Ienāk Gonerila un Edmunds no vienas, Osvalds no olras puses.
Gonerila
Edmundam.
Grāf, sveiki manā pilī! — Kam nav nācis Mans lēnais vīrs mūs saņemt?
Osvaldam.
Kur tavs kungs? Osvalds.
Viņš, kundze, še; bet gluži pārvērties. Es ziņoju, ka franči ielauzušies, — Viņš pasmējās; es teicu, ka jūs nākat, —
Viņš atteica: «Jo ļaunāk,» — stāstīju, Ka Glosters nodevējs, bet viņa dēls Ir bijis uzticams, — viņš mani sauca Par muļķi: greizi vien es saprotot. Kas netīkams, tas, liekas, viņam tik, — Kas tīkams — riebj.
Gonerila
Edmundam.
Tad tālāk nenāciet.
Tā viņa gļēvulība ir, kas baidās
Ko uzņemties. Viņš nejūt aizskāruma,
Kurš spiež, lai atmaksā. Ko runājām
Pa ceļu, tas var iznākt. — Ejiet, Edmund,
Nu atpakaļ! Jums mājās karaspēks
Būs aši jāsapulcē, jāvada.
Man jāpārmaina ieroči, bet vīram
Ir jādod vārpsts. — Šis uzticamais kalps
Būs mūsu vēstnieks. Drīz jūs dzirdēsiet —
Ja paša labā būsiet drošsirdīgs, —
Ko jūsu kundze grib. — Še, ņemiet! Klusu!
Dod tam kādu piemiņu.
Šurp tuvāk!
Skūpsta to.
Ja šis skūpsts tik spētu runāt, Viņš jūsu garu gaisā paceltu; Vai saprotat? Nu, esiet sveiki!
Edmunds.
Līdz nāvei jūsu!
Gonerila.
Mīļo, dārgo Gloster!
Edmunds aiziet.
Cik nevienāds ir vīrs un vīrs! Tev piekrīt Kā īpašniekam sieviete; mans āksts Kā zaglis mani ņem.
Osvalds.
Nāk hercogs, kundze!
Osvalds aiziet. Ienāk Albānijs.
Gonerila.
Vai neesmu vērta vairs, ka saņem?
Albānijs. Nē,
Ne smilšu vērta neesat, ko vējš Jums sejā pūš! — Man jūsu dabas bail; Kas savus radītājus necieni, Tam nav vairs sevī droša pamata; Kā zars, kas atrāvies no mātes celma, Viņš vīst, bez žēlastības nīkst un kalst, Un aiziet bojā . ..
Gonerila.
Diezgan, muļķības!
Albānijs.
Viss labs un teicams Jaunam liekas Jauns; Tik dubji dubļiem tīk. — Ko darījāt? Jūs tīģerienes, bet ne meitas, — sakiet! Ak, savu tēvu, laipnu sirmgalvi, Kam niknais lācis rokas laizītu, Jūs, necilvēki, dzināt ārprātībā! Kā brālis Kornvals varēja to ļaut? Viņš tik daudz laba tam ir parādā! — Ja debess savus garus nesūtīs, Kas pēkšņi atriebtu šos šausmu darbus, Tad pienāks laiks, Ka ļaudis paši sevi saplosīs Kā zivi zivs!
Gonerila.
Tev krūtīs piens, ne žults!
Tik pļaukām der tavs vaigs un galva kaunam.
Tev pierē acu nav, kas atšķirtu,
Kas gods, kas kauns! Vai nezini: tik nelgas
Var žēlot ļaundari, kas nosodīts,
Pirms spēja kaitēt. — Teic — ko bungas klus'?
Jau franču karogs plandās mūsu zemē
Un lepnās bruņās uzvarētājs draud, —
Tu, tikumības āksts, še sēd' un brēc:
«Ak! Kam viņš dara tā?»
Albānijs.
Velns, apskat' sevi!
Pat elles garos nekrietnības veids
Tik riebīgs nav kā sievietē.
Gonerila. Tu āksts!
Albānijs.
Tu izvirtums, pats sakropļojies, — kauns Tā ķēmot savu seju. Ja šai rokai Tik klātos klausīt manām asinīm, Tā tevi saplosītu gabalos, No kauliem miesu tevim norautu. — Bet, kaut tu velns, tev noder sievas veids Par aizsargu.
Gonerila. Lūk, dūša!
Ienāk vēstnieks.
Albānijs
vēstniekam.
Kas tev jauns?-
Vēstnieks.
Ser, hercogs Kornvals nomiris. Kāds kalps
To nosita, kad Glosteram patlaban Viņš rāva otro aci.
Albānijs.
Glost'ram acis!
Vēstnieks.
Tas kalps, vēl paša audzēts, metās starpā, No