Tāpat kā otrajā skatā. Kents guļ siekstā.
Ienāk Līts, āksts un bruņinieki.
Līrs.
Nu dīvaini: tie paši aizbrauc projām Un manu sūtni neatlaiž!
Bruņinieks. Mans kungs,
Kā dzird, tiem nebijis ne domās aizbraukt Vēl dienu iepriekš.
Kents.
Sveiks, mans karali!
Lirs.
Ko? Vai par laika kavēkli tu nes So kauna sodu?
Kents.
Nē, mans augstais kungs.
Āksts. Ha, ha! Tas nēsā cietas prievītes! Zirgus mēdz piesiet aiz galvas; suņus un lāčus aiz kakla; mērkaķus aiz josmeņa un cilvēkus aiz kājām. Kurš cilvēks ir pārāk viegls uz kājām, tam uzmauc smagas koka zeķes.
Līrs
Kentam.
Kas varēja tā pārprast tavu kārtu, Ka tevi siekstā lika?
Kents.
Viņš un viņa:
Kungs, jūsu dēls un jūsu meita.
Līrs. Nē, —
Tas nevar būti
Kents. Bet ir.
Līrs.
Es saku — «nē»!
Kents.
Pats redzi, kungs, ka ir.
Līrs.
Tie nedrīkstēja …
Kents.
Bet darīja.
Līrs.
Pie Jupitera, — nē, nē! Kenls.
Pie Junonas, es saku — «jā»! Līts.
Tie nedrīkstēja to; tie nevarēja; Tas ļaunāks nekā slepkavības darbs — Tik rupji apsmiet cienību pret mani! Teic aši, bet ar prātu: kā tu spēji Šo sodu pelnīt? Kā tie drīkstēja Šo sodu uzlikt tev kā manam sūtnim?
Kents. Ser,
Kad viņu pilī biju nonācis Un vēstuli no jūsu augstības Tiem nodevis, uz ceļiem nomezdamies, Te pēkšņi, pirms vēl spēju pacelties, Cits sūtnis aizelsdamies piesteidzās, Vēl sviedros piesarcis, un izgrūda No Gonerilas kundzes sveicienus Un rakstus nodeva, — es biju pirmais, Bet viņus iepriekš lasīja un tūdaļ Pēc kalpiem sauca, zirgos sasēdās, Un visi projām. Aukstiem skatieniem Man lika gaidīt atbildes vai sekot. — Kad še to otro sūtni satiku, Kurš manus sveicienus tā saindēja — To pašu blēdi, kas tik nekaunīgi Pret jūsu augstību bij uzvedies, — Es dusmās nepārlikdams izrāvu Pret viņu zobenu; viņš sāka brēkt; To jūsu dēls un meita atrada Par cienīgu tā kauna, ko še ciešu.
Āksts. Ziema nav pagājusi, kad meža zosis jau skrien uz šo pusi.
Dzied.
Kas nabadziņš, tam visur trūkst,
Tam akli bērniņi; Kas bagāts un kam tīnes tūkst,
Tam bērni labiņi! Tā laime bagātniekiem vien Kā palaistuve pakaļ skrien.
Liram.
Un tu tik daudz vēl skaitīsies Par savām meitiņām, Ka saskaitīt, cik saskaities, Tiks gadam atlikām.
Līrs.
Kā sūrstot asins man pret sirdi kāpj! Uz leju atpakaļ, jūs smagās sāpes! Jums vieta dziļumā! — Kur ir šī meita?
Kents.
Pie grāfa, iekšā, kungs.
Līrs.
Es eju viens; Jūs palieciet!
Viņš ieiet pilī.
Bruņinieks.
Vai neaizskārāt tos Ar citu ko?
Kents.
Nebūt. Par ko tik mazs Tas pulks, kas līdzi nācis karalim?
Āksts. Ja tu par šo jautājumu būtu ticis ielikts siekstā, tad tu to būtu pilnām pelnījis.
Kents. Kādēļ, ākst?
Āksts. Mēs tevi sūtīsim mācībā pie skudras, lai tu zinātu, ka ziemā nav darba. Visus, kas iet savam degunam pakaļ, vada acis, tikai aklo ne; un neatradīsies neviena deguna starp divdesmit, kurš nesaostu to, kas smird. Ņem nost savu roku, kad liels rats ripo no kalna lejā, lai tas tev kaklu nelauztu, kad tu viņam seko. Bet, kad lielais rats tiecas kalnā uz augšu, tad ieķeries un liec pats sevi vilkt līdzi. Kad gudrs vīrs dod tev labāku padomu, tad atdod manējo man atpakaļ; es negribētu, ka manam padomam cits klausītu kā vien muļķis, tādēļ ka to dod āksts.
Viņš dzied.
