Negaiss vēl plosās. Ienāk Līrs, Kents un āksts.
Kents.
Še ir tā būda; ejiet iekšā, lord.
Tik neganta šī nakts, ka cilvēks nespēj
To panest.
Līrs.
Atstāj mani!
Kents.
Ejiet iekšā, Mans kungs.
Līrs.
Vai gribi manu sirdi lauzt? Kents.
Tad labāk savu lauztu. — Nāciet, kungs! Līrs.
Tev šķiet tas briesmīgi, ka niknā auka
Mums iet caur kauliem; tev tas ir kas liels.
Bet tur, kur lielāks ļaunums ieviesies,
Tur nejūt mazāko. Tu lāča bēdz;
Bet, ja tev jūra pretī rēgotos,
Tu lācim rīklē skrietu. Ja tev gars
Ir brīvs, tad miesas jutīgas. Bet man
Šī vētra dvēslē slāpē visas jūtas,
Tik viena kremt. — Tu bērnu cietā sirds!
Vai mute kostu gan to pašu roku,
Kas viņai maizi sniedz? — Es gribu sodīt!
Nē, raudāt ne! — No mājas mani dzīt
Šai naktī! Pūtiet vien, es paciešu! —
Šai naktī! — Regana un Gonerila!
To sirmo tēvu, kura labā sirds
Jums visu deva! — Nē, tur ārprāts glūn; to ne, lai
paliek…
Kents.
Nāciet, labais kungs!
Līts.
Ej, lūdzams, pats un rūpējies par sevi. Šī auka neļauj pārdomāt man to, Kas sirdi vairāk kremt; es iešu iekšā.
Ākstam.
Ej iepriekš, ej, tu bērns bez pajumtes. Es dievu pielūgšu, tad iešu gulēt.
Āksts ieiet būdā.
Jūs kailie nabagi, kur vien jūs esat, Šīs bargās vētras varai padoti, Kā vārgās miesas, neapsegtā galva, Kā caurās skrandas lai jūs aizsarga Pret tādu negaisu? — Man citkārt maz, Par maz tas rūpēja! Ņem zāles, lepnums, Un jūti to, ko nabadzība jūt: Lai tu no savas pilnības tiem dotu Un glābtu dievu debess taisnību!
Edgars
būdas iekšienē.
Pusotras asis dziļi! Pusotras asis dziļi! … Nabaga Toms!
Āksts,
izskriedams no būdas. Nenāc iekšā, kaimiņ, še spokojas. Palīgā! Palīgā! Kents. Dod man savu roku. — Kas tur ir?
Āksts. Spoks, spoks; viņš saka, ka to saucot par nabaga Tomu.
Kents. Kas tu tāds esi, kas tur cisās ņurd? Nāc laukā!
Edgars iznāk laukā, pārģērbies par ārprātīgu. 6 24
Edgars.
Projām! Ļaunais mani vajā! . . .
Dzied.
Caur asiem ērkšķiem ziemas vēji pūš . .. U, liecies aukstā gultā, sasildies!
Līrs.
Vai arī meitām visu atdevi? Un nu tik tālu tiki?
Edgars. Kas dos ko nabaga Tomam; tas ļaunais ienaidnieks viņu vedīs caur uguņiem un liesmām, caur brasliem un ūdens atvariem, caur dūkstīm un purviem; tas viņam licis nažus zem spilvena un cilpas zem viņa krēsla; tas viņam bēris žurku zāles bļodā; tas viņu darījis tik pārgalvīgu kāpt sirmā zirgā un jāt pār četras collas platām laipām un sava paša ēnai dzīties pakaļ kā kādam nodevējam. Lai dievi pasarga tavus piecus prātus! Tomam ir auksti.
Aiz aukstuma trīcēdams.
O, du, du, du. — Lai dievi tevi pasarga no viesuļiem, no ļaunām zvaigznēm, no lipīgām slimībām! Apžēlojieties par nabaga Tomu, kuru vajā ļaunais ienaidnieks; te es viņu tagad varētu saķert un tur, un atkal še, un tur . . .
Negaiss vēl aizvien nerimst.
