Nāk Galoda un Odrija. Žaks seko viņiem no tālienes.
Galoda. Nāc šurp, mīļā Odrij. Es uzskatīšu tavas kazas, Odrij. Nu saki — vai esmu vīrs, kas tev piemērots? Kā tev patīk mani vienkāršie sejas panti?
Odiija. Jusu panti? Dievs, apžēlojies! Es vel neesmu nekādus jūsu pantus redzējusi.
Galoda. Kā visdīvainākais dzejnieks, godīgais Ovīdijs, es dzīvoju še ar tevi un tavām kazām.
Žaks. Ak, nabaģa gudrība, vēl nelādzīgākā mājoklī nekā Jupiters zem salmu jumta!
Galoda. Kad dzeja paliek tev mīklaina un tavs prāts kā nelaikā piedzimis bērns nesaprot atjautības, tad gribot negribot noslīgst rokas, it kā saņemot milzīgu rēķinu sliktā viesnīcā. Ak, kāpēc dievi nav radījuši tevi poētiskāku!
Odrija. Es nezinu, kas ir poētisks: vai tas ir godīgs vārds katrā lietā un vietā? Vai tas ir kas patiesīgs?
Galoda. Nē, patiesīgs tas nav: vispatiesīgākā poēzija ir tikai izdoma. Tāpēc par tiem, kuri iemīlējušies un nodevušies poēzijai, bieži saka, ka viņu zvēresti esot melīgi.
Odrija. Un jūs gribat, lai dievi mani būtu radījuši poētiskāku!
Galoda. Protams, jo tu man zvēri, ka esot tikumīga. Ja tu būtu poētiska, varētu cerēt, ka tu to izdomā.
Odrija. Vai jūs nevēlaties, lai esmu tikumīga?
Galoda. Nē, nudien ne. Es to vēlētos vienīgi tad, ja tu būtu neglīta, jo tikumība kopā ar skaistumu ir tikpat kā cukurs ar medus mērci.
Žaks. Kāds dziļdomīgs āksts!
Odrija. Es neesmu skaista, tāpēc lūdzu dievus piešķirt man tikumību.
Galoda. Bet piešķirt tikumību neķītrai nevīžai ir tikpat daudz kā pasniegt labu ēdienu netīrā traukā.
Odrija. Es neesmu nekāda nevīža, lai gan pateicos dieviem, ka esmu neglīta.
Galoda. Labi, lai slavēti dievi par tavu neglītumu, nevīžība var nākt vēl pēc tam. Bet, lai būtu kā būdams, es precu tevi un biju pie sera Olivārija Jaucekļa, tuvākā ciemata vikāra, kas apsolīja ierasties še mežā un mūs sapārot.
Žaks. To es labprāt gribētu redzēt!
Odrija. Lai dievs dod!
Galoda. Āmen! Bailīgāks cilvēks būtu sadrūvējies no šī pasākuma, jo te nav cita tempja kā mežs, nav citu liecinieku kā ragainie zvēri. Bet kas par nelaimi? Drošāk! Ragi ir nejauki, bet nenovēršami. Saka, ka dažs cilvēks nezinot savai bagātībai ne gala, ne malas. Tiesa, dažam ir labi ragi, un viņš tāpat nezina tiem ne gala, ne malas. Vai viņš maz zina, cik pāru viņam ir? Bez tam ragi nāk sievai pūrā līdz, vīrs tos nav gādājis. — Ragi? Jā, ragi! Vai ragi būtu tikai nabaga cilvēkiem? — Nē, nē, dižākajam briedim ir tādi paši ragi kā vispanīkušākajam. Vai tad vecpuisis tāpēc ir laimīgs? Nē. Tāpat kā pilsēta ar augstiem mūriem pārāka par ciematu, tā precēta vīra piere cienīgāka par pliko vecpuiša galvu, un, ciktāl iespēja aizsargāties labāka par nespēju, tiktāl ragi labāki par tukšu vietu.
Nāk sers Olivārijs Jauceklis.
Tur nāk sers Olivārijs Jauceklis. Lūdzam, ser Oli- vārij, lūdzam! Vai jūs to izdarīsiet zem šī koka, vai mums jāiet uz baznīcu?
Jauceklis. Vai te ir kāds, kas var tev viņu nodot?
Galoda. Es viņu negribu saņemt no otrām rokām.
Jauceklis. Viņa kādam jānodod, citādi laulība nebūs likumīga.
Žaks
tuvojas.
Labi, es to izdarīšu.
Galoda. Labvakar, ser «Lai būtu kas būdams». Kā labi klājas? Tas ir lieliski, ka ieradāties. Lai dievs jūs svētī! Ļoti priecājos tikties. Te būs maza padarīšana. Ko jūs turat to maciņu rokā?
Rāda uz cepuri.
Lieciet galva!
Žaks. Tu esi sadomājis precēties, jokupēteri?
Galoda. Vērsis lien jūgā, ser, zirgs iemauktos, putns būrī. Tāpat cilvēkam ir savas iegribas; un, kā baloži bāž knābjus kopā, tāpaļ laulātiem gribas paknakstī- ties.
Žaks. Un jūs, labi audzināts cilvēks, gribat laulāties zem krūma, kā nabags? Iesim uz baznīcu pie kārtīga mācītāja, kurš jums var izskaidrot, kas ir laulība. Šis jūs sanaglos kopā kā dēļus, tad viena puse sāks iežūt, un zaļais koks teiks: krāks, krāks!
Galoda
sāņus.
Man labāk tiktu, ja laulātu šis un nevis kāds cits, jo, šķiet, šis nav spējīgs kārtīgi salaulāt, un, ja nav kārtīgi salaulāts, tad vēlāk labs iemesls triekt sievu ratā.
Žaks. Nāc līdzi, draugs, un uzklausi manu padomu.
Galoda
Nāc, mīļo meitenīt,
Mums jāprecas vai grēkā jāiekrīt.
Staigājiet vesels, Olivārija tētiņ. Te vairs nav tā:
Ak mīļais Oliver, Ak cēlais Oliver, Jel slēdz mūs svētā čaulā!
Bet taisni otrādi:
Hē, projām taisies drīz, Hē, projām vācies drīz, Pats velns lai mežā laulā!
Aiziet ar Zaķu un Odri/u.
Jauceklis. Nekas! Šie trakie nelgas nesatricinās manu svēto amatu.
Aiziet.