Edgars.
Tad labāk; klaji lai mūs nicina, Ne klusām nicina un klaji glaimo! Pats pēdējs laimes atmests vārgulis Vēl dzīvo cerībā un nebaidās, Jo ļauna maiņa grābj tik laimīgos, Kas bēdās, to var pārsteigt tikai prieks. Tad sveiks, tu tukšais gaiss, ko apskauju! Tas nabags, ko tu postā iegrūdi, Vairs tavu vētru nebēdā! — Kas tur?
Ienāk Glosters, kuru kāds vecs zemnieks ved pie rokas.
Edgars.
Mans tēvs kā ubags vests? Ak pasaule!
Ja tevi nīdēt tavas pārgrozības
Mūs nespiestu — kas vēlētos kļūt vecs?
Vecis
Glosteram.
Mans labais kungs, es sabiju pie jums Un jūsu tēva astoņdesmit gadus Par nomnieku.
Glosters.
Ej mājās, atstāj mani, labais draugs! Tavs mierinājums nespēj palīdzēt, Bet gan tev kaitēt.
Vecis.
Ceļu neredzēsiet.
Glosters.
Man ceļa nav un acu nevajag; Es, redzīgs būdams, klupu. Laime mūs Tik lutina, bet trūkums nāk par labu. Mans dēls, mans Edgars! Apmānītais tēvs Tev dusmoja bez vainas! Ak, kaut dievi Man lemtu tevi, rokām taustot, redzēt, Es atkal redzīgs justos.
Vecis.
Ē! Kas še?
Edgars
sāņus.
Dievs! Kas var sacīt: «Ak, es nelaimīgais!» Šis posts vēl lielāks.
Vecis.
Tas ir trakais Toms.
Edgars
sāņus.
Un vēl var lielāks kļūt! Kur viņam mērs? Kur ļaužu ciešanām ir robežas?
Vecis
Edgaram. Ē, kur tu iesi, draugs? Glosters
vecim.
Vai tas ir ubags?
Vecis.
Jā, ārprātīgs un ubags.
Glosters.
Vēl prāta būs, ja iespēj ubagot. Es šonakt vētrā satikos ar tādu, Un cilvēks izlikās man tikai tārps. Man prātā nāca dēls, un tomēr toreiz Es viņu ienīdu. Bet kopš tā laika Es daudz ko pārcietis: mēs dieviem rokās Kā bērniem mušas: mocīt, nokaut mūs — Tas viņiem tikai prieks.
Edgars
sāņus.
Kā tas var būt? — Ļauns amats bēdās āksta lomu spēlēt; Tik sev un citiem dusmas aizdod.
Skaji.
Sveiki! Glosters
vecim.
Vai šis ir kailais ubags?
Vecis.
Jā, mans lord.
Glosters.
Tad, lūdzams, ej! Un, ja tev tīk mūs sastapt
Tā jūdzi, divas tālāk pa šo ceju
Uz Dovri, — nāc aiz vecas draudzības
Un atnes kādu drēbes gabalu
Sai kailai dvēselei; viņš būs mans vedējs.
Vecis.
Ak vai, kungs, viņš ir traks.
Glosters.
Tāds jau šo laiku lāsts, Ka trakie aklus ved. Ej dari tā, Kā teicu, — vai kā zini pats; tik ej!
Vecis.
Es atnesīšu pašus goda svārkus, Lai nāk kas nākdams . . .
Aiziet.
Glosters.
Kailais puisi, klau! .. .
Edgars.
Toms salst…
Sāņus.
Es nespēju vairs izlikties . . .
Glosters.
Nāc šurpu, draugs!
Edgars
sāņus.
Un tomēr vajaga!
skali.
Dievs, svētī tavas acis! Ak, no tām Tek asins!
Glosters.
Vai tu zini Dovres ceļu?
Edgars. Es zinu stigas un sētmalus, lielceļu un kāju takas. Nabaga Toms pazaudējis savus veselos prātus. Lai dievi pasarga godīgus ļaudis no ļaunā ienaidnieka! Pieci nešķīsti gari uzreiz ieviesušies nabaga Tomā: kārības gars Obidikuts, Hopdānss — mēmuma virsnieks, Mahu — zagļu priekšnieks, Modo — slepkavu kungs un Flibertidžibets — ākstīšanās velns, kurš tagad apstājis visas istabu un ķēķu meitas. Lai debesis tevi pasarga, mans kungs!
Glosters.
Se, ņem šo naudu; tevi debess slogs Tik smagi nospiedis; lai manas bēdas Tev laimi nes. — Tā, dievi, pareizi! Kas, priekos skurbis, baudās nogrimis, Min jūsu likumus un negrib redzēt — Jo jutis nav, — lai tāds jūt jūsu varu! Tā, līdzi dalot, tiktu novērsts pārmērs Un katram būtu diezgan. — Zini ceļu?
Edgars.
Jā, kungs.
Glosters.
Tur klints ar augstu, stāvu virsotni, Kas šausmu pilna lejā lūkojas; Ved mani turp pie paša bezdibeņa. Tur es tev došu greznus dārgumus, Kas tavu postu novērsis; un tālāk Tad vedējs man vairs nebūs vajadzīgs.