Cita vieta tai pašā tīrelī. Vēl aizvien pērkona negaiss.
Ienāk Lirs un āksts.
Llrs.
Nu, pūtiet vēji, līdz jums vaigi sprāgst! Jūs, sīpas, brāziet, straumes, gāzieties, Lai plūst, līdz torņu gali viļņos slīkst! Jūs domu ašie sēra zibeņi, Kas skrejat iepriekš pērkongrāvieniem, Šo sirmo galvu sveliet! Pērkon, trauc Un sasper plakanu šo debess velvi! Lai dabas veidi drūp, lai izžūst sēkla, No kuras ļaužu niknā suga dzimst!
Āksts. Ak kaimiņ, galma svētāmais ūdens sausā namā labāks nekā šis lietus ūdens ārā. Ej iekšā, kaimiņ, un lūdz savām meitām svētību. Tā ir nakts, kura neiežēlojas ne par gudriem, ne par ākstiem.
Lirs.
Grauj! Rūc un dūc! Spļauj liesmas! Lietus, gāz!
Ne lietus, pērkons, vējš ir manas meitas.
Es nevaru jūs pelt par cietsirdību:
Jums valsti nedevu, jūs nesaucu
Par bērniem; paklausība nesien jūs;
Tad plosiet mani! Še! Es jūsu vergs:
Vecs, vājš un salauzts, nievāts sirmgalvis.
Jūs tomēr tikai padevīgi kalpi,
Jā, vienkopus ar neģēlīgām meitām
Jūs pārvarīgiem spēkiem uzbrūkat
Tik vecai, sirmai galvai. — Tas gan kauns!
Āksts. Kam ir māja, kur savu galvu iebāzt, tam laba mice galvai…
Dzied.
Grib plikadīda saimnieks būt, Nav naudas galvai mici šūt, Drīz viss no utīm apstāts tiks; Tā ubags prec, kaut kails un pliks; Kas kāju pirkstos glabā to, Kas tikai sirdīs piemājo, Tas drīz aiz varžu acīm kliegs, Tam paša acīs nenāks miegs.
Ko, vēl nav bijis neviens skaists sievišķis, kas nebūtu vaibstījusies spoguļa priekšā.
Līts.
Es gribu pacietības paraugs būt; Es nesaku nekā.
Ienāk Kents.
Kents.
Kas še tādi?
Āksts. Āre, še ir godība un plikadīda; tas ir gudrs vīrs un āksts.
Kents.
Jūs, lord? — Pat radības, kas nakti mīl, Šo nakti nemīlēs; jo debess dusmas
Pat tumsas meklētājus sabiedē Un dzen tos alās. Kopš es pieaudzis, Vēl neatceros tāda pērkona Un tādu liesmu strāvu, vētru pūgu Un lietus gāzienu. Sīs briesmas panest Nav spējīgs mirstīgs cilvēks.
Līrs.
Lielie dievi,
Kas pāri mums tik nikni grandīja, Lai grābj nu savus ienaidniekus. — Trīci, Tu ļaundari, kam slepens noziegums, Vēl soģa netiesāts, uz krūtīm spiež! Nu slēpies vien, ak asiņainā roka, Tu vainīgais, tu ļaunais, nekrietnais, Tu liekulīgais asins izlējējs, — Tu viltus smaidiem kāvi dzīvības! — No tumsas ārā brūciet, neģēlības, Un bargiem soģiem kliedziet: «Apžēlo!» Pret mani vairāk grēkots, nekā es Pret citiem grēkojis.
Kents.
Dievs! Pliku galvu! Mans labais kungs, netālu še ir būda; Tā dos jums patversmi, — tur atdusiet. Es tikmēr atkal iešu tanī namā, Kur ļaudis cietāki par akmeņiem, No kuriem nams ir celts; tur pašulaik, Kad prasīju pēc jums, man liedza ieiet, Bet es tos piespiedīšu laipniem būt.
Līrs.
Mans gars sāk klaiņot. — Mīļo puisīt, nāc; Ko dari? Vai tev salst? Man pašam salst. — Kur cisas, bērns? — Jā, brīnumaina māksla Šim trūkumam: pat niecīgākās lietas Tad dārgas top. Nāc, iesim būdā, zēn! —
Tu nabags āksts, man atlika 110 sirds Tik gabaliņš, un tam ir tevis žēl.
Āksts
dzied.
Kam atliek vēl prāta kāds gabaliņš.
Hei! Lietus līst, vēji tie šņāc —
Lai nāk vien kas nākdams, daudz nebēdā viņš;
Jo lietus ik dienas jau šļāc.
Lirs.
Tev taisnība, manu labo zēn …
Kentam.
Nāc ved mūs tanī būdā.
līrs un Kents aiziet.
Āksts.
Tā tik ir varena nakts atdzisināt netikles …
Es gribu vēl ko pareģot, pirms eju:
Kad priesteri darbos spīdēs, ne vārdos;
Kad krodznieks žulgotu alu pārdos;
Kad skroder's būs muižniekam parādnieks;
Kad neticīgs nedegs, bet kārumnieks;
Kad soģi spriedīs taisnību;
Kad lielmaņiem nebūs vairs parādu;
Kad meli uz mēlēm nedzīvos;
Kad blēži zagt vairs nevīžos;
Kad augļotājs neņems procentus
Un netikles būvēs dievnamus …
Tad bēdas Albionai būs,
Tā lielās likstās un jukās grūs;
Tad atnāks laiks, kad pieredzēs,
Ka visi kājām staigāt spēs.
Šo pareģojumu pasludinās burvis Merlins; jo es dzīvoju pirms viņa laika.
Aiziet.