Nāk Galoda un Odrija.
Galoda. Gan paspēsim, Odrij. Pacieties, mīļā Odrij!
Odrija. Nudien, tas mācītājs bija diezgan labs. Nevajadzēja klausīt vecajam kungam.
Galoda. Sers Olivārijs ir briesmīgs nejēga, Odrij, briesmīgi nekrietns jauceklis. Bet, Odrij, še mežā ir kāds jauns cilvēks, kas met uz tevi acis.
Odrija. Es zinu, kas tas ir: viņam nav nekādas daļas gar mani. Tur nāk tas vīrs, kuru jūs domājat.
Galoda. Es esmu gatavs neēst un nedzert, ja vien iespējams redzēt tādu lāci. Līdz ar to mēs, atjautīgie cilvēki, uzkraujam sev arī lielu atbildību. Mums jāņirgājas, mēs nevaram noturēties.
Nāk Viljams.
Viljams. Labvakar, Odrij!
Odrija. Labvakar, labvakar, Viljam!
Viljams. Labvakar, ser!
Galoda. Labvakar, mīļais draugs! Liec cepuri galvā! Nu, esi tik labs, liec cepuri galvā! Liec galvā! Cik vecs tu esi, draugs?
Viljams. Man ir divdesmit pieci gadi, ser.
Galoda. Sirms vecums. Tevi sauc Viljamu?
Viljams. Viljamu, ser.
Galoda. Skaists vārds. Vai tu esi še mežā piedzimis?
Viljams. Jā, ser, paldies dievam.
Galoda. «Paldies dievam» — tā ir laba atbilde. Vai tu esi bagāts?
Viljams. Kā to ņem, ser.
Galoda. «Kā to ņem» — labi, ļoti labi, pavisam labi: nē, tomēr tas ir, kā to ņem. Vai tu esi gudrs?
Viljams. Jā, ser, man ir laba sajēga.
Galoda. Lieliski sacīts! Man iekrīt prātā kāda paruna: «Muļķis domā par sevi, ka ir gudrs, bet gudrais zina par sevi, ka ir muļķis.» Kad pagānu filozofs gribēja ēst vīnogas, viņš, likdams ķekaru pie mutes, pavēra lūpas: ar to viņš gribēja sacīt, ka vīnogas radītas, lai tās ēstu, bet lūpas, lai tās vērtu vaļā. Vai tu mīli šo meiču?
Viljams. Jā, ser.
Galoda. Dod man savu roku. Vai tu esi mācīts?
Viljams. Nē, ser.
Galoda. Tad mācies no manis: man pieder tas, kas man pieder. Ja šķidrumu pārlej no pudeles glāzē, tad viens trauks tukšojas, otrs piepildās, bet tā ir tikai daiļrunība, jo visi rakstnieki vienis prātis, ka latīniski ipse ir viņš, bet tu neesi ipse, jo viņš esmu es.
Viljams. Kurš viņš, ser?
Galoda. Tas viņš, ser, kuram jāapprec šī meiča. Tāpēc klausies, stulbeni, pārtrauc, runājot prastā valodā, — met pie malas sakarus; runājot kā uz laukiem, — amizieri ar šo dāmu, ko parasti sauc par meiču, visu kopā saņemot: atstāj sakarus ar šo dāmu, citādi tu, stulbeni, būsi pagalam, vai arī, lai tu labāk saprastu, tu mirsi. Jā, jā, es tevi nogalināšu, aizraidīšu no šīs pasaules, iztaisīšu no dzīva nedzīvu, pārvērtīšu tavu brīvību verdzībā. Es tikšu galā ar tevi visādi: ar nāves zālēm, ar nūju, ar tērauda ieročiem. Es dibināšu pret tevi partiju, laidīšu darbā intrigas, es tevi uzveikšu simt piecdesmit dažādos veidos. Tāpēc drebi aiz bailēm un taisies, ka tiec!
Odrija. Ej, labo Viljam!
Viljams. Lai dievs jums palīdz, ser, būt vienmēr jautram.
Prom. Nāk Korins.
Korins. Kungi meklē jūs. Nāciet! Drīzāk, drīzāk!
Galoda. Skrej, Odrij! Skrej, Odrij! — Es jau eju, eju.
Abi prom.