Ienāk Kornvals un Edmunds.
Kornvals. Gribu atriebties, iekāms atstāju viņa namu.
Edmunds. Mans lord, kad tikai padomāju, kā mani nopels un liks novārtā, tādēļ ka aizliedzu radniecības jūtas par labu savam pienākumam, tad man gluži kā šalkas iet caur kauliem.
Kornvals. Tagad redzu, ka jūsu brālis ne vien aiz Jaunas dabas tīkoja pēc tēva dzīvības; nē, viņu dzina uz to tēva neģēlība.
Edmunds. Cik negants mans liktenis; tas man liek nožēlot to, ka esmu taisns! — Se tā vēstule, par kuru viņš runāja un no kuras redzams, ka viņš slepens franču partijas piekritējs. — Ak debesis! Kaut nebūtu šī nodevība, kaut es nebūtu viņas atklājējs!
Kornvals. Nāciet man lidz pie hercogienes.
Edmunds. Ja tā taisniba, kas šinī vēstule rakstīts, tad jums būs daudz rūpju un pūliņu.
Kornvals. Taisnība vai ne, šī vēstule tevi darījusi par Glosteras grāfu. Uzmeklē savu tēvu, lai varam viņu saukt pie atbildības.
Edmunds
sāņus.
Ja veci atrodu pie karaļa, tad tas vēl pavairos aizdomas.
Skaļi.
Gribu palikt nelokāms savā uzticība, lai arī būtu diez cik sīva ciņa starp pienākumu un manu sirdi.
Kornvals. Gribu dāvāt tev savu labvēlību un paļaujos uz tevi, manā mīlestībā tu atradīsi sev otru — labāku tēvu.
Abi aiziet.