Līrs.
Jā, meitas viņu noveda tik tālu!
Edgaram.
Tev nav nekā? Tu visu atdevi?
Āksts. Viņš paturēja sev vēl palagu, jo citādi mums būtu jākaunas.
Līrs.
Lai visas mocības, kas gaisā slēpjas, Uz grēkiem glūnot, krīt uz manām meitām!
Kents.
Ser, viņam meitu nav.
Līrs.
Klus', viltnieks! Cietsirdīgas meitas vien Tik tālu cilvēku spēj pazemot. — Vai tagad paradums, ka padzīts tēvs Tik maz no savas miesas saudzēts tiek? Cik taisns sods! — Šīs miesas bija tās, Kas radīja šīs pelikāna meitas.
Edgars
dzied.
Pilikoks Pilikokkalnā sēž; Halū, halū, lu, lu!
Āksts.
Šī aukstā nakts mūs visus padarīs Par ākstiem vai par ārprātīgiem.
Edgars. Sargies no Jaunā ienaidnieka, paklausi saviem vecākieni, turi savu vārdu godīgi, nelādies, neiekāro sava tuvākā brūtes, neliec savu sirdi uz lepnu greznību. — Tomam auksti.
Lirs.
Kas tu biji tāds?
Edgars. Biju sulainis, lepns sirdī un prātā; savus matus sasprogāju; nēsāju cimdus aiz cepures aizbāztus, kalpoju savas pavēlētājas iegribām un dzinu ar viņu tumsības darbus. Es zvērēju tik daudzkārt, cik vārdu runāju, un lauzu visus zvērestus debess svētītā vaiga priekšā; iemigu ar kārumnieka domām prātā un cēlos augšā, lai tās izpildītu. Mīlēju vīnu ļoti, kārtis pārlieku un mīlestībā pārspēju turku sultānu. Valšķīgs sirdī, vaļējām ausīm, ātrs uz kaušanos, cūka slinkumā, lapsa zagšanā, rijīgs kā vilks, traks kā suns, uz laupīšanu kā lauva. — Sargies, ka kurpju čīkstēšana, ka zīda čaukstēšana nenodotu tavu nabaga sirdi sieviešu varā; atturi savas kājas no netikļu namiem, savas rokas no priekšautiem, savu spalvu no parādu rakstiem un spītē Jaunajam ienaidniekam.
Dzied.
Aizvien vēl ērkšķos ziemas vēji pūš.
Pakaļdarīdams vēja kaukšanai.
Sauc — summ, mum, noni.
Dofins, mans dēls, mans dēls, sesā! Laid garām!
Līrs. Nu, tev būtu labāk kapā gulēt nekā savām kailām miesām izturēt šo negaisu bardzību! — Vai cilvēks nav kas vairāk nekā tas tur? — Aplūkojiet viņu labi; tu neesi parādā tārpiņam zīdu, lopiem ādas, aitai vilnas, bizamkaķim bizama. — A! treji no mums ir samāksloti!
Uz Edgaru rādidams.
Tu esi būtne pati par sevi; dabiskais, nesamākslotais cilvēks nav vairāk nekas kā tāds nabags, kails, div- spīļu dzīvnieks, kāds tu esi.
Viņš rauj sev drēbes no miesām nost.
Nost, nost, jūs liekās grabažas! Nāciet šurp! Pogājiet vaļā!
Āksts. Lūdzams, kaimiņ, liecies mierā; šī ir nelāga nakts peldēšanai. — Tagad būtu mazs uguntiņš tukšā tīrelī kā veca kārumnieka sirds: viena sīka dzirkstele un visa pārējā miesa auksta. — Lūk, tur nāk maldu uguns!
Edgars. Tas ir ļaunais gars Flibertidžibets; viņš nāk līdz ar vakara zvanīšanu un spokojas līdz pirmiem gaiļiem; viņš uzsūta nagus un mieža graudus acīs un padara acis greizas, un uzliek zaķa lūpas; viņš baltos kviešus nosvilina melnus un maitā nabaga zemes radības.
Dzied.
