Nāk Rozalinde, Cēlija un Žaks.
laks. Skaisto jaunekli, es gribu iepazīties ar tevi tuvāk.
Rozalinde. Stāsta, ka jūs esot ļoti melanholisks.
Žaks. Tiesa, tas man labāk tīk nekā smieties.
Rozalinde. Tie, kuri vienu vai otru pārspīlē, ir neciešami cilvēki un dabū pa ādu vairāk nekā žūpas.
Žaks. Labi tomēr būt drūmam un nesacīt ne vārda.
Rozalinde. Tad jau labi būt arī sētas mietam.
Žaks. Es neesmu drūms kā zinātnieks aiz sacensības; kā mūziķis aiz fantāzijas; kā galminieks aiz uzpūtības; kā karavīrs aiz godkāres; kā likumpratējs aiz viltības; kā dāma aiz klīrības; kā iemīlējies jauneklis aiz visiem šiem iemesliem kopā. Man ir pilnīgi savdabīga melanholija, kuru noteic dažādi apstākļi un dažādi iespaidi, un manu ceļojumu apceres vien klusos pārdomu brīžos ieaijā mani stipri dīvainā melanholijā.
Rozalinde. Jūs ceļojat? Tad tiešām jums pietiekami svarīgs iemesls būt drūmam. Droši vien jūs esat pārdevis savas zemes, lai redzētu svešas zemes. Daudz redzēt un neko nesaukt par savu — tas nozīmē, ka jums ir bagātas acis un nabadzīgas rokas.
Žaks. Toties man ir vērtīga pieredze.
Nāk Orlando.
Rozalinde. Un jūsu pieredze padara jūs drūmu. Tad labāk es turu ākstu, kas mani uzjautrina, nekā pieredzi, kas mani apbēdina. Un tad vēl jāceļo!
Orlando.
Mans sveiciens jums, ak dārgā Rozalinde!
Žaks. Nē, lai dievs žēlīgs, kad jūs sākat runāt dzejā.
Prom.
Rozalinde. Dzīvojiet vesels, ceļotāja kungs! Svepstiet uz priekšu, ģērbieties kā svešās zemēs, lamājiet visu, kas ir labs jūsu pašu zemē, nolādiet savu dzimšanu un pārmetiet mīļajam dieviņam, ka viņš nav jums piešķīris citādu seju: pretējā gadījumā es gandrīz neticētu, ka esat vizinājies gondolā. Nu, Orlando, kur jūs bijāt visu laiku? Iemīlējies, neko sacīt! Ja vēlreiz iztaisīsiet tādu joku, tad nerādieties vairs man acīs.
Orlando. Mīļā Rozalinde, es nokavējos tikai par vienu stundu.
Rozalinde. Nokavēt mīlā veselu stundu! Ja kāds sadala minūti tūkstoš daļās un nokavē mīlā tikai daļu tūk- stošdaļminūtes, par to var sacīt, ka Amors viņam uzsitis tikai uz pleca; varu derēt, ka viņa sirds nav skarta.
Orlando. Piedodiet, dārgā Rozalinde!
Rozalinde. Nē, ja esat tik nolaidīgs, tad nerādieties vairs man acīs. Patīkamāk, ja mani mīl gliemezis.
Orlando. Gliemezis?
Rozalinde. Jā, gliemezis! Lai gan šis pielūdzējs rāpjas lēni, tomēr nes sev līdzi uz galvas māju; man šķiet, tas ir vairāk, nekā jūs varat piedāvāt savai sievai. No otras puses, viņš nes līdzi arī savu likteni.
Orlando. Kādu tad?
Rozalinde. Ragus! Tādi kā jūs cer tos iegūt no savām sievām, bet gliemezis nodrošinās ar tiem jau iepriekš un tā novērš ļaunās aizdomas no savas sievas.
Orlando. Tikumība neuzliek ragus, un mana Rozalinde ir tikumīga.
Rozalinde. Un es esmu jūsu Rozalinde.
Cēlija. Viņam tīk tevi tā saukt; bet viņam ir labāka Rozalinde nekā tu.
Rozalinde. Nu, bildiniet mani, bildiniet mani, jo es esmu šodien svētku omā un viegli pierunājama uz visu. — Ko jūs man sacītu, ja es būtu jūsu īstā Rozalinde?
Orlando. Vispirms skūpstītu un tikai tad runātu.
