Nāk Rozalinde un Cēlija.
Rozalinde. Pietiek, es gribu raudāt.
Cēlija. Lūdzu, tikai nepiemirsti, ka asaras vīrietim nepiestāv.
Rozalinde. Bet vai man nav iemesla raudāt?
Cēlija. Labāka iemesla nevar vēlēties. Tātad laidīsi vaļā?
Rozalinde. Viņam pat nodevīgas krāsas mati.
Cēlija. Mazliet tumšāki nekā Jūdasam. Viņa skūpsti ir īsti Jūdasa skūpsti.
Rozalinde. Viņam tomēr ir skaista matu krāsa.
Cēlija. Lieliska krāsa. Brūna kā rieksti.
Rozalinde. Viņa skūpsti tik svēti kā pieskaršanās dievmaizei.
Cēlija. Viņš būs iegādājies Diānas lūpas; saltās šķīstības māsu mūķene nevar skūpstīt dievišķīgāk; viņa skūpsti ir īsts šķīstības ledus.
Rozalinde. Bet kāpēc viņš nosolījās šorīt ierasties un nenāk?
Cēlija. Protams, viņam nevar uzticēties.
Rozalinde. Tu domā?
Cēlija. Es nedomāju, ka viņš ir kabatas zaglis vai zirgu zaglis. Bet, kas attiecas uz uzticību mīlā, tad viņš ir tikpat tukšs kā apgāzta glāze vai tārpu izēsts rieksts.
Rozalinde. Vai viņš ir neuzticīgs mīla?
Cēlija. Neuzticīgs, ja iemīlējies. Bet, man šķiet, viņš nemaz nav iemīlējies.
Rozalinde. Tu taču dzirdēji: viņš man zvērēja, ka bijis iemīlējies.
Cēlija. Bijis vēl nav ir. Un, ja kāds iemīlējies zvērē, tas ir tikpat daudz kā krodzinieka goda vārds: abi pasniedz nepareizus rēķinus. Viņš piebiedrojies še mežā hercogam, tavam tēvam.
Rozalinde. Es sastapu vakar hercogu un ilgāku laiku ar viņu sarunājos. Viņš jautāja, kas es esot pēc dzimuma; atbildēju, ka esmu tikpat augsta dzimuma kā viņš. Viņš sāka smieties un atlaida mani. Bet ko mēs runājam par tēviem, ja pasaulē ir tāds cilvēks kā Orlando.
Cēlija. Jā, lielisks cilvēks! Raksta lieliskas dzejas, saka lieliskas runas, dod lieliskus zvērestus un lieliski lauž tos, taisni uz savas iemīļotās sirds, kā dēkains jātnieks, kas iedur zirgam piešus tikai vienā pusē un sadragā savu šķēpu. Bet viss ir lieliski, kad jaunība jāj un tur pavadu neprāts. Kas tur nāk?
Nāk Korins.
Korins.
Mans kungs un kundze, taujājāt jūs bieži Pēc gana, kuru mīlas mokas māc, Ko redzējāt jūs sēžam blakus man Un iedomīgo gani slavējam, Kas viņa mīļā bij.
Cēlija.
Kas ir ar to?
Korins.
Ja patiktos jums noskatīties lugā, Ko mīlas bālā seja nospēlē Un izsmiekla un augstprātības sārtums, Jūs varat nākt man līdz, tas tālu nav. Es novedīšu jūs.
Rozalinde.
Ak, iesim, iesim! Smeļ mīlētāji spēkus citu mīlā. Kas atminēs, ko liktenis mums domā — Es pati piedalīšos kādā lomā.
Visi aiziet.