sinjor Amoroso.
Orlando. Ļoti priecājos, ka aizejat. Sveiki, labo mesjē Melanholī.
Žaks prom. Cēlija un Rozalinde tuvojas.
Rozalinde. Es parunāšu ar viņu kā augstprātīgs kalps un izjokošu, nelikdamās pazīstama. — Vai dzirdat, medniek?
Orlando. Dzirdu ļoti labi: ko vēlaties?
Rozalinde. Sakiet — cik pulkstenis?
Orlando. Jums vajadzēja prasīt, cik vēls, jo mežā nav pulksteņu.
Rozalinde. Tad mežā nav arī neviena, kas būtu īsti iemīlējies; citādi, nopūzdamies ik pa minūtei un novaidēdamies ik pa stundai, viņš rādītu lēno laika gaitu tikpat labi kā pulkstenis.
Orlando. Kāpēc ne ātro laika gaitu? Vai ne tikpat pareizi?
Rozalinde. Nebūt ne, ser. Laiks iet dažādos soļos dažādiem cilvēkiem. Varu jums pasacīt, kam laiks iet sīkiem solīšiem, kam rikšo, kam aulekšo un kam stāv uz vietas.
Orlando. Lūdzu, kam rikšo?
Rozalinde. Laiks krietni rikšo jaunai meitenei starp saderināšanās dienu un laulībām. Lai arī būtu tikai septiņas dienas starpā, laiks tomēr rikšo tik stipri, ka liekas pagājuši septiņi gadi.
Orlando. Un kam laiks iet sīkiem solīšiem?
Rozalinde. Mācītājam, kas neprot latīņu valodu, un bagātniekam, kuru nemoca kaulu sāpes. Pirmais guļ mierīgi, jo viņam nav ko darīt, un otrais dzīvo jautri, jo nejūt sāpes; pirmajam nespiež plecus smaga zināšanu nasta, otrajam neuzmācas nabadzības rūpes. Viņiem laiks iet sīkiem solīšiem.
Orlando. Un kam aulekšo?
Rozalinde. Zaglim ceļā uz karātavām; viņš var iet soli pa solītim, viņam tomēr liksies, ka atnācis par ātru.
Orlando. Bet kam gan stāv uz vietas?
Rozalinde. Advokātiem tanīs dienās, kad nenotiek tiesu sēdes — jo tad viņi guļ no rīta līdz vakaram un nemana, ka laiks iet uz priekšu.
Orlando. Kur jūs dzīvojat, patīkamo jaunekli?
Rozalinde. Pie šīs ganes, manas māsas, tepat meža malā, kā bārkstis pie svārkiem.
Orlando. Vai jūs esat šejienietis?
Rozalinde. Kā trusītis, kas dzīvo tur, kur piedzimis.
Orlando. Jūsu izrunā tomēr ir smalkums, kādu šai nomalē grūti sagaidīt.
Rozalinde. Tā daudzi saka; redziet — mani mācīja runāt vecs tēvocis, garīdznieks: viņš jaunībā bija dzīvojis pilsētā un labi pazina galma aprindas, jo bija tur iemīlējies. Vēlāk es dzirdēju no viņa daudz sprediķu pret mīlestību, un paldies dievam, ka neesmu sieviete: tad arī man būtu tās ļaunās īpašības, par kurām tēvocis tā nosodīja visu sieviešu dzimumu.
Orlando. Vai nevarat atcerēties galvenos netikumus, kurus viņš uzkrāva sievietēm?
Rozalinde. Nebija nekādu galveno, visi bija vienādi kā puspensa gabali. Ikviens likās visšausmīgākais, iekāms cits nāca tai vietā.
Orlando. Sakiet vismaz dažus no tiem.
Rozalinde. Nē, es gribu šķiest savas zāles tikai slimniekiem. Še pa mežu dauzās kāds jauneklis, kas posta v mūsu jaunos kociņus, griezdams mizā nez kādas Ro- zalindes vārdu. Uz paērkšķiem viņš kar odas, uz kazenājiem elēģijas un tanīs visās dievina Rozalindi. Ja es šo nelaimīgo sastaptu, tam gan dotu savus padomus, jo viņu, acīm redzot, krata mīlas drudzis.