Rozalinde. Nē, vispirms jārunā un, kad vairs nav ko sacīt, tad jāizmanto gadījums un jāskūpsta. Labi runātāji sāk klepot, kad nezina, ko sacīt, bet, ja — pasargi dievs! — aptrūkst vārdu tam, kas iemīlējies, tad labākā izeja ir skūpstīt.
Orlando. Bet ja neļaujas skūpstīties?
Rozalinde. Tad ir iemesls izlūgties skūpstu un temats jaunai sarunai.
Orlando. Bet kuram gan aptrūks vārdu, runājot ar savu mīļoto?
Rozalinde. Jums pašam, ja es būtu jūsu mīļotā, jo citādi mana tikumība izrādītos stiprāka par manu atjautību.
Orlando. Vai tiešām es paliktu bešā?
Rozalinde. Kaut kas jau būtu ķešā, tikai vārdu trūktu. Vai tad es neesmu jūsu Rozalinde?
Orlando. Man tīk jūs tā saukt, jo es labprāt runāju par viņu.
Rozalinde. Nu, tad es jums saku viņas vārdā: es jūs negribu.
Orlando. Tad man jāsaka savā vārdā: es mirstu.
Rozalinde. Nokārtojiet to labāk ar kādu starpnieku. Nabaga pasaule jau gandrīz sešus tūkstošus gadus veca, un šai laikā vēl neviens pats nav nomiris aiz mīlas. Troīls bija īsts mījotājs un darīja ko spēdams, lai nomirtu, tomēr beidza savu mūžu ar to, ka viņam sadragāja galvu grieķu vāle. Leandrs būtu vēl dažu labu gadu nodzīvojis, lai gan Hero iestājās klosterī, ja viņu neuzveiktu karsta vasaras nakts; nabadziņš, gāja Helespontā peldēties, dabūja krampjus un noslīka, bet tolaiku muļķīgie hronisti apvainoja Sēstas Hero. Skaidri meli: cilvēki miruši vienmēr, un tārpi mielojušies, bet lieciet mierā mīlu.
Orlando. Es negribu, ja tā spriestu mana īstā Rozalinde. Ticiet man, es būtu beigts, ja viņa sarauktu pieri.
Rozalinde. Zvēru pie šīs rokas, no tā neietu bojā pat muša. Bet labi, tagad es būšu jūsu Rozalinde vislabākajā omā. Prasiet, ko gribat, es darīšu visu jums pēc prāta.
Orlando. Mīli mani, Rozalinde.
Rozalinde. Labi, mīlēšu piektdien, sestdien un tā tālāk.
Orlando. Un tu mani gribi?
Rozalinde. Jā, un vēl divdesmit tādu.
Orlando. Ko tu teici?
Rozalinde. Vai tad jūs neesat labs?
Orlando. Es ceru.
Rozalinde. Nu, vai tad laba var būt par daudz? Nāc, māsiņ, esi mācītājs un salaulā mūs. — Jūsu roku, Orlando. Ko tu gaidi, māsiņ?
Orlando. Lūdzu, salaulā mūs!
Cēlija. Es nezinu vārdus.
Rozalinde. Tev jāsaka:«Orlando, vai tu gribi . . .»
Cēlija. Nu es zinu. Orlando, vai tu gribi ņemt Rozalindi par sievu?
Orlando. Jā.
Rozalinde. Labi, bet kad?
Orlando. Tūlīt, tiklīdz mūs salaulās.
Rozalinde. Tad jums jāsaka: «Es ņemu tevi, Rozalinde, par sievu.»
Orlando. Es ņemu tevi, Rozalinde, par sievu.
Rozalinde. Vajadzētu pieprasīt, vai jums tiesība laulāties, bet lai iet — es ņemu tevi, Orlando, par vīru. Līgava pasteidzas priekšā mācītājam, — patiesi, sievietes domas vienmēr steidzas priekšā viņas darbiem.
Orlando. Viņas domas ir spārnotas.
Rozalinde. Tagad sakiet — cik ilgi jūs gribēsiet Rozalindi paturēt?
Orlando. Mūžību un vēl vienu dienu.
Rozalinde. Sakiet — vienu dienu un atlaidiet mūžību nost. Nē, nē, Orlando! Vīrieši ir kā aprīlis, kad lakstojas, un kā decembris, kad apprecas. Meitenes ir kā maijs, kamēr vēl meitās, bet arī viņām debesis mainās, kad tās kļūst par sievām. Es būtu greizsirdīgāka nekā meža balodis, kliedzīgāka par papagaili pirms lietus, trakāka modēs nekā pērtiķis un nepastāvīgāka izpriecās par to. Es raudāšu bez iemesla kā Diāna strūklakā, kad tu būsi jautrs, un smiešos kā hiēna, kad tu gribēsi gulēt.
Orlando. Vai tā darīs mana Rozalinde?
Rozalinde. Zvēru pie savas dzīvības, viņa darīs tāpat kā es.
Orlando. Bet viņa ir gudra.
Rozalinde. Citādi jau viņai nepietiktu prāta tam visam. Jo gudrāka, jo viltīgāka. Aizslēdz sievietes prātam durvis, tas izlaidīsies pa logu, aiztaisi logu, tas izlīdīs pa atslēgas caurumu; aizbāz to, un prāts izkūpēs ar dūmiem pa skursteni.
Orlando. Vīram, kam sieva ar tadu pratu, tiešām jasaka: «Prātiņ, kur tu nes manu sievu?»
Rozalinde. Nē, paglabājiet to līdz tam laikam, kad jūsu sievas prātiņš sāks līst kaimiņa gultā.
Orlando. Bet kādu gudrību tad izdomās viņas prāts, lai sevi aizbildinātu?
Rozalinde. Piemēram: es gāju tur meklēt tevi. Bez atbildes jau viņa nepaliks, varbūt vienīgi tad, ja būs bez mēles. Ak vai, sieva, kas neprot savu vainu uzvelt vīram, nedrīkst pati barot bērnu, jo viņa izaudzinās nejēgu.
Orlando. Rozalinde, es tevi atstāšu uz divām stundām.
Rozalinde. Ak mīļais, es nevaru iztikt bez tevis divas stundas.
Orlando. Man jābūt hercoga mielastā. Pēc divām stundām es būšu atkal pie tevis.
Rozalinde. Ejiet vien, ejiet! To jau es paredzēju. Draugi mani brīdināja, un es pati to paredzēju, bet jūsu viltīgā mēle mani pievārēja. Nu es esmu atstumta. Nāc, nāve! — Pēc divām stundām, jūs sacījāt?
Orlando. Jā, dārgā Rozalinde.
Rozalinde. Zvēru pie savas uzticības un pilnīgi nopietni, tik tiešām, ka dievs svēts, pievienojot visus pārējos labos, nekaitīgos zvērestus: ja jūs kaut mazdrusciņ pārkāpsiet savu solījumu vai ieradīsieties kaut minūti pēc noteiktā laika, es uzskatīšu jūs par visbriesmīgāko vārda lauzēju, visneuzticamāko mīļotāju un visnecienīgāko iegūt to, kuru jūs saucat par Rozalindi. Tāpēc bīstieties no manas bardzības un turiet vārdu.
Orlando. Turēšu tā, it kā tu būtu mana īstā Rozalinde. Ardievu!
Prom.
Rozalinde. Redzēsim. Laiks — šis vecais tiesnesis — iztiesā šādus noziegumus .. . Lai viņš tiesā ari mūs. Sveiks!
Cēlija. Tu apvainoji savās mīlas tenkās visu mūsu dzimumu. Tagad mums vajadzētu tev novilkt biksītes un kamzoli pacelt uz augšu, lai visa pasaule redz, ko putniņš izdarījis pats ar savu ligzdiņu.
Rozalinde. Ak māsiņ! Māsiņ! Māsiņ! Mazo, mīļo māsiņ! Ja tu zinātu, par cik asīm es ieslīgu dziļāk mīlā! Bet to jau nevar pateikt: mana mīla ir tikpat neizmērojama, cik neizpētīts Portugāles jūras līča dibens.
Cēlija. Saki labāk, ka tava mīla ir bez dibena: ko ielej, tas izlīst.
Rozalinde. Nē, lai ļaunprātīgais Veneras bandu bērns, kuru izgudrojusi grūtsirdība, ieņēmusi tiepība un dzemdējusi neprātība, — šis aklais, viltīgais puika, kas katram apmāna acis, jo viņam pašam vairs acu nav, lai viņš noteic, cik dziļa ir mana mīla. Es tev saku, Aliēna, ka bez Orlando nevaru dzīvot. Iešu uzmeklēšu paēnu un sēdēšu nopūtās, kamēr viņš atgriezīsies.
Cēlija. Bet es iešu gulēt.