Nāk Orlando un Ādams.
Orlando. Ādam, cik atceros, tas norisinājās tā: tēvs novēlēja man testamentā nieka tūkstoš kronu un, kā tu stāsti, nozvērināja brāli pēc labākās sirdsapziņas rūpēties par manu audzināšanu. Ar to arī sākās manas bēdas. Brāli Zaķu viņš nodeva skolā, un par to dzird zelta uzslavas; mani turpretī sāka gluži laucinieciski izglītot mājās, taisnību sakot, atstāja bez kādas izglītības. Saki pats: vai tas ir džentlmeņa cienīgs stāvoklis, ja viņu tur kā vērsi pie siles? Savus zirgus viņš audzina labāk: tiem ne tikai netrūkst barības, bet viņus vēl māca un iejāda dārgi algoti zirgu puiši. Ja man turpretī ir kāda privilēģija viņa mājā, tad vienīgi stiepties garumā, bet par to mājlopi, mēslos stāvēdami, viņam tikpat daudz pateicības parādā kā es. Bez šī itnekā, ko man tik bagātīgi piešķir, viņš ar savu izturēšanos cenšas atraut arī to mazumiņu, ko man dāvājusi daba: sēdina mani pie viena galda ar saviem kalpiem, neatjauj ieņemt vietu, kas man kā brālim pienāktos, un, cik vien iespējams, iznīcina ar šādu audzināšanu manu iedzimto dižciltību. Lūk, tas mani sāpina, Adam, un mana tēva gars, kuru es jūtu sevī, sāk sacelties pret šādu verdzību: es negribu to vairs turpmāk ciest, lai gan pagaidām nezinu, kā ar gudru ziņu tikt vaļā.
Ādams. Tur nāk mans kungs, jusu brālis.
Ierodas Olivers.
Orlando. Atej sāņus, Ādam, un tu dzirdēsi, kā viņš man uzbruks.
Olivers. Ser, ko jūs te darāt?
Orlando. Nekā. Mani neviens nav mācījis kaut ko darīt.
Olivers. Gudrojat kādu nejēdzību?
Orlando. Jā, nekā nedarīdams, palīdzu iedzīt postā nabaga dieva radību — jūsu nelaimīgo brāli.
Olivers. Dariet kaut ko labāku un taisieties, ka tiekat.
Orlando. Vai pavēlēsiet ganīt jūsu cūkas un tāpat kā tām baroties ar zīlēm? Kādu pazudušā dēla mantojumu esmu izšķiedis, ja man jādzīvo tādā postā?
Olivers. Vai jūs zināt, kur atrodaties?
Orlando. Ļoti labi, ser, — jūsu dārzā.
Olivers. Un zināt, kas stāv jūsu priekšā?
Orlando. Jā, labāk nekā tas, kas stāv manā priekšā, pazīst mani. Es pazīstu jūs kā savu vecāko brāli, un, ja jūs neesat piemirsis maigās asinsradniecības saites, jums vajadzētu pazīt arī mani. Tautu paraša piešķir jums priekšrocības, jo jūs esat pirmdzimtais; bet šī pati paraša neatņem man tiesības, ja arī vēl divdesmit brāļu atrastos starp mums abiem. Tikpat daudz no tēva ir man kā jums, bet jums gan vajadzētu izturēties pieklājīgāk, lai līdzinātos tēvam, jo jūs taču esat pirmdzimtais.
Olivers. Ko, puika?
Orlando. Mierā, mierā, vecāko brāli, tādai rīcībai jūs vēl esat par jaunu.
Olivers. Tu uzdrošinies pacelt pret mani roku, nelieti?
Orlando. Es neesmu nelietis. Es esmu Rolanda de Buā jaunākais dēls. Viņš bija mans tēvs, un tāpēc trīskārt nelietis ir tas, kas saka, ka tāda tēva dēls var būt nelietis. Ja tu nebūtu mans brālis, es neatlaistu ātrāk savu roku no tavas rīkles, pirms mana otra roka neizrautu par tādiem vārdiem tavu mēli. Tu zaimo pats sevi.
Ādams. Apmierinieties, mīļie kungi. Saderiet jel mieru sava tēva piemiņas labad.
Olivers. Es tev saku, laid mani vaļā!
Orlando. Tikai tad, kad man patiks. Uzklausiet, ko jums teikšu. Tēvs testamentā uzdevis jums rūpēties par manu audzināšanu, bet jūs audzināt mani kā nejēgu, apspiezdams visas cildenās jūtas. Bet tēva gars aug manī, un es negribu vairs to ilgāk paciest. Tāpēc vai nu atļaujiet man dzīvot, kā džentlmenim pieklājas, vai izmaksājiet tēva novēlēto niecīgo daļu. Es iešu ar to meklēt savu laimi.
Olivers. Ko tu iesāksi? Iesi ubagot, kad nauda būs izšķiesta? Bet labi — vācies prom, es negribu ar tevi ilgāk pīties. Ņem savu daļu un liec mani mierā.
Orlando. Es neprasīšu no jums vairāk par to, kas man pienākas.
Olivers
Ādamam.
Vācies arī tu viņam līdz, vecais suns!
Ādams. Vecais suns? Laba pateicība par manu darbu: vecais suns! Taisnību sakot, jā: kā vecs suns esmu pazaudējis visus zobus, jums kalpodams. Vecais kungs, dievs svētī viņa dvēseli, nebutu tādus vārdus laidis pār lūpām.
