Nāk Rozalinde un Cēlija.
Cēlija. Rozalinde, mīļā māsīca, lūdzu, esi jel priecīga.
Rozalinde. Mīļā Cēlija, es jau tā izrādu vairāk jautrības, nekā jūtu, un tu gribi, lai esmu vēl priecīgāka? Ja tu nevari mani iemācīt piemirst izraidīto tēvu, tad nevari ari piespiest būt neparasti jautrai.
Cēlija. Es redzu, tu mani nemīli tik stipri kā es tevi. Ja mans tēvocis, tavs izraidītais tēvs, būtu izraidījis tavu tēvoci, hercogu, manu tēvu, un tu būtu palikusi nešķirama pie manis, es pieradinātu savu sirdi uzskatīt tavu tēvu par savējo. Tu darītu tāpat, ja tava mīlestība uz mani būtu tikpat īsta kā manējā uz tevi.
Rozalinde. Labi, mēģināšu piemirst savu stāvokli, lai priecātos par tavu.
Cēlija. Tu zini, manam tēvam citu bērnu nav un nav ari izredzes tādus iegūt; pēc viņa nāves tu katrā ziņā būsi viņa mantiniece; jo visu, ko viņš atņēmis tavam tēvam ar varu, es atdošu tev ar mīlestību. Zvēru pie sava goda, es to darīšu, un lai es kļūstu par briesmoni, ja laužu šo zvērestu! Tāpēc esi priecīga, manu dārgo Rozīt, manu mīļo Rozīt.
Rozalinde. Nu, būšu arī, māsiņ, un likšos uz jokiem. Kā tev šķiet, ja mēs abas iemīlētos?
Cēlija. Kāpēc gan ne? Bet, lūdzu, tikai pa jokam. Vīrieti nevajag nopietni mīlēt, arī pa jokam vienīgi tiktāl, lai varētu tikt vaļā ar nevainības sārtumu vaigos.
Rozalinde. Kā gan sāksim savus jokus?
Cēlija. Nosēdīsimies un pazobosim laimes dievi, lai viņa kāpj zemē no sava rata un turpmāk izdala savas balvas vienmērīgāk.
Rozalinde. Būtu labi, ja mēs to varētu: viņa tiešām apbalvo cilvēkus greizi; devīgā, aklā sieviņa sevišķi kļūdas, piešķirot balvas sievietēm.
Cēlija. Tiesa; skaistajām viņa reti piešķir tikumību, bet tikumīgās iztaisa neglītas kā raganas.
Rozalinde. Nē, tagad tu uzkrauj laimes dievei to, kas piederas dabai: laimes dieve piešķir tikai pasaulīgās balvas, bet izskatu noteic daba.
Nāk Galoda.
Cēlija. Lika drusku pagaidīt! Ja daba rada skaistu būtni, vai laimes dieve to nevar iegrūst ugunī? Ja daba piešķīrusi mums atjautību pazoboties par laimes dievi, vai laimes dieve nesūta šo ākstu pārtraukt mūsu sarunu?
Rozalinde. Šai gadījumā laimes dieve ir pārāk stingra pret dabu, ja liek dabiskai atjautībai ceļā dabisku plānprātību.
Cēlija. Kas zina, varbūt to dara nevis laimes dieve, bet pati daba, kas atzīst mūsu dabisko atjautību par trulu apspriest dieves un tāpēc sūta mums šo ākstu kā galodu, uz kuras uztrīt mūsu atjautību: jo muļķa aplamība ir vienmēr galoda gudrajam. Nu, gudriniek? Kurp dosies?
Galoda. Cienītā, jūsu tēvs aicina jūs pie sevis.
Cēlija. Un tevi iecēla par sūtni?
Galoda. Nē, zvēru pie sava goda, man lika tikai atnākt pēc jums.
Rozalinde. Ākst, kur tu iemācījies tā zvērēt?
Galoda. No kāda bruņinieka, kas zvērēja pie sava goda, ka plācenis ir labs, un zvērēja pie sava goda, ka sinepes nekur neder. Bet es apgalvoju, ka plācenis nekur nederēja un sinepes bija labas, un tomēr bruņinieks nepatiesi nezvērēja.
Cēlija. Kā tu to pierādīsi ar savu zināšanu pārpilnību?
Rozalinde. Noņem nu savai gudrībai uzpurni.
Galoda
apsēžas.
Nāciet abas šurp, noglaudiet savus zodus un zvēriet pie savām bārdām, ka es esmu blēdis.
