Nāk Galoda un Odrija.
Galoda. Rīt būs jauka diena, Odrij! Rīt mēs apprecēsimies.
Odrija. Es to vēlos no visas sirds un ceru, ka nav negodīgi vēlēties kļūt par tādu pašu sievu kā citas. Tur nāk izraidītā hercoga pāži.
Nāk divi pāži.
Pirmais pāžs. Kāda laimīga sastapšanās, cienītais kungs!
Galoda. Patiesi ļoti laimīga! Sēdieties, sēdieties, — un tūlīt dziesmu.
Otrais pāžs. Taisni to mēs gaidījām. Sēdieties vidū.
Pirmais pāžs. Nu, vai sāksim uzreiz, neklepojot, nekrek- šķinot un neatvainojoties, ka esam aizsmakuši, — kā vienmēr dara tie, kam nav balss?
Otrais pāžs. Labi, labi! Un visi vienā balsī — kā čigāni uz viena zirga.
Dziesma.
Reiz divi dzīvoja, kas mīlējās, Heisā, hoho! Heisā, hoho! Gar druvu viņiem staigāt gadījās
Ap pašu maija vidu, Kad putni dzied kā negudri — Ap maija vidu.
Un tur starp vārpām viņi apgulās,
Heisā, hoho! Heisā, hoho!
Jā, ko lai dara? Kādreiz atgadās
Ap pašu maija vidu, Kad putni dzied kā negudri — Ap maija vidu.
No viņu lūpām dziesma raisījās, Heisā, hoho! Heisā, hoho! Ka dzīve lauku puķei līdzinās
Ap pašu maija vidu, Kad putni dzied kā negudri — Ap maija vidu.
Kas dzīvi baudīt grib, lai pasteidzas,
Heisā, hoho! Heisā, hoho!
Kad mīlas liesmās sirdis aizdegas
Ap pašu maija vidu, Kad putni dzied kā negudri — Ap maija vidu.
Galoda. Ziniet ko, jaunie džentlmeņi, lai gan jūsu dziesmai nav visai gudri vārdi, tomēr jūs to nodziedājāt stipri šķidri.
Pirmais pāžs. Jūs maldāties, ser, mēs dziedājām īstajā taktī un nekad nezaudējām to.
Galoda. Pie joda! Tad es izturējos netaktiski un velti zaudēju laiku, klausīdamies jūsu muļķīgajā dziesmā. Dievs ar jums! Lai viņš labo jūsu balsis! — Nāc, Odrij!
Abi prom.