Kas kalpo tevim tik aiz naudas,
Gan liekas uzticīgs, Bet negaisos tas bēg bez jaudas,
Tu paliec vientulīgs. Pie āksta radīsi vēl vietu,
Kad visi gudrie projām jau; Āksts būtu blēdis, ja tas ietu,
Bet blēdis — āksts vis nav!
Kents.
Kur tu to izmācījies, ākst?
Āksts.
Ne siekstā, ākst.
Līrs un Glosters iznāk no pils.
Lirs
Glosteram.
Tie negrib mani pieņemt? Neveseli? Tie piekusuši? Naktī braukuši? Viss blēņas! Dumpis tik un pretestība! Ej liec, lai atbild cienīgāk!
Glosters.
Mans kungs,
Jūs zināt, hercogam ir karsta daba; Viņš savā prātā ciets un nelokāms, Ja reizi noņēmies.
Līrs.
Lāsts! Mēris! Nāve! Ko? Karsta daba? Ciets? — A, Gloster, Gloster, Es gribu redzēt hercogu un meitu!
Glosters.
Jā, labais kungs, tā paziņoju ar.
Līrs.
Tu ziņoji! — Vai saproti tu mani?
Glosters.
Ser… Līrs.
… Karalis ar Kornvalu grib runāt, Ar meitu mījais tēvs; grib, lai tā palīdz: Vai tā tiem ziņoji? — Mans spēks un asins! Lūk, karsts?! — Teic iesvilušam hercogam, Ka … ne, vēl ne, varbūt viņš tiešām slims; Un slims jau nevēro tos pienākumus, Kas piekrīt veselam; mēs neesam Vairs mēs, kad slimā daba dvēsli spiež Ar miesām līdzi ciest; es gribu gaidīt; Es nožēloju, ka tā pārsteidzos; Es noturēju slimā iedomas Par apdomātiem darbiem.
Viņš nejauši paskatās uz Kentu.
Velns un lāsts!
Viņš siekstā sēž! Tas vien jau pierāda, Ka hercoga un meitas izbraukums Ir viltus vien. — Lai palaiž manu kalpu! Ej saki viņiem, es tos gribu redzēt Tūlīt šepat! Lai nāk un uzklausās! Ja ne — es bungošu pie viņu durvīm, Līdz troksnis viņu miegu nositīs!
Glosters.
Ak, kaut jel jūsu starpā būtu miers!
Ieiet pili.
Līts.
Ak sirds, kā sirds man kaist! — Bet lejā! Lejā!
Āksts. Uzsauc, kaimiņ, kā ķēkša uzsauca zušiem, kad viņa tos dzīvus apraka pastētē; viņa sadeva ar nuju tiem krietni pa galvām un kliedza: «Mierīgi, jūs blēži, lejā!» Viņas brālis atkal aiz pārmērīgas mīlestības pret savu zirgu smērēja tam sviestu uz siena.
Ienāk Kornvals, Regana, Glosters un sulaiņi.
Līrs.
Jūs abi, sveiki!
Kornvals.
Sveiks, mans augstais kungs!
Sulaiņi atbrīvo Kentu no siekstas.
Regana.
Man prieks še redzēt jūsu augstību! Līrs.
Es ticu, ka tā ir: man, Regana, Ir arī pamats. Ja tu nepriecātos, Es atšķirtos no tavas mātes kapa Kā palaistuves kapa.
Kentam. Ā, tu brīvs?
Nu, labi, vēlāk!
Reganai.
Mijā Regana,
Tev māsa nepateicīgs, briesmīgs zvērs! Tā asiem zobiem plosīja kā vanags Šo sirdi še; es tikko spēju runāt, — A, Regana, tik samaitāta sirds!
Regana.
Es lūdzu neuztraukties, kungs; man šķiet, Ka jūs gan aizmirstu tās nopelnus, Bet viņas pienākumus ne.
Līrs.
Kas tas? Regana.
Es mūžam neticēšu, ka jel kur Tā aizmirstu, kas pienākas. — Varbūt Tā jūsu pulkam trokšņot neļāva; Tas notika aiz labiem nodomiem. Tur nevar viņu pelt.
Līrs.
Mans lāsts pār viņu! Regana.
Mans kungs, jūs vecs; jūs dzīves robežas Drīz aizsniegsiet; jums vajadzētu ļaut, Ka gudrs prāts, kas jūsu stāvokli Zin labāk nekā jūs, jūs vadītu. Es lūdzu jūs pie māsas atgriezties, Jūs viņu aizskārāt… Līrs.
Lūgt piedošanu? Redz, kā tas piestāvētu dzimtas galvai: «Es, mīļā meita, atzīstos, es vecs, Un vecums neder; ceļos pielūdzos —
viņš nometas ceļos
Dod manim maizi, drēbes, gultiņu!»