Cēlija. Mēs zvēram pie savām bārdām, ja vien tās mums būtu, — ka tu esi blēdis.
Galoda. Zvēru pie savas blēdības, ja vien man tāda būtu, ka es tiešām esmu blēdis. Bet, tā kā mēs visi esam zvērējuši pie tā, kā mums nav, tad mūsu zvēresti nav nepatiesi. Arī tam bruņiniekam ne, kas zvērēja pie sava goda, jo viņam goda nemaz nebija. Un, ja pat viņam būtu bijis gods, viņš to jau sen būtu izšķiedis nepatiesos zvērestos, pirms ieraudzīja plāceni un sinepes.
Cēlija. Saki — uz ko tu to tēmē?
Galoda. Uz kādu, kuru stipri mīl vecais Frederiks, jūsu tēvs.
Cēlija. Ar to pietiek, lai viņu cienītu. Nerunā vairs par to. Visā drīzumā tevi nopērs par mutes palaišanu.
Galoda. Jo ļaunāk, ja muļķi vairs nedrīkstēs gudri runāt par gudro muļķībām.
Cēlija. Goda vārds, tev taisnība: kopš mazumiņš muļķu prāta spiests klusēt, mazumiņš gudro muļķības sāk runāt tūkstoš mēlēs. Lūk, tur nāk mesjē le Bo.
Nāk le Bo.
Rozalinde. Ar pilnu muti jaunu ziņu.
Cēlija. Kuras viņš mums pasniegs kā balodis barību saviem mazuļiem.
Rozalinde. Tad jau mūs pilnīgi piestūķēs ar jaunām ziņām.
Celija. Jo labak: celsies musu tirgus vērtība. Bonžūr, mesjē le Bo! Kas no jauna?
Le Bo. Bonžūr, skaistā princese, jūs nokavējāt lielisku izpriecu.
Cēlija. Izpriecu? Kādas krāsas?
Le Bo. Kādas krāsas? Kā lai uz to jums atbildu?
Rozalinde. Kā atjautībai un laimei tīk.
Galoda. Vai arī likteņa lēmumam.
Cēlija. Labi sacīts! Taisni kā naglai uz galvas.
Galoda. Ak, ja es neuzturētu savu cieņu . . .
Rozalinde. Tu pazaudētu visu savu aromātu.
Le Bo. Jūs mani izsitāt no sliedēm, dāmas. Es gribēju pastāstīt par lielisko cīņu, kuru jums neizdevās redzēt.
Rozalinde. Nu, sakiet, kas tur bija.
Le Bo. Es izstāstīšu sākumu, bet, ja jūsu augstībām patiks, beigas jūs varēsiet pašas redzēt; jo labākais vēl ir priekšā un notiks taisni še, kur jūs stāvat.
Cēlija. Labi, stāstiet sākumu, kas jau beigts un aprakts.
Le Bo. Kādam tēvam bija trīs dēli. . .
Cēlija. Taisni tā, kā sākas vecas pasakas.
Le Bo. Trīs skaisti un labi noauguši jaunekļi. . .
Rozalinde. Ar zīmītēm pie kakla: «Ar šo tiek visiem darīts zināms …»
Le Bo. Vecākais no viņiem cīnījās ar Šarlu, hercoga stiprinieku. Šarls to vienā mirklī nosvieda zemē un ielauza viņam trīs ribas; maz cerību, ka tas būs dzīvotājs. Tāpat viņš apstrādāja arī otro un trešo. Tur viņi guļ, visi trīs, un viņu nabaga vecais tēvs tā vaimanā, ka izspieda asaras visiem klātesošiem.
Rozalinde. Ak dievs!
Galoda. Bet, mesjē, kādu izpriecu tad nokavēja princeses?
Le Bo. Nu to pašu, par kuru es stāstu.
Galoda. Acīm redzot, ļaudis ar katru dienu kļūst gudrāki. Pirmoreiz dzirdu, ka ribu laušana ir izprieca dāmām.
Cēlija. Nudien, es tāpat.
Rozalinde. Vai ir vēl kāds, kas grib izjust šo mūziku uz saviem sāniem? Vai ir vēl kāds kandidāts uz salauztām ribām? — Vai mēs ari noskatīsimies cīņā, māsīc?
Le Bo. Jums vajadzēs noskatīties, ja paliksiet tepat: taisni šī vieta nozīmēta cīņai, kurai drīz vajag sākties.
