Nāk Rozalinde un Cēlija.
Rozalinde. Nu, ko tu teiksi? Vai divas stundas nav pagājušas? Un Orlando kā nav, tā nav!
Cēlija. Tici man, ar mīlas pilnu sirdi un dulnu galvu viņš paņēmis savu stopu un bultas un aizgājis — gulēt. Redzi, kas tur nāk?
Nāk Silvijs.
Silvijs.
Pie jums es sūtīts, skaistais jaunekli, Ar vēstuli no manas daiļās Fēbes.
Sniedz vēstuli.
Man saturs zināms nav; bet, cik var spriest No stīvām uzacīm un sejas bargās, Kas parādījās, rakstot vēstuli, Tai vajag niknai būt; jel piedodiet, Tā mana vaina nav, es tikai sūtnis.
Rozalinde.
Pats rāmākais no šādas vēstules Bez elpas paliktu un sāktu trakot. Kas pacieš to, tas visu pacietīs; Es esot neglīts, slikti audzināts Un viņa mani mīlēt nevarot, Kaut nebūtu nemaz vairs vīriešu. Lai parauj velns! Ko viņa grib no manis? Ei, gans, šī vēstule gan būs tavs darbs.
Silvijs.
Es varu zvērēt, saturs man ir svešs, Tas viņas sacerēts. Rozalinde.
Tu esi traks, No mīlas mulsdams, samulsis pagalam. Es viņas rokas redzēju: ak vai, Tās cietas bij un smilšakmeņa krāsā; Es domāju, ka tie ir veci cimdi, Bet tās bij rokas — raupjas, netīras. Vienalga, lai nu kā, bet vēstuli Ir rakstījis un sacerējis vīrs.
Silvijs.
Nē, viņa gan.
Rozalinde.
Pavisam mežonīgs un derdzīgs stils; Tā duelanti, turki kristīgiem Tik rakstīt mēdz! Kur meičas smadzenēs Gan rasties var šie etiopu vārdi, Kam saturs melnāks nekā āriene! Vai gribat dzirdēt vēstuli jūs pats?
Silvijs.
Ja patīk, nolasiet. Tā sveša man; Bet Fēbes cietsirdību pazīstu.
Rozalinde. Tad uzklausiet, ko viņa raksta man.
Lasa.
«Kas tu esi: dievs vai gans? Dziļais mīlas sapnis mans?»
Vai sieviete varētu tā ņirgāties?
Silvijs. Jūs to saucat par ņirgāšanos?
Rozalinde
lasa.
«Kādēļ tu no debess mājām, Nolaidies pie sirdīm vājām?»
Vai esat kādreiz dzirdējis šādas nekrietnības?
«Vīrieši pēc manis sniedzās, Mana sirds tiem vienmēr liedzās.»
Kā viņa uzdrošinās rakstīt tādus vārdus?
«Ja jau tavu acu zaimi Liek man aizmirst, kas ir naids, Kādu bezgalīgu laimi Manā sirdī uzburs smaids? Kad tu rājies, mīlu tevi, Ja tu lūgsies, došu sevi, Sūtnis, kas šo mīlu pauž, Vēl tās spēku nenojauš. Dod tam līdzi kādu vēsti, Cerību man sirdī dēsti. Vai tu pieņemsi, ja dodu Savu sirdi, mantu, godu? Atraidīts kad tas viss taps, Man vairs atliks tikai kaps.»
Silvijs. Vai, pēc jūsu domām, tie ir zaimi? Cēlija. Nabaga gans!
Rozalinde. Tu viņu nožēlo? Nē, viņš nav nožēlošanas cienīgs. Un tu vari mīlēt tādu sievieti? Viņa spēlē uz tevis kā uz instrumenta un tik nepareizi spēlē! Tas ir neciešams! Nu labi, ej pie viņas — es redzu, mīla padarījusi tevi par dīdītu čūsku — un saki tai: ja viņa mīl mani, es pavēlu viņai mīlēt tevi, ja ne, es
negribu viņu redzēt, iekāms tu aizlūgsi par viņu. Ja tu viņu tiešām mīli, ej un ne vārda vairāk, jo tur nāk citi.
Silvijs prom.
Olivers.
Labrīt, ak jaunieši! Vai nezināt, Kur mežā gana māja atrodas, Starp olīvām kas ēnā slēpusies?
Cēlija.
Uz rietumiem no šejienes — tur, gravā, Pa labi griezieties no vītoliem, Gar čalojošu strautu ejiet tālāk, Un tad jūs būsiet klāt, bet būdā gan Pašlaik neviena nav.
Olivers.
Ja mēle kādreiz acis mācīt var,
Tad man pēc apraksta jūs jāpazīst:
Šis uzvalks, vecums … «Zēnam gaiši mati,»
Man tika teikts, «un izskats sievišķīgs,
Bet meitēns mazāks augumā un tumšāks …»
Vai neesat jūs būdas saimnieki?
Cēlija.
Ja sakām taisnību — tie paši gan. Olivers.