Orlando un Ādams prom.
Olivers. Tā gan? Iedomājies pāraugt man pāri? Es izdzīšu tavus niķus, arī nezaudējot tūkstoš kronu. Ei, Denis!
Ienāk Deniss.
Deniss. Jūsu augstība mani sauca?
Olivers. Vai pie manis nav ieradies Šarls, hercoga stiprinieks?
Deniss. Ja atļaujat, viņš ir še un lūdz viņu pieņemt.
Olivers. Aicini viņu šurp.
Deniss aiziet.
Tas būs labi; sacīkste notiek rīt.
Ienāk Saris.
Saris. Labrīt, jūsu augstība!
Olivers. Labais mesjē Sari! Kas jauns jaunajā galmā?
Saris. Nekā jauna, izņemot to, kas jau vecs, proti: veco hercogu izraidīja viņa jaunākais brālis, jaunais hercogs, un trīs vai četri vecajam uzticīgie galminieki devās viņam līdz labprātīgā trimdā; viņu zemes un ienākumus ieguva jaunais hercogs, tāpēc viņam nav ne mazāko iebildumu, ka tie klejo pa pasauli.
Olivers. Bet, lūdzu, sakiet: vai Rozalinde, vecā hercoga meita, izraidīta līdz ar savu tēvu?
Saris. Ai nē! Jaunā hercoga meita, viņas māsīca, tā mīl viņu — jo abas no šūpuļa augušas kopā, — ka dotos viņai līdz trimdā vai nomirtu, ja tām vajadzētu šķirties. Rozalinde palika galmā, un tēvocis viņu mīl ne mazāk kā savu īsto meitu. Bet nekad vēl divas sievietes nav viena otru tā mīlējušas kā tās abas.
Olivers. Kur tad apmetīsies vecais hercogs?
Saris. Stāsta, ka viņš pašlaik atrodoties Ardenu mežā un vairāki jautri ļaudis līdz ar viņu; tie dzīrojot kā senlaikos Robins Huds Anglijā. Dažs labs jauneklis viņam pievienojoties vēl ik dienas, un viņi pavadot laiku bez rūpēm, kā zelta laikmetā.
Olivers. Sakiet — vai jums rīt jācīnās jaunā hercoga galmā?
Saris. Jā, ser, un es ierados jums kaut ko pavēstīt. Man paslepus kļuvis zināms, ka jūsu jaunākais brālis Orlando gribot rīt pārģērbies stāties man pretī. Bet rīt, ser, es aizstāvēšu savu godu, un laimīgs varēs justies tas, kas izspruks no manām rokām bez salauztiem locekļiem. Jūsu brālis ir ļoti jauns un maigs. Aiz labvēlības pret jums man būtu žēl viņu sakropļot, bet, glābdams savu godu, būšu spiests to darīt. Tāpēc ierados jums to paziņot, lai jūs varētu viņu atrunāt vai arī sagatavoties pārciest nelaimi, kuru viņš pats sev uzveļ pilnīgi pret manu gribu.
Olivers. Paldies, Šarl, par labvēlību; tu redzēsi, es pratīšu to atmaksāt. Brāļa iedoma man nebija noslēpums, un es jau pūlējos viņu atrunāt, bet viņš stingri nolēmis cīnīties. Vai zini, Sari, — viņš ir visstūrgalvīgākais puika Francijā, godkārīgs un iedomīgs uz nebēdu, turklāt vēl slepeni, nelietīgi uzstājas pret mani, savu brāli. Tāpēc dari, kā zini, man vienalga, vai tu viņam pārlauz kaklu vai pirkstu, bet turi acis vaļā: ja tu viņu tikai mazliet ievainosi vai arī viņš tevi mazliet ievainos, Orlando tev iegrūdis nāves zāles, ievilinās tevi kādā slepenā vietā, vispār neliksies ātrāk mierā, pirms vienādi vai otrādi laupīs tev dzīvību. Tici man, es tev to saku ar asarām acīs, — otra tik jauna un samaitāta cilvēka vairs nav pasaulē. Bet es vēl runāju par viņu kā brālis. Kā man vajadzētu nosarkt un šņukstēt, bet tev kļūt bālam un sastingt šausmās, ja es atklātu viņa raksturu visos sīkumos.
Saris. Es esmu ļoti priecīgs, ka ierados pie jums. Lai tik viņš rīt stājas man pretī — gan saņems algu pēc nopelna. Ja viņš aiziet bez kruķiem, es atsakos turpmāk cīnīties. Lai dievs palīdz jūsu augstībai!
Olivers. Dzīvo vesels, mīļo Sari!
Saris prom.
Tagad vēl vajadzēs iekveldēt dēkaini. Nu, ceru, viņam reiz būs beigas. Nav otra, kuru es tā ienīstu kā viņu. Kāpēc? — Pats nezinu. Viņš ir maigs; izglītots, lai gan nav nekā mācījies; cildens; visi viņu bezprātīgi mīl, sevišķi mani ļaudis, kuru acīs es vairs neesmu gandrīz nekas. Bet tas viss drīz beigsies, — šis stiprinieks visu nokārtos. Vēl tikai jāiekairina puika, un es to tūlīt izdarīšu.