Nāk Orlando un Olivers.
Orlando. Vai patiesi tu uzreiz viņā ieskatījies? Tikko ieraudzīji un jau iemīlējies? Un iemīlējies tūlīt atklāji savas jūtas? Un, atklājis savas jūtas, tūlīt dabūji jāvārdu? Un esi stingri nolēmis viņu precēt?
Olivers. Lai paliek mana steidzība, viņas nabadzība, mana nesenā iepazīšanās ar viņu, pēkšņā jūtu atklāsme un viņas tūlītējā piekrišana; labāk saki līdz ar mani, ka es mīlu Aliēnu; saki līdz ar viņu, ka viņa mīl mani; esi vienis prātis ar mums abiem, ka mums jāprecas. Tas nāks tev tikai par labu, jo es atdošu tev mūsu tēva māju un visus vecā sera Rolanda ienākumus, bet pats palikšu še un miršu kā vienkāršs gans.
Orlando. Es esmu ar mieru. Noliksim laulības rīt, es ielūgšu hercogu ar viņa jautrajiem pavadoņiem. Ej un sagatavo Aliēnu, jo, redzi, tur nāk mana Rozalinde.
Nāk Rozalinde.
Rozalinde. Dievs palīdz, brāli!
Olivers. Tev tāpat, skaistā māsa!
Prom.
Rozalinde. Ak mīļais Orlando, cik bēdīgi redzēt, ka tev pārsieta sirds.
Orlando. Roka.
Rozalinde. Man šķiet, lauvas nagi tev ievainojuši arī sirdi.
Orlando. To ievainojušas tikai sievietes acis.
Rozalinde. Vai brālis jums stāstīja, cik labi es izlikos zaudējam samaņu, kad viņš parādīja jūsu lakatu?
Orlando. Jā, un vēl lielākus brīnumus.
Rozalinde. Es zinu, ko jūs gribat sacīt. — Jā, vēl nekas nav noticis tik ātri, varbūt vienīgi divu āžu sabadī- šanās un Cēzara lielīgais sauciens «Veni, vidi, vici». Tiešām, jūsu brālis un mana māsa tikko paguva satikties, jau pavērās viens otram acīs; tikko pavērās acīs — jau iemīlējās viens otrā; tikko iemīlējās — jau nopūtās; tikko nopūtās — jau vaicāja viens otram nopūtu iemeslu; tikko dabūja zināt iemeslu — jau sāka meklēt zāles, un tā kāpienu pa kāpienam uzcēla laulības kāpnes, pa kurām tagad neatlaidīgi jārāpjas augšā, lai nepaliktu neatturīgi jau pirms laulībām. Viņi dabūjuši īstu mīlas lēkmi un tā grib tikt kopā, ka nav šķirami pat ar koku.
Orlando. Viņi rīt laulāsies, un es ielūgšu hercogu kāzās. Bet ak vai! Cik rūgti skatīt laimi tikai ar cita acīm. Jo smagāka kļūs mana sirds rīt, kad redzēšu laimīgu savu brāli, kas būs ieguvis to, ko vēlas.
Rozalinde. Ko? Vai tad es jums rīt nevaru but Rozalin- des vietā?
Orlando. Es ilgāk nevaru dzīvot tikai no iedomām.
Rozalinde. Nu, tad es jūs vairs nemocīšu ar tukšiem vārdiem. Ziniet — tagad es runāju ne bez nozīmes, — es jūs pazīstu kā labu cilvēku. Es to nesaku tādēļ, lai jūs būtu labās domās par manu saprātu, ar kuru varēju jūs iepazīt. Es necenšos arī iegūt jūsu uzticību vairāk par to nelielo daļu, kas man vajadzīga ne manas slavas, bet jūsu pašu labā. Vārdu sakot, ticiet, ka es varu darīt brīnumus; jau trešajā dzīvības gadā es stājos sakaros ar kādu burvi, kas labi prata savu mākslu, lai gan nedarīja nekā nosodāma. Ja jūs tā mīlat Rozalindi, kā to norāda visa jūsu izturēšanās, tad salaulāsieties ar viņu tai pašā brīdī, kad jūsu brālis salaulāsies ar Aliēnu. Es zinu, kādos sarežģītos apstākļos viņa atrodas, un man iespējams, ja jums nekas nav pretī, viņu rīt sveiku un veselu nostādīt jūsu priekšā.