Orlando. Es esmu tas, kuru krata mīla: lūdzu, dodiet savus padomus.
Rozalinde. Nevar būt! Jums nav nevienas no tām mīlas pazīmēm, par kurām stāstīja tēvocis. Viņš mani mā
cīja, kā pazīt iemīlējušos. Ne, jus vēl neesat slodzīts šai sprostā.
Orlando. Kas tās par pazīmēm?
Rozalinde. Iekrituši vaigi, kādu jums nav; acis ar zilām ēnām, kādu jums nav; īdzīgs prāts, kāda jums nav; sapinkājusies bārda, kādas jums nav, — nu, par bārdu labāk nerunāsim, jo jums tā tikpat liela kā jaunāko brāļu ienākumi. Tālāk — jūsu kāju saitēm vajadzēja būt atrisušām, cepurei uz vienas auss, piedurknēm vaļā, zābakiem neaizpogātiem — visai tualetei nevērīgā nekārtībā. Bet tāds jūs neesat. Jūs esat drīzāk uzcirties un izskatāties pēc tāda, kas iemīlējies sevī, nevis kādā citā.
Orlando. Skaisto jaunekli, man gribētos tevi pārliecināt, ka tiešām mīlu.
Rozalinde. Mani pārliecināt? Labāk pārlieciniet to, kuru mīlat. Ticiet man, viņa jums drīzāk noticēs nekā atzīsies, ka noticējusi: tas ir viens no tiem punktiem, kuros sievietes vienmēr runā pret savu sirdsapziņu. Bet vai tiešām jūs esat tas pats, kas kar kokos dzejas par godu Rozalindei?
Orlando. Zvēru pie Rozalindes baltās rociņas: es esmu tas nelaimīgais.
Rozalinde. Un jūs tiešām esat tā iemīlējies, kā rakstīts jūsu dzejās?
Orlando. Ne dzeja, ne proza nav spējīga izteikt, cik stipri.
Rozalinde. Mīla ir īsts ārprāts, un to vajadzētu dziedēt ar tumšu istabu un pātagu, kā citas ārprātības. Un, ja iemīlējušos tā nesoda, tad vienīgi tāpēc, ka šī mēnessērdzība pārāk izplatījusies un tie, kuriem vajadzētu citus pārmācīt, paši iemīlējušies. Bet jūs es varu izdziedēt ar labu padomu.
Orlando. Vai jūs esat kādu tā izdziedinājis?
Rozalinde. Jā, vienu es izdziedināju un, lūk, kā. Viņam vajadzēja iedomāties, ka esmu viņa mīļotā, un augām dienām lakstoties ap mani. Es turpretī kā untumaina skuķe biju iedomīga, sievišķīga, kaprīza, lepna, fantastiska, aušīga, brīžiem raudoša, brīžiem smejoša, it kā visu kaislību apmāta, bet patiesībā nevienas kaislības neapdvesta, kā jau sievietes un bērni pa lielākai daļai šādos apstākļos izturas. Brīžiem es viņu mīlēju, brīžiem ienīdu, brīžiem glāstīju, brīžiem dzinu prom, brīžiem raudāju viņa dēļ, brīžiem spļāvu viņam acīs. Tā es iedzinu savu pielūdzēju no mīlas ārprāta īstā ārprātā, kurā viņš atmeta visai pasaulei ar roku un kā mūks nodziļinājās vientulībā. Tā es viņu izdziedināju un tāpat varu šķīstīt jūsu sirdi, lai tā būtu līdzīga aitas sirdij, bez mazākā mīlas traipa.
Orlando. Jūs mani neizdziedināsiet, jaunekli.
Rozalinde. Es jūs izdziedināšu, ja vien esat ar mieru saukt mani par Rozalindi, ierasties katru dienu manā būdiņā un lakstoties ar mani.
Orlando. Labi, zvēru pie savas mīlas, es esmu ar mieru. Sakiet — kur jūs dzīvojat?
Rozalinde. Nāciet līdz, es jums parādīšu, bet pa ceļam pastāstiet — kur jūs dzīvojat? Vai nāksiet?
Orlando. No visas sirds, labo jaunekli.
Rozalinde. Nē, sauciet mani par Rozalindi. Iesim, māsiņ!
Visi prom.