Cēlija. Nu, māsīc, nu, Rozalinde! Lai Kupidons mums žēlīgs! Ne vārda?
Rozalinde. Ne vārda, pat ne ko nomest sunim.
Cēlija. Nē, tavi vārdi pārāk dārgi, lai tos mestu suņiem; met man dažus no tiem. Ievaino mani ar savām prāta bultām.
Rozalinde. Tad divas māsīcas butu pagalam: viena prata, otra neprāta ievainota.
Cēlija. Tas viss tava tēva dēļ?
Rozalinde. Nē, pa daļai arī mana tēva meitas dēļ. Ak, cik daudz ērkšķu šai ikdienas pasaulē!
Cēlija. Tikai dadži vien, māsīc, ar kuriem tevi apmētā svētku nerātnībās. Ja mēs neejam pa iekoptiem ceļiem, tad pašas tos ar saviem svārkiem uzlasām.
Rozalinde. No svārkiem vēl varētu nokratīt, bet šie dadži man iedūrušies sirdī.
Cēlija. Klepo tos ārā.
Rozalinde. Labprāt to darītu, ja varētu šurp atklepot «viņu».
Cēlija. Nieki, cīnies ar savām tieksmēm.
Rozalinde. Ak, tās nostājās labāka cīkstoņa pusē nekā es.
Cēlija. Lai dievs tev palīdz! Nāks laiks, kad tev vajadzēs ar viņu cīnīties, nebaidoties krist. Bet lai paliek joki, runāsim nopietni. Vai tiešām tu tik pēkšņi un dziļi ieskatījies vecā Rolanda jaunākajā dēlā?
Rozalinde. Mans tēvs, hercogs, stipri mīlēja viņa tēvu.
Cēlija. Vai tāpēc tev stipri jāmīl viņa dēls? Tad jau man vajadzētu viņu stipri ienīst, jo mans tēvs stipri ienīdis viņa tēvu, un es tomēr Orlando neienīstu.
Rozalinde. Nē, lūdzu, manis dēļ neienīsti viņu!
Cēlija. Kāpēc lai ienīstu? Vai viņš nav izpelnījies vislabāko uzslavu?
Rozalinde. Atļauj man viņu mīlēt par to un mīli viņu tāpēc, ka es mīlu. Bet, redzi, tur nāk hercogs.
Cēlija. Naidā kvēlojošām acīm.
Ienāk hercogs Frederiks ar galminiekiem.
Frederiks.
Bez kavēšanās, lēdij, mūsu galms Jums jāatstāj.
Rozalinde.
Man, krusttēv?
Frederiks.
Krustmeit, jā! Ja vēl pēc desmit dienām mūsu zemei Par jūdzēm divdesmit tu būsi tuvāk — Tev jāmirst būs!
Rozalinde.
Es pazemīgi lūdzu: Jel pasakiet — kāds ir mans noziegums? Ja vien es skaidri sevi apzinos Un savas vēlēšanās pazīstu, Un esmu nomodā un garā vesela, — Par ko es nešaubos, — tad, dārgais krusttēv, Es droši varu teikt, ka pat ne domās Jūs aizskārusi neesmu.
Frederiks.
Tā saka
It visi ļaundari: ja viņiem tic,
Tad nevainīgi tie bez kādām šaubām.
Es neuzticos tev — vai nav jau diezgan?
Rozalinde.
Bet neuzticība vēl nespēj pārvērst Par nodevēju, ja nav pamata.
Frederiks.
Tu esi sava tēva meita — pietiek!
Rozalinde.
Tā biju es, kad jūs tam valsti ņēmāt, Tā biju es, kad viņu trimdā dzināt. Bet mantot nodevību nevar, hercog. Ja mani arī apvaino šai grēkā, Kas man? Mans tēvs jau nebij nodevējs. Un tāpēc, hercog, neesiet tik ļauns Un manā postā viltu nemeklējiet.
Celija.
Mans dārgais valdniek, ļaujiet vārdu bilst.
Frederiks.
Jā, Cēlija, tik tevis dēļ es viņu Še atstāju, ar tēvu viņa klīstu.
