Ienāk Kornvals, Regana, Gonerila, Edmunds un pavadoņi,
Kornvals
Gonerilai.
Steidzieties tūdaļ pie milorda, jūsu laulātā drauga, un parādiet viņam šo vēstuli: franču karaspēks izcēlies malā mūsu valstī.
Sulaiņiem.
Meklējiet nodevēju Glosteru!
Daži sulaiņi aiziet.
Regana. Lieciet viņu uz vietas pakārt. Gonerila. Izraujiet viņam acis.
Kornvals. Atstājiet viņu manām dusmām. — Edmund, pavadiet mūsu māsu; sods, kādu esam spiesti izlietot pret jūsu tēvu, neatļauj, ka jūs šeit esat klāt. Pasakiet hercogam, pie kura jūs tagad ejat, lai viņš, cik ātri iespējams, gatavotos karagājienam; mēs arī pasteigsimies bruņoties. Mūsu sūtņi būs ātri ziņu nesēji un uzturēs sakaru starp mums.
Gonerilai.
Dzīvojiet sveika, dārgā māsa!
Edmundam.
Sveiks, grāf Gloster!
Ienāk Osvalds. Kornvals. Kur karalis? Nu, ko? Osvalds.
Grāfs Glosters viņu projām aizvedis. Trīsdesmit pieci, seši viņa vīri,
To meklējot, pie vārtiem sastapa Un līdz ar citiem grāfa vasaļiem Uz Dovri steidzās prom; tur sacīja: Tiem draugi.
Kornvals.
Zirgus jūsu hercogienei!
Gonerila.
Nu sveiki, mīļo lord un mana māsa!
Kornvals.
Sveiks, Edmund!
Gonerila, Edmunds un Osvalds aiziet.
Kornvals
sulaiņiem.
Grābt to veco nodevēju, Kā zagli viņu siet un atvest šurp!
Daži sulaiņi aiziet. Reganai.
Bez tiesas sprieduma gan nedrīkstam Tam atņemt dzīvību, bet mūsu vara Lai palīdz mūsu dusmām; pelt tās var, Ne aizkavēt. —
Sulaiņiem.
Kas tur nāk? — Nodevējs?
Ienāk sulaiņi ar Glosteru.
Regana.
Ā, viltnieks! Lapsa!
Kornvals.
Siet tam kalsnās rokas!
Glosters.
Ko darāt, lord? — Jel apdomājiet, draugi, Jūs — mani viesi; negrēkojiet tā!
Kornvals. Siet! Siet!
Kalpi sien Glosteru.
Regana
kalpiem.
Sien ciešāk, ciešāk!
Glosteram.
Nodevējs!
Glosiers.
Es neesmu tas, nežēlīgā sieva.
Kornvals.
Sien še pie krēsla! Pag, tu blēdi tāds!
Regana plēš Glosteram sirmo bārdu.
Glosters.
Pie dieviem! Tas ir pārāk neģēlīgi — Man bārdu, plēst!
Regana.
Tik sirms un, lūk, kāds blēdis!
Glosters.
Tu sieva negantā,
Sie mati, ko tu manim izrāvi, —
Tie atdzīvosies tevi apsūdzēt!
Es jūsu saimnieks: laupītāju rokām
Jums neklājas šo vaigu plēst!
Kornvalam.
Ko gribat?
Kornvals.
Kas jums par vēstulēm no Francijas?
Regana.
Bet sakiet taisnību, mēs visu zinām …
Kornvals.
Un kāds jums sakars ar tiem nodevējiem, Kas izkāpuši mūsu piekrastē?!
Regana.
Kam atstājāt jūs trako karali? Nu sakiet! . . .
Glosters.
Man vēstule — tur runa tik par
baumām;
To raksta tāds, kas nav neviena pusē; Nav ienaidnieks.
Kornvals.
Tās izrunas!
Regana. Tu melo!
Kornvals.
Kurp aizsūtīji karali?
Glosters. Uz Dovri.
Regana.
Kāpēc uz Dovri? Vai tev nebija Ar nāves sodu aizliegts? . ..
Kornvals
Glosteram.
Kāpēc uz Dovri?
Reganai.
Laid, lai teic to pirms. Glosters.