Regana.
Ak ko nu! Metiet, kungs, tās muļķības! Un ejiet atpakaļ!
Līrs.
Nemūžam ne!
Tā pusi pulka manim atņēma; Tā greizi skatījās; ar savu mēli Kā čūska sirdī manim iedzēla. — Lai debess dusmas visiem pērkoniem Uz viņas galvas krīt! Lai sērgas dvaša Tai jaunās miesas pūdē!
Kornvals. Nē, ser, nē!
Urs.
Tu zibens, liesmo savām kvēlu bultām Tai lepnās acis! Nāvīgs purvu tvaiks, Kas saulē kaisis, viņas skaistumu Lai ēzdams dzēž no vaiga!
Regana.
Dievs un kungs!
Tā jūs ir mani dusmās lādēsiet.
Līrs.
Nē, Regana, tev nedraud tēva lāsts. Tev mīlā, maigā sirdī vietas nav Priekš nežēlības: viņas acis dzeļ, Tavs skats prot dziedāt, bet ne dedzināt. Tu nevarētu dusmot maniem priekiem, Man atņemt kalpus, asus vārdus dot, Man pienācīgo daļu mazināt Un beigās aizliegt man pat ieeju, Un durvis slēgt! — Tu labāk pazīsti, Kas dabas pienākums, kas dzimtas saites, Kas pieklājība un kas pateicība; Tu neaizmirsi, ka tev dāvāju Pusvalstības.
Regana.
Jā, tēvs; bet nu pie lietas!
Llrs.
Kas lika siekstā manu vēstnieku?
Aiz skatuves dzirdamas tauru skaņas.
Kornvals.
Kas tās par taurēm?
Regana.
Laikam mana māsa; Jo viņa vēstulē man solīja Drīz atbraukt.
Ienāk Osvalds.
Regana
Osvaldam.
Jūsu hercogiene brauc? Līrs.
Tas ir tas vergs, kas aplam uzpūties, Kas bauda kundzes mirkļa labvēlību. —
Osvaldam.
No manām acīm prom!
Kornvals.
Ko gribat, kungs?
Līrs.
Kas lika siekstā manu kalpu?
Reganai.
Teic,
Tu nezināji to!
Ienāk Gonerila,- Regana ņem viņu aiz rokas un ved tuvāk.
Līrs.
Kas tur nāk? — Dievi! Ja vecos žēlojat, ja svētāt tos, Kas klausa jums, ja paši esat veci, — Lai mana lieta top par jūsu lietu! Tad lieciniet par mani pērkoniem!
Gonerilai.
Kauns, kauns tev uzlūkot šo sirmo bārdu?
Reganai.
Kā vari, Regana, tai roku dot?
Gonerila.
Par ko tad nedot? Ko es darīju?_ Nav viss par noziegumu ieskaitams, Ko neprāts vien un iedomas tā sauc!
Lirs.
Ak sirds, cik cieta tu, ka nelūsti!
No Gonerilas aizgriezdamies. Kas manu kalpu lika siekstā?
Kornvals.
Es;
Tam noderēja vēl daudz bargāks sods … Līrs.
Jūs? Jūs to darījāt?
Regana.
Es lūdzu, tēvs,
Jūs vecs un vājš, tad rādieties jel tāds. Līdz mēness notecēs, vēl padzīvojat Pie manas māsas; atlaidiet puspulka Un tad pie manis nāciet, ja jums tīk … Es tagad ciemā še, un vēl nekas Nav sarīkots, lai varētu jūs saņemt.
Līrs.
Iet atpakaļ pie tās!? Puspulka atlaist?
Tad labāk jau bez kādas pajumtes
Un cīniņā pret vētrām — negaisiem
Ar vilkiem un ar ūpjiem biedroties!
A, trūkums, ass tavs zobs! — Man iet pie tās?!
Nē, krietnais franču karalis, kas ņēma
Bez pūra manu meitu, — labāk eju
Pie viņa troņa, ceļos nometos,
Kā viņa pēdējs kalps sev algu lūdzu,
Ko savu dzīvi vilkt! — Man iet pie tās!
Viņš rāda uz pils uzraugu Osvaldu.
Tad labak liec man, lai tam blēdim — kalpam Par vergu esmu, zirgu!
Gonerila.
Kā jums tik. Urs.
Ā, meita, nedzen mani ārprātā! Es negribu tev būt par nastu, bērns, Tu manis neredzēsi vairs: ardievu! — Tu tomēr mana asins, mana miesa; Nē, manās miesās tu tik sērdzība, Kas man par savu jāatzīst; tu trums, Tu mēra vāts, tu augon's — pūžņojums No manām samaitātām asinīm. Bet pelt es negribu; lai kauns nāk pats, Es viņu nesaucu, es nelūdzos, Lai pērkons drupās tevi saspārda; Es nesūdzu pie soģa Jupitera. Ja spēji — nožēlo un labojies. Es paciešos: ar simtu bruņinieku Mēs paliksim pie Reganas.
