Ienāk Glosters un Edmunds.
Glosters. Ak Edmund! Šī nejaukā satikšanās starp meitām un tēvu man nepatīk. Kad lūdzu hercogienes, lai atļauj man par karali gādāt, viņas noliedza man sava paša māju brīvi lietot un pavēlēja, piedraudot savu mūžīgo nežēlastību, nedz par karali runāt, nedz lūgt par viņu, nedz kaut kādā veidā viņu pabalstīt.
Edmunds. Ļoti nežēlīgi!
Glosters. Labi, neliecies neko zinis; starp abiem hercogiem ir domstarpības un varbūt kaut kas vēl ļaunāks. Vakar vakarā dabūju vēstuli, — par to bīstami runāt. Vēstuli turu ieslēgtu savā istabā. Tās pārestības, kādas karalim tagad jācieš, tiks krietni atriebtas; viena daļa karaspēka jau izkāpusi malā; mums vajag turēties karaļa pusē. Gribu viņu uzmeklēt un slepeni pabalstīt. Ej tu un runājies ar hercogu, lai viņš nekā nemanītu no maniem pakalpojumiem karalim. Ja hercogs pēc manis vaicā, tad saki, ka esmu slims un guļu gultā. Un, lai tas man maksātu vai pašu dzīvību — tā jau man tika piedraudēts, — tomēr man jāpalīdz karalim, manam kungam. — Dīvainas lietas notiek, Edmund; lūdzu, esi uzmanīgs.
Aiziet.
Edmunds.
Par tavu neatļauto līdzjūtību Lai hercogs dzird; tāpat par vēstuli. — Tas svarīgs nopelns šķiet un alga droša: Ko zaudē tēvs, to saņem dēls tūlīt; Tā jaunais ceļas, tiklīdz vecais krīt.
Aiziet.