Orlando. Vai tu runā nopietni?
Rozalinde. Zvēru pie savas dzīvības, kuru ļoti augstu vērtēju, lai gan neslēpju jums, ka protu burt. Tāpēc apvelciet savu labāko tērpu un ielūdziet savus draugus, jo jūs apprecēsieties rīt, ja gribat precēties, un ar Rozalindi, ja to vēlaties.
Nāk Silvijs un Fēbe.
Redziet, tur nāk divi iemīlējušies: viena manī, otrs viņā.
Fēbe.
Tas nebija gan tiešām jauki darīts, Ka parādījāt manu vēstuli.
Rozalinde.
Gar to man daļās nav, es pats jau cenšos, Lai jūsu acīs nejauks izliktos. Jums visur līdz iet uzticīgais gans, To uzskatiet, to mīliet, slavējiet.
Fēbe.
Teic, labais gans, šim jaunam cilvēkam, kā patiesīgi
mīl.
Silvijs.
Ja mūžam nopūšas un mūžam raud, Kā es pēc Fēbes.
Fēbe.
Un es pēc Ganimeda.
Orlando.
Un es pēc Rozalindes.
Rozalinde.
Un es — es ne pēc vienas.
Silvijs.
Ja uzticīgs un gatavs visu ziedot, Kā Fēbei es.
Fēbe.
Kā Ganimedam es.
Orlando.
Kā Rozalindei es.
Rozalinde.
Bet es — nevienai sievietei.
Silvijs.
Mīl tas, kam jūsma valda dvēselē, Un dziļas kaislības, un kvēlas ilgas, Kas iespēj pielūgt, slavēt, zemoties, Kas visu izturēt un pārciest var, Kas gatavs atdot savu dzīvību, Kā es par Fēbi.
Fēbe.
Kā es par Ganimedu.
Orlando.
Kā es par Rozalindi.
Rozalinde.
Bet es — es ne par vienu sievieti.
Fēbe
Rozalindei.
Kāpēc jūs manu mīlu nicināt? Silvijs
Fēbei.
Kāpēc jūs manu mīlu nicināt?
Orlando.
Kāpēc jūs manu mīlu nicināt?
Rozalinde. Kas bija tā, kurai vaicājāt nupat: «Kāpēc jūs manu mīlu nicināt?»
Orlando. Tā, kura tālumā un nedzird mani.
Rozalinde. Pietiek, lūdzu, pietiek: jūs kaucat kā Īrijas vilki, raugoties mēnesī.
Silvijām.
Es jums palīdzēšu, ja varēšu.
Fēbei.
Es jūs mīlētu, ja varētu. — Atnāciet visi rīt pie manis.
Fēbei.
Es precēšu jūs, ja kādreiz precēšu sievieti, bet es precēšos rīt.
Orlando.
Jūs būsiet apmierināts, ja vispār varu kādu vīrieti apmierināt, un jūs apprecēsieties rīt.
Silvijām.
Es jums sagādāšu prieku, ja tas, kas jums patīk, var jums sagādāt prieku, un rit jūs apprecēsieties.
Orlando.
Tik tiešām, ja mīlat Rozalindi, ierodieties.
Silvijām.
Tik tiešām, ja mīlat Fēbi, ierodieties, — tik tiešām, ka es nemīlu nevienu sievieti, ari es ieradīšos. Tagad dzīvojiet veseli, jūs zināt manas pavēles.
Silvijs. Ja dzīvs, tad būšu klāt. Fēbe. Es arī! Orlando. Es arī!
Visi aiziet.