Kā kauna stabā siets, es tieku tirdīts …
Regana.
Kāpēc uz Dovri?
Glosters.
Lai es neredzētu, Kā tavi niknie nagi izplēstu Tam vecās acis; tava zvēra māsa Tam karaliskās miesas zobiem kostu! Tāds negaiss plosījās; viņš pliku galvu! Tāds elles tumsums! Jūra saslietos, Un zvaigznes izdzistu! — Viņš, nabags, lēja Vēl lietiem līdzi asaras. — Ja vilks To nakti būtu gaudojis pie vārtiem, Tu būtu teikusi: «Ej ielaid, sargs!» Kas citkārt šausmīgs, toreiz likās maigs. — Bet vēl es redzēšu, ka piepešs sods Pār tādiem bērniem nāks!
Kornvals.
Nē, neredzēsi!
Sulaiņiem.
Ē, turiet krēslu ciet! Es viņa acis Ar kājām izsperšu.
Glosteru pagāž gar zemi un notur, kamēr Kornvals izmin viņam vienu aci.
Glosters.
Kas dzīvot grib
Līdz vecumam, lai palīdz man! — Ak briesmas! Ak dievi!
Regana.
Viena puse otru smies; Min otrai arī!
Kornvals.
Redzi sodu nu! . . .
Kāds kalps.
Ser, stājieties! Es kalpoju jums sen, No mazām dienām, bet mans pakalpojums Nekad tik svarīgs nebija kā šoreiz, Kad saucu: «Stājieties!»
Regana.
Ko drīksti, suns!
Kalps.
Kad jūs tur zodā bārdu nēsātu, Es viņu izplūktu. — Ko gribat darīt?
Kornvals,
izraudams zobenu.
Tu vergs! Kalps.
Nu, tad še, saņemiet, ko dusmas dos!
Viņš izrauj zobenu, viņi kaujas, Kornvals tiek ievainots.
Regana
citam sulainim.
Dod zobenu! — Ko, kalps grib dumpoties!
Viņa izrauj no rokām otram sulainim zobenu un nodur ar to pirmo sulaini no mugurpuses.
Sulainis.
Ak, nāve!
Glosteram.
Lord, jums atliek viena acs, Ko redzēt, kā tos panāks sods, — ā!
Viņš mirst.
Kornvals.
Par to tiks gādāts.
Viņš izmin Glosteram otru aci.
Ārā, recekli!
Sasodīts! Kur nu tavs spožums? Ko? Glosters.
Visapkārt nakts un briesmas! — Kur mans Edmund Dēls, aizdedz sevī katru dzirksteli, Kas bērnu jūtas; atrieb mani!
Regana.
Blēdi!
Tu savu ienaidnieku sauc; viņš bija tas, Kas tavu nodevību atklāja; Viņš ir par krietnu tevi nožēlot.
Glosters.
Es — nelga, nelga! Padzīt Edgaru! Ak dievi, piedodiet un svētiet viņu!
Regana
sulaiņiem, rādīdama uz Glosteru.
Mest viņu laukā! Lai sev ošņā ceļu Uz Dovri!
Kornvaiam.
Kungs, kā jūtaties? Kas kait? Kornvals.
Viņš mani ievainoja! Nāciet, kundze! —
Sulaiņiem, rādīdams uz Glosteru un nodurto sulaini.
So aklo blēdi ārā grūst, to suni! Uz mēslu dobi! —
Reganai.
Vāts man asiņo;
Tas nāk man nelaikā; dod savu roku.
Kornvalu Regana izvada pa vienām durvīm, kamēr Glosteru izved sulaiņi pa citām durvīm.
Pirmais sulainis.
Es nebēdāšos daudz, ka grēkoju, Ja tam iet labi.
Otrais sulainis.
Ja šī ilgi dzīvos Un liktā nāvē mirs kā cilvēki, Tad visas sievas izvirs nezvēros.
Pirmais sulainis.
Nāc pakaļ vecam grāfam; dosim tam Par vedēju to trako, lai tas viņu ved. Tāds trakums lietojams uz visu.
Otrais sulainis.
Ej vien, es ņemšu olas baltumu Un linus apsiet viņa jēlās acis! Lai dievs tam palīdz!
Abi aiziel katrs uz savu pusi.