Cēlija.
Es toreiz nelūdzos, lai viņa paliek, Jūs pats to gribējāt, pats žēlojāt. Par jaunu biju es, lai spētu spriest. Nu zinu to: ja viņa nodevēja, Tad arī es! Mēs kopā uzaugām, Ir rotaļās, ir gultā bijām kopā, Kā Junonai bij nešķirami gulbji, Tā visu laiku kopā gājām mēs.
Frederiks.
Tā viltīga un nedrīkst būt ar tevi, No viņas maiguma un lēnprātības Ir tauta aizgrābta un viņu žēlo. Tu — muļķe! Viņa slavu laupa tev, Tavs spožums divkārt spēkā pieņemsies, Kad viņas nebūs vairs; ciet klusu tāpēc, Mans spriedums pārdomāts un negrozāms — Es teicu jau: galms viņai jāatstāj. Cēlija.
Tad nolemiet to pašu arī man:
Bez Rozalindes dzīvot nav man spēka.
Frederiks.
Kas tās par pasakām! — Bet jūs, jūs zināt: Ja kaut cik novēlosiet — goda vārds, Un manu vārdu gods: jums jāmirst būs.
Hercogs ar pavadoņiem aiziet.
Cēlija.
Ak Rozalinde nabagā, kurp dosies? Vai gribi tēvus apmainīt? Ņem manu, Bet neesi par mani skumjāka!
Rozalinde.
Man vairāk iemeslu.
Cēlija.
Nav tiesa, māsiņ. Vai nedzirdēji tu nupat, ka tēvs No mājām meitu padzina?
Rozalinde.
Nē, nē!
Cēlija.
Tu saki: nē? Vai mana Rozalinde Patiešām nesajūt, ka šķirt mūs nevar? Mums šķirties, mīļā? Vienai otru atstāt? Nemūžam! Tēvs lai meklē citu meitu, Un tagad padomāsim, kā mums aizbēgt, Kurp dosimies, ko ņemsim ceļā līdz; Un neprāto sev vienai uzkraut postu Un bēdas ciest bez manas palīdzības. Pie debesīm, kas nobāl mūsu skumjās, Es zvēru nešķirties no tevis, dārgā.
Rozalinde.
Es ticu tev. Bet kurp mēs dosimies?
Cēlija.
Pie mana krusttēva, uz Ardenu.
Rozalinde.
Ak, kādas briesmas ceļā gaida mūs! Šis nodoms jaunām meitenēm tik grūts, Jo daiļums zagļiem tīkamāks par zeltu.
Cēlija.
Es aši skrandu drēbēs pārģērbšos Un seju cieši notriepšu ar māliem. To pašu dari tu, tad laupītāji Mūs mierā liks.
Rozalinde.
Vai labāk nebūtu, Ja manu garo augumu ņem vērā, Par vīrieti man veikli pārģērbties? Pie sāniem varu piekārt zobenu Un rokā droši medniekpīķi tvert —
Lai arī sirds vēl būtu baiļu pilna, Mums izskats ne par matu nebūs sliktāks Kā dažam labam mātes dēliņam, Kas bailes paslēpj lepnā ārienē.
Cēlija.
Kā man gan tevi saukt, kad būsi vīrs?
Rozalinde.
Vismaz tāpat kā Jupitera pāžu — Par Ganimedu vari mani saukt. Bet tu, kā nosaukties gan domā tu?
Cēlija.
Es pieskaņošos dzīves pārmaiņām: Bij Cēlija, būs tagad Aliēna.
Rozalinde.
Kā būtu, ja no tava tēva galma Mēs mēģinātu aizvilt līdzi ākstu? Vai nebūtu viņš ceļā atbalsts mums?
Cēlija.
Jā! Viņš man līdzi nāks, to tici droši, Es viņu pierunāšu. Tagad iesim Un savas rotas kopā savāksim; Tad spriedīsim par izdevīgu stundu Un ceļu, kā no vajātājiem izbēgt. Uz priekšu nu! Lai acis droši smaida, Jo svešumā mūs īstā brīve gaida.
Prom.