Ienāk vecais hercogs, Amjēns un citi augstmaņi mednieku tērpos.
Hercogs.
Nu, mani līdzbiedri un brāļi trimdā, Vai aprodot nav saldāka šī dzīve Par greznām, stīvām svinībām? Vai mežs Nav drošāks daudz par meli^pilno galmu? Gan jācieš sods, kas uzlikts Ādamam, Un gada maiņas bargi jāizjūt. Bet, ziemas vējš un niknie sala zobi Kad mani krata ledainajās skavās, Es drebuļos sev saku smiedamies: Lūk, tie vis glaimi nav! Šie padomnieki Man skaidri parāda, kas esmu es. Ir kādreiz saldi augļi nelaimēm, Tāpat kā pūķis, indes pilns un riebīgs, Nes galvā dimantkroni mirdzošu. Šai mūsu dzīvē, vienkāršā un rāmā, Mēs dzirdam balsis kokos, lasām strautos Un akmens kraujās gudras mācības. To vajag iegaumēt!
Amjēns.
Jums taisnība. Un liela laime, jūsu augstība, Ka postu paciešat tik mierīgi.
Hercogs.
Ko, draugi, domājat par medībām? Lai gan man tiešām žēl, ka muļķa zvērus. Kas vienīgie tik mīt šai postažā, Uz viņu pašu zemes vajājam Ar bultām dzēlīgām.
Pirmais galminieks.
Jā, augstība, Tas moca arī grūtsirdīgo 2aku. Viņš zvēr, ka šai ziņā jūs esot ļaunāks Par savu brāli, kas jūs dzinis trimdā. Mēs šodien paslēpāmies ar Amjēnu, Kur savā nodabā 2aks gulēja Aiz liela ozola, kas izstiepj saknes Līdz čalojošiem strauta ūdeņiem. Tur nabags briedis grīļodamies nāca, Ar skaudru medniekbultu ievainots; Jūs varat ticēt, augstība, ja teikšu: Šis nabags zvērs tik ļoti mocījās, Tam visu ķermeni tā trīsas skāva, Ka gandrīz likās, āda pušu sprāgs, Un lielas, zaigojošas asaras Pār nevainīgo purnu ritēja; Tā muļķa lopiņš sāpēs ļodzījās, Bet grūtsirdīgais 2aks to vēroja, Ne acu nenoīaizdams.
Hercogs.
Droši vien Viņš pamācībām atrada tur vielu?
Pirmais galminieks.
Nu saprotams, un pamācības savas
Viņš tērpa līdzībās. Par asarām,
Kas strautu nevar piepildīt, vispirms.
«Ak, nabags zvērs!» viņš sacīja. «Kā cilvēks
Tu savā testamentā mantu atstāj tam,
Kam tās jau papilnam.» Tad, domājot
Par to, ka viqš no visiem draugiem pamests:
«Pareizi! Biedrus aizdzen nelaime.»
Bars briežu pēkšņi auļoja no pļavas,
Bez rūpēm aizbrāzās. «Jā,» sauca Žaks, «Tik skrejiet, pārtikušie, laimīgie! Tā arī ļaudis izturas: vai vērts Ir apstāties pie nelaimnieka vārga?» Un tā viņš asiem vārdiem sodīja Ir pilsētas, ir galmu tikumus — Pat mūsu tagadējo dzīves veidu. Mēs esot laupītāji, varmākas, Jo zvērus vajājot un nāvē dzenot Pa viņu pašu dzimtām ganībām.
Hercogs.
Un tādā omā pamētāt jūs 2aku?
Pirmais galminieks.
Jā, augstais kungs, viņš raudāja joprojām Par briežu likstām.
Hercogs.
Vediet mani turp! Labprāt ar viņu tiekos šādās reizēs — Daudz dziļu domu plūst no viņa lūpām.
Otrais galminieks.
Tūliņ es novedīšu jūs pie viņa.
Visi prom.