Cēlija. Tiesa, tur jau viņi nāk. Paliksim un noskatīsimies.
Ragu skaņas, nāk hercogs Frederiks, galminieki, Orlando, Saris un pavadoņi.
Hercogs Frederiks. Sāciet! Ja šis jauneklis neklausa brīdinājumiem, lai atbild par savu pārdrošību.
Rozalinde. Tas ir viņš?
Le Bo. Tas pats, princese.
Cēlija. Cik jauns! Bet viņam uzvarētāja izskats.
Hercogs Frederiks. Ko, meita un krustmeita? Arī jūs esat iezagušās še noskatīties cīņā?
Rozalinde. Jā, valdniek, lūdzam jūsu visžēlīgu atļauju.
Hercogs Frederiks. Ticiet man, jums būs maz prieka: pārāk nevienādi spēki. Aiz līdzcietības pret izaicinātāja jaunību es pūlējos viņu atrunāt, bet viņš neļaujas pārliecināties. Runājiet jūs ar viņu, varbūt jums būs labākas sekmes.
Cēlija. Pasauciet viņu, mesjē le Bo.
Hercogs Frederiks. Labi, es atiešu sāņus.
Hercogs atkāpjas.
Le Bo. Izaicinātāja kungs, ar jums vēlas runāt princeses.
Orlando. Visā godbijībā paklausu pavēlei.
Rozalinde. Jauno cilvēk, jūs izaicinājāt uz cīņu stiprinieku Sarlu?
Orlando. Nē, skaistā princese, viņš visus izaicina. Es ierados, tāpat kā citi, izmēģināt savus jauneklīgos spēkus pret viņu.
Cēlija. Jaunais cilvēk, jūsu drosme pārsniedz jūsu gadus. Jūs jau redzējāt, cik šausmīgi šis cilvēks pierādīja savu spēku; ja jūs pavērtos uz sevi pats savām acīm vai padomātu par sevi pats ar savu prātu, tad jūsu pasākuma drausmība ieteiktu jums izvēlēties piemērotāku pārbaudījumu. Mēs lūdzam jūsu pašu labā, padomājiet par sevi un atsakieties no sava nodoma.
Rozalinde. Paklausiet, jaunais cilvēk; jūsu labā slava no tā necietīs. Mēs varam palūgt hercogu, lai atceļ cīņu.
Orlando. Lūdzu, nenosodiet mani pārāk stingri, es pats atzīstu savu vainu, pretodamies tik skaistām un krietnām dāmām. Lai jūsu skaisto acu skatieni un labie novēlējumi pavada mani šai divkaujā. Ja es zaudēšu, negodā kritīs vienīgi tas, kas nekad nav bijis godā; ja miršu, būs beigts vienīgi tas, kas nekā cita nav vēlējies. Es neapbēdināšu savus draugus, jo man nav neviena, kas mani apraudātu; pasaule nekā nezaudēs, jo es nekā nezaudēšu pasaulē; es ieņemu tikai vietu, kuru varēs labāk aizpildīt tad, kad es to atbrīvošu.
Rozalinde. Es vēlētos ziedot jums to mazumiņu spēka, kas man ir.
Cēlija. Es arī, lai papildinātu jūsējo.
Rozalinde. Ejiet vesels! Lai dievs dod, ka es par jums maldītos.
Cēlija. Lai jūsu cerības piepildās!
Saris. Nu, kur ir tas jaunais varonis, kuram tā gribas gulēt pie savas māmuļas zemes krūtīm?
Orlando. Te viņš ir, ser, bet viņa tieksmes gan daudz mērenākas.
Hercogs Frederiks. Cīņa tikai līdz pirmajam kritienam.
Saris. Varu derēt, jūsu augstība, jums nevajadzēs viņu atrunāt no otrā kritiena tik neatlaidīgi, kā atrunājāt no pirmā.
Orlando. Ja cerat mani izsmiet pēc cīņas, tad nevajadzēja to darīt pirms tās. Sāksim.
Rozalinde. Lai Herkuls stāv tev klāt, jaunekli!
Cēlija. Es gribētu būt neredzama un saķert stiprinieku aiz kājas.
Saris un Orlando cīnās.
Rozalinde. Ak krietnais jaunekli!
Cēlija. Ja mani skatieni būtu zibeņi, es zinu, kurš gulētu zemē.
Saris krīl. Priecīgi saucieni.
Hercogs Frederiks. Pietiek! Pietiek!
