Ienāk Edgars.
Edgars.
Es dzirdēju, kāds briesmīgs sods man Un tikko caurā kokā patvēros No gūstītājiem. Visas ostas slēgtas; Visapkart neparastā cītībā Uz mani sargi glūn. — Cik ilgi spēšu, Es gribu bēgt un savu mūžu vilkt
Kā nabagākā, zemākā no būtnēm, Par kādām trūkums nospiež cilvēku Un noved tuvu zvēriem; savu vaigu Es triepšu dubļiem, skrandās jozīšos; Lai mati saveļas un kailās miesas Lai spītē negaisiem un aukstumam! Mans paraugs — nabagi no trako nama, Kas, dobji brēcot, blandās apkārtnē, Sev kalsnās rokās naglas iedzen, ērkšķus Vai puķu kātus iesprauž, skabargas, Tā lūkodami riebju pilnām vātīm, Drīz burot un drīz skaitot pātarus, Pa ciemiem, sētām, krogiem, sudmalām Sev iegūt līdzcietību. — «Nabags Toms» Vai «nabags Torliguds»! — Tā esmu es Jel ubags, — bet kā Edgars it nekas.
Aiziet.