Ienāk Glosters un Kents.
Glosters. Še būs labāk nekā zem klajām debesīm; pieņemiet ir to ar pateicību. Gribu katrā ziņā darīt visu, ko vien spēju, lai atvieglinātu jūsu stāvokli, drīz būšu atkal atpakaļ.
Kents. Visas viņa garaspējas griezušas ceļu viņa nepacietībai. — Lai dievs jums atmaksā par jūsu gādību.
Glosters aiziet.
Ienāk Līrs, Edgars un āksts.
Edgars. Fratereto sauc mani un saka, ka Nerons esot zvejotājs tumsibas ezerā.
Ākstam.
Skaiti lūgšanas, tu nevainīgais, un sargies no ļaunā ienaidnieka.
Āksts
Līram.
Lūdzams, saki man, kaimiņ, — vai ārprātīgs ir muižnieks vai pilsonis?
Llrs. Karalis! Karalis!
Āksts. Nē, tas ir pilsonis, kam dēls par muižnieku; jo tas ir ārprātīgs pilsonis, kurš redz, ka vina dēls tiek pirms viņa par muižnieku.
Līrs.
Lai tūkstoš sarkankvēlojošu šķēpu Tiem virsū bruktu! . ..
Edgars.
Man ļaunais ienaidnieks kož mugurā . . .
Āksfs. Tas traks, kas paļaujas uz vilka rātnību, uz zirga veselību, uz jaunekļa mīlestību un uz netikles zvērestiem.
Līrs.
Lai notiek; es tās tiesai nododu.
Edgaram.
Nāc sēdies šurp, tu likumpratējs soģis!
Ākstam.
Tu, gudrais, sēdi tur. — Nu, lapsas jūs!
Edgars.
Skat, kā tas stāv un acis bola!
Vai tiesas priekšā jāmet acīm, kundze?
Dzied.
Nāc, Besi, pār upi pie manis šurp! Āksts
dzied tālāk.
Ar caurumu viņai ir laiviņa, Bet viņa nevienam to nesaka, Kādēļ tā nenāk pie tevis turp.
Edgars. Tas ļaunais ienaidnieks vajā nabaga Tomu ar lakstīgalas balsi. Hopdānss brēc Toma vēderā pēc divām sijķēm. Neķērc, melno eņģeli, man nav tev barības, ko dot.
Kents
Liram.
Kā jums iet, milord? Nestāviet kā tēls; vai neatgul- sieties uz spilveniem?
Līrs.
Lai noklaušina pirms. — Saukt lieciniekus!
Edgaram.
Tu, soģis goda tērpā, atsēdies!
Ākstam.
Un tu sēd' blakus viņam, tiesnesi Pēc amata!
Kentam.
Jūs tiesas piesēdētājs, Jūs sēdiet tur!
Edgars. Mēs spriedīsim pēc tiesas.
Dzied.
Vai guli, vai nomodā, ganiņš mans daijais? — Pa labību aitiņas.
No tavām saldajām lūpām tik skaņa — Un sveikas tās atgriežas. Pur! Kaķis ir pelēks.
Līrs. Apsūdzu viņu pirmo; tā ir Gonerila. Zvēru šīs godājamās sapulces priekšā, ka viņa ir padzinuši nabaga karali, savu tēvu.
Āksts. Šurp, kundze, jūsu vārds ir Gonerila?
Llrs. To viņa nevar noliegt.
Āksts. A, tā, es domāju jūs esat soliņš.
Llrs. Un še vēl otra, kuras greizais skatiens Jau rāda, kāda sirds. — To turi ciet! He! Šķēpus, šķēpus, liesmas! — Nodevība! — Tu nopirkts soģis! Kam to palaidi?
Edgars. Lai dievi uztur tavus piecus prātus!
Kents.
Ak posts! — Kur ir nu pacietība, kungs, Ar ko tik bieži agrāk slavējāties?
Edgars
sāņus.
Es tikko spēju turēt asaras, •— Vēl mani nodos!
Llrs.
Klau, tur mazie suņi
Un visi — mopši, dukši mani rej!
Edgars. Toms savu galvu metīs viņiem virsū. — Se! Nost, jūs suņi!
Dzied.
Lai tu esi balts vai melns, Lai tu nikni kod kā velns, Lai tu pūdel's, kurts vai kveksis,
Taksis, duksis, krancis, peksis, Lai tev purns ir garš vai īss . . . Atnāk Toms, tie visi trīs; Toms met galvu, virsū brūk: Visi suņi muktin mūk.
U, ū, sē, sē! Sesā, nāc man līdzi uz gada tirgiem miestiņos un pilsētiņās. — Nabaga Toms, tavas smadzenes ir izžuvušas.
Lirs. Nu, lai viņi sagraiza Reganas miesas, un palūkojiet, kas viņas sirdī perinās; vai ir kāds spēks dabā, kas spēj radīt tik cietas sirdis?
Edgaram.
Mans kungs, pieņemu jūs par vienu no saviem simt bruņiniekiem; tikai jūsu apģērbs man nepatīk; jūs gan sacīsiet, ka tas persiešu apģērbs, tomēr labāk apvelciet citādas drēbes.
Kents. Ser, nogulieties un atdusieties jel drusku!
Lirs
noguldamies.
Tik netrokšņojiet! Netrokšņojiet! Nolaidiet logu priekškarus, tā, tā, tā; rīt agri ēdīsim vakariņas. Ta, tā, tā.
Āksts. Un es ap pusdienu gribu iet gulēt.
Ienāk Glosters.
Glosters
Kentam.
Nāc, labais draugs; kur karalis, mans kungs? Kents. Še, ser, bet klusu; viņa gars jau muld. Glosters.
Tu labais vīrs, ņem viņu savās rokās; Es dzirdu — viņu gribot nonāvēt. Tur ārā nestuves; nes viņu turp Un aši prom uz Dovri; tur būs draugi Un patversme. Nes savu kungu, nes;
Kad še pusstundiņu tik kavējies, Tad viņa dzīvībai nav glābiņa Un tev un katram, kas to apsarga. Ņem viņu, nes un seko man, es došu Par drošību tev dažus vedējus.
Kents,
uzlūkodams gulošo karali.
Te atdusas nu izmocītais gars. — Tev dusa varēja vēl balzams būt Nu saplosītiem prātiem, — grūti nāksies Tos dziedēt, ja šī veldzējuma trūks.
Ākstam.
Nāc palīdz' savu kungu nest; nāc līdz, Tu nevari še palikt.
Glosters.
Iesim, iesim!
Kents, Glosters un āksts aiznes karali.
Edgars,
viens palicis.
Kad redzi tu, ka labākie tā cieš,
Tad pašu bailes, bēdas mazāk spiež.
Kas vientuļš cieš, tam sāp visvairāk sirds;
Aiz viņa laimība un līksme mirdz.
Jau pusi grūtuma tas pārcietis,
Kas skumjās biedri sevim atradis.
Cik niecīgs šķiet mans posts: viņš spēj tik grauzt,
Bet karali tā vārgs jau guvis lauzt;
Viņš ir bez bērniem, es bez tēva, — Tom!
Uz laika zīmēm skaties: bēdz nu prom,
Līdz kritīs viltība un kauns un sods
Būs noņemts nost, un tevi algos gods. —
Lai nāk kas nākdams, ja tik karalis
Spēj glābties! Glūni, glūni!
Aiziet.