Regana.
Mans tēvs,
Ne gluži tā; tik agri netiku Jūs gaidījusi, nav viss sarīkots Jūs godam uzņemt. Klausiet māsu, lord; Kas jūsu dusmas aplūko ar prātu, Tam jādomā: jūs vecs un tādēļ arī… Bet viņa zin, ko dara.
Urs.
Tiešām tā? Regana.
Jā, tiešām, lord. Ko? Piecdesmit vēl maz? Kam vairāk vīru, kad ir to par daudz? Sī nasta, izdevumi, nedrošība — Viss runā pretī. Kā lai sadzīvo Tāds daudzums ļaužu mierā vienā namā, Kur divi kungi? Vai tas iespējams?
Līrs.
Es atdevu jums visu . . .
Regana. īstā laikā.
Līts.
Jums, manas mantnieces un gādnieces; Pats sev es atstāju tik priekšrocību Šo simtu vīru turēt. Nu tu saki: Tik dividesmit piecus vien? Vai tā?
Regana.
Jā, tā es saku, ser, neviena vairāk.
Līrs.
Pat velna būtnes izliekas vēļ jaukas, Kad citas ļaunākas; tā jāslavē, Kas mazāk ļauna. —
Gonerilai.
Tev es sekošu;
Jo tavi piecdesmit ir divreiz vairāk, Tev mīlestība divreiz lielāka.
Gonerila.
Lord, uzklausieties, kam jums vajadzīgs Divdesmit piecu, desmitu, jā, piecu, Kad divreiz lielāks skaits jau gatavs stāv Jums kalpot?
Regana.
Kam jums vajadzīgs jel viena?
Līrs.
Ko mini vajadzību; ubags pat,
Kas badu cieš, — ir tas zin pārpilnību.
Dod cilvēkam tik to, kas vajadzīgs,
Viņš lopam līdzīgs kļūs. — Tu esi kundze, —
Ja drēbes valkā tik aiz vajadzības,
Priekš kam šis greznais tērps? Viņš nesilda,
Nav vajadzīgs. — Bet īstā vajadzība . . .
Ak, pacietību! — Tās man vajaga!
Jūs, dievi, redzat vārgu sirmgalvi,
Ko nospieduši sirdēsti un gadi!
Ja jūs šo meitu sirdis darāt cietas
Pret tēvu, — neapsmej iet mani tā,
Ka liekat rāmi paciest; iededziet
Man krūtīs dusmas! Sievu ieroči —
Šīs asaras lai neapgāna vīru! …
Nē, raganas, es atriebšos pie jums
Tik šausmīgi, ka visa pasaule …
Ko darīšu, vēl nezinu; bet zeme
No manām dusmām drebēs. — Es lai raudu?
Nē, raudāt negribu. —
Gan būtu par ko raudāt, bet šī sirds
Tad ātrāk sadrups tūkstoš gabalos, —
Ne raudās. — Akst, es kļūstu ārprātīgs!
Līrs, Glosters, Kents un āksts aiziet.
Kornvals.
Lai ejam labāk pilī; negaiss nāk.
tālumā dzirdams pērkons un vētra.
Regana.
Šis nams ir mazs, še telpu nepietiks Ne vīram vecajam, ne viņa ļaudīm.
Gonerila.
Viņš vainīgs pats, kam mierā nesēdēja! Lai tagad cieš par saviem untumiem.
Regana.
Es viņu pašu labprāt uzņemu, Bet viņa sargus ne.
Gonerila.
Tās manas domas. Kur Glosters?
Kornvals.
Vecim līdzi. — Lūk, jau nāk.
Ienāk Glosters.
Glosters.
Lords lielās dusmās.
Kornvals.
Kur viņš palika?
Glosters.
Viņš sauca: zirgos; kurp? Es nezinu.
Kornvals.
Ko viņu traucēt, lai viņš iet, kur grib.
Gonerila.
Jā, nelūkojiet, ser, to atturēt.
Glosters.
Ak dievs, jau tumsa nāk un asi vēji Tik nikni pūš; un jūdzēm apkārtnē Ne koka nav, kur tverties.
Regana. Mijo grāf,
Lai ietiepīgiem pašu untumi
Griež asas rīkstes. — Slēdziet durvis ciet;
Tam pārgalvīgi ļaudis dienestā,
Kas var to sakūdīt, — viņš viegli tic!
Vēl nez ko sadomās; mums jāuzmanās.
Kornvals.
Jā, padoms prātīgs, slēdziet durvis, grāf. Būs barga nakts, — nu iesim, vētra nāk!
Visi aiziet.