Orlando. Ja jūsu augstībai tīk; bet es vēl nemaz neesmu krietni iesilis.
Hercogs Frederiks. Kā tu jūties, Sari?
Le Bo. Viņš nevar parunāt, jūsu augstība.
Hercogs Frederiks. Nesiet viņu prom.
Sarlu aiznes. Kā tevi sauc, jaunais cilvēk?
Orlando. Orlando, jūsu augstība. Esmu Rolanda de Buā jaunākais dēls.
Frederiks.
Es vēlētos, lai cita dēls tu būtu,
Gan ļaudis godam tavu tēvu min,
Bet man viņš mūžam bijis ienaidnieks.
Tu šodien patiktu man vēl daudz vairāk,
No citas ģimenes ja būtu cēlies.
Bet dzīvo sveiks; tu esi varens puisis,
Un tiešām žēl, ka tev nav cita tēva.
Hercogs un le Bo ar pavadoņiem aiziet.
Cēlija.
Vai tēva vietā, māsiņ, es tā teiktu? Orlando.
Man lielāks prieks, ka dēls es Rolandam, Kaut arī jaunākais — to nemainītu Ar Frederika mantinieka godu.
Rozalinde.
Bij manam tēvam Rolands mīļš bez gala, Un visi citi sajuta to pašu. Ja jauneklis man būtu pazīstams, Ar kaislām asarām es viņu lūgtos No briesmām sargāties.
Cēlija.
Nāc, māsīca, Paldies tam sacīsim, lai drosme rodas! No mana tēva ļauniem, rupjiem vārdiem Man grūta sirds. — Jūs pelnāt uzslavu. Ja mīlas solījumus tāpat turat, Kā visu solīto jūs veicāt še, Būs jūsu mīļā laimīga.
Rozalinde
noņem sev no kakla ķēdi un pasniedz Rolandam.
No manis Par piemiņu, no laimes atstumtās, Kas dotu vairāk vēl, ja vien tik spētu. Vai iesim, māsiņ?
Cēlija.
Iesim. — Sveiki, varon! Cēlija un Rozalinde taisās Iet.
Orlando.
Kam nespēju es viņām teikt: paldies? Kas manī labs, viss saplosīts pagalam, Un nedzīvs tas, kas pāri palicis.
Rozalinde.
Viņš sauca mūs . .. No laimes gaist man lepnums, Es gribu runāt vēl. — Vai saucāt mūs? Jūs skaisti cīnījāties, ser, un veicāt Ne tikai naidniekus . . .
Cēlija.
Jel iesim, mīļā!
Rozalinde.
Es eju jau. Ardievu, ser!
Rozalinde un Cēlija aiziet.
Orlando.
Kam mulsa saistīja man valodu, Kaut viņa runāt mudināja pati? Orlando, nabadziņ, tu esi uzveikts, Par Sarlu nestiprāks ir tevi veicis.
Ienāk le Bo.
Le Bo.
Aiz draudzības es padomu jums dodu: Prom steidzieties, kaut arī ieguvis Še esat slavu patiesu un mīlu, Jo hercogs tagad gluži citām acīm To uzskata, kas tikko noticis. Ir hercogs svaidīgs, un man patiktu, Ja pats jūs spētu saprast viņa dabu.
Orlando.
Es pateicos, bet sakiet: kura gan No jaunavām, kas noskatījās cīņā, Bij meita Frederikam, hercogam?
Le Bo.
Pēc taisnības neviena raksturā,
Bet īstenībā tā bij mazākā.
Tās otrās tēvs ir hercogs trimdinieks,
Un viņas tēvocis to patur še,
Lai spēļu biedre būtu Cēlijai;
Tās viena otru mīl tikpat kā māsas,
Bet jāzin jums, ka jau kopš krietna laika
Uz brāļameitu hercogs stipri Jauns
Un tikai tāpēc vien, ka visi ļaudis
To nebeidz cildināt par jauko sirdi
Un līdz ar viņu sāpes cieš par tēvu.
Es gatavs saderēt, ka viņa dusmas
Var pēkšņi izlauzties. — Nu, sveiki, ser!
Kādreiz, kad būsim citos apstākļos,
No jūsu draudzības es vairāk lūgšu.
Orlando.
Es palieku jums mūžīgs parādnieks!
Le Bo aiziet.
Nu, redzams, man ar briesmām labi sokas, Jo tās man izpleš taisni pretī rokas. Ak, jaukā Rozalinde!
Prom.