Orlando sveicienu jums abiem sūta, Bet tam, ko mēdz viņš saukt par Rozalindi, Šo lakatu, kas asinīs. Jūs tas?
Rozalinde.
Es tas. Bet ko mums pavēsta šis lakats?
Olivers.
Tik manu kaunu, ja to gribat zināt. Es varu pasacīt, kā mani sauc, Kā radās asinis.
Cēlija.
Tad sakiet jel!
Olivers.
Kad vēl nesen Orlando no jums šķirās,
Viņš solījās pēc stundas atgriezties;
Pa meža takām steigdamies uz priekšu,
Gan saldos un gan rūgtos sapņos mulsdams,
Viņš acis sāņus pameta. Kas tur?
Ko gan viņš savā priekšā ierauga?
Pie veca, sūnām klāta ozola,
Kam skumīga un kaila virsotne,
Kāds bārdains cilvēks skrandās gulēja
Uz muguras; ap kaklu apvijās
Tam čūska zaļi iezeltainām svītrām
Un galvu šņācot izstiepa pret lūpām,
Tik ieraugot Orlando, atrāvās
Un ātriem lokiem krūmos pazuda.
Bet krūmu ēnā veca lauvu māte
Ar badā izkaltušiem zīdekļiem
Kā negants kaķis gulētājā blenza
Un viņa pamošanos gaidīja.
Šī zvēra karaliskā raksturā
Nav parasts uzbrukt tam, kas liekas miris.
To visu redzēdams, Orlando pēkšņi
Pie gulētāja piegāja un viņā
Pats savu brāli — brāli pazina!
Cēlija.
Par brāli šo viņš bieži runāja; Šo cilvēku viņš attēloja allaž Kā ļaunāko starp ļaundariem. Olivers.
Tas tiesa! Šis cilvēks tiešām bij īsts briesmonis. Rozalinde.
Bet ko Orlando darīja? Vai brāli Viņš lauvu mātes zobiem pameta?
Olivers.
Viņš divas reizes griezās projām iet, Bet atriebību pārvarēja žēlums Un asinsbalss, kas iespēj uzveikt naidu. Jā, lauvai droši uzbruka Orlando.
Pec īsas cīņas zvērs bij uzvarēts. Tam zemē sabrūkot, es pamodos.
Cēlija.
Jūs viņa brālis? Rozalinde.
Jūs viņš izglāba?
Cēlija.
Bet jūs tam nāves slazdus izlikāt? Olivers.
Tas biju es, bet senāk. Nekaunos Es atzīties, kas esmu kādreiz bijis, Jo pārvērtusies mana dvēsele.
Rozalinde.
Bet lakats asinīs?
Olivers.
To tūliņ teikšu, Tūliņ to arī zināt dabūsiet. Kad asarās mēs nošķīstijām visu, Ko varējām viens otram pavēstīt, Kad es tam pateicu, kā nokļuvu Sai postažā, — pie labā hercoga Viņš mani noveda. Tur atpūtos Un devos brālim līdz. Kad savā mītnē Mans glābējs izģērbās, es ieraudzīju, Ka tam bij stipri saplosīta roka. No asins noplūduma paģībdams, Viņš pakrita, vēl saukdams: «Rozalinde!» Kad rētu pārsēju, viņš pamodās, Drīz spēkus atguva un lika man Jūs uzmeklēt un visu izstāstīt, Par lauzto vārdu piedošanu lūgt Un jaunam ganam, kuru jokodams Par savu Rozalindi mēdz viņš dēvēt, Nodot šo asiņaino lakatu.
Cēlija
Rozalindei, kura krīt nesamaņā. Mans Ganimed, kas tas? Mans Ganimed!
Olivers.
Jo daudzi paģībst, redzot asinis. Cēlija.
Te cita vaina … Rozīt. . . Ganimed . . .
Olivers.
Viņš atkal atmostas.
Rozalinde.
Es vēlētos būt mājās.
Cēlija.
Aizvedīsim. Es lūdzu, ņemiet jūs pie rokas viņu.
Olivers. Saņemieties, jaunekli! Kas jūs par vīrieti? — Jums nav vīrieša sirds.
Rozalinde. Jā, tiešām. Bet es lieliski izlikos, vai ne? Lūdzu, sakiet savam brālim, ka es lieliski izlikos. — Ha, ha!
Olivers. Tā gan nebija izlikšanās: jūsu sejas krāsa labi norāda, ka tas bija īsts uztraukums.
Rozalinde. Izlikšanās, ticiet man!
Olivers. Nu labi, saņemieties un izliecieties par vīru.
Rozalinde. To arī es daru, bet, nudien, man labāk vajadzētu būt sievietei.
Cēlija. Nāc, tev seja kļūst arvien bālāka un bālāka; lūdzu, iesim mājās. — Ser, pavadiet mūs.
Olivers. Labprāt. Man brālim jāaiznes ziņa, ka Rozalinde viņam piedevusi.
Rozalinde. Par to es vēl padomāšu, bet, lūdzu, pastāstiet viņam, cik labi protu izlikties. — Iesim!
Visi prom.