Svēts Vitauts trīsreiz apstaigā tīrumus: Jāj lietuvēns deviņus kumeļus;
«Kāp nost!» viņš sauc.
«Ej, peklē brauc!
Un vāķies, tu neputnis, vāķies!»
Kents. Kā jūtaties, jūsu augstība?
Ienāk Glosters ar lāpstu rokā.
Līrs. Kas tas tāds?
Kents. Kas nāk? Ko meklējat?
Glosters. Kas esat tādi? Kā jūs sauc?
Edgars. Par nabaga Tomu mani sauc; nabaga Toms, kurš ēd peldošu vardi, krupi, zalkti, rupuci un ķirzaku, kurš savas sirds niknumā, kad ļaunais ienaidnieks viņā plosās, ēd govju mēslus, salātu vietā norij vecas žurkas un nosprāgušus suņus, kurš dzer zaļās gļotas, kas guļ stāvošā dīķa virsū, kuru pātagām aizper no viena novada uz otru, siekstā liek, šausta un cietumā met; bet agrāk viņam bija treji svārki plecos, seši krekli mugurā, zirgs jāšanai un zobens, ko pie sāniem kārt.
Dzied.
Bet peles un žurkas, un nedrēbņus Ēd Toms jau septiņus gadiņus … Sargieties no mana vajātāja! Mierā, Smolkins, mierā, tu Jaunais ienaidnieks!
Glosters
Līram.
Vai, kungs, nav labākas jums sabiedrības? Edgars
atbild dziedādams.
Tas tumsības valdnieks ir augstmanis, Viņš saucas — Modo un Mahu.
Glosters.
Ser, mūsu bērni ir tik samaitāti, Ka paši savus radītājus nīst.
Edgars.
Nabaga Toms salst.
Glosters
Lirām.
Ser, nāciet līdzi; mana uzticība Nav klausījusi niknām pavēlēm, Ko jūsu meitas deva: durvis slēgt Un atstāt jūs šai bargā negaisā. Es tomēr apņēmos jūs uzmeklēt Un novest siltumā, un pabarot.
Lirs.
Pirms ļauj man iztaujāt šo prātnieku: Kāds cēlon's pērkonam?
Kents.
Mans labais kungs,
Jel klausiet lūgumam un ejiet līdzi.
Lirs.
Viens vārds ar augsti gudro tebanieti: Edgaram
Kas jūsu studijas? Edgars.
Dzīt laukā pesteļus un tārpus kaut. Llrs.
Man gribas vienam parunāt ar jums. Kents
G tosteram.
Lord, lūdziet viņu vēlreiz, lai viņš iet; Jau viņa gars sāk klaiņot.
Glosters.
Brīnums nav,
Jo meitas grib to nokaut. — Labais Kent! Viņš iepriekš teica to. — Tas nabags vīrs!
Tu saki, karalis tiks ārprātīgs;
Es pats gandrīz jau ārprātīgs, mans draugs.
Man bija dēls — nu viņš man svešs, — šis dēls
Pēc dzīvības man tīkoja nupat;
Es viņu mīlēju, — tā reti mīl, —
Ak, man šīs sāpes garu nomākušas.
Aizvien vēl plosās negaiss.
Kas tā par nakti!
Lirām.
Lūdzu, dārgais kungs . .. Līrs.
Draugs, atvainojiet!
Edgaram.
Nāciet, filozof!
Edgars.
Toms salst. Glosters
Edgaram.
Ej būdā, puisi, sasildies!
Līrs.
Mēs visi ejam!
Grib Edgaram līdzi iet būdā.
Kents.
Šurp, mans lord!
Līrs.
Nē, šurp! Es palieku pie sava filozofa.
Kents.
Ser, lai jau ir; lai nāk tas cilvēks līdz.
Glosters.
Lai nāk tad.
Kents
Edgaram.
Labais draugs, nāc līdz ar mums! Līts.
Nāc, labais atēnieti!
Glosters.
Klusu! Klusu! . ..
Edgars
dziedādams.
Kungs Rolands pie troņa nonāca, Viņš mēdza teikt: «Klusu! Nerunā! Es ožu — še britiešu asins …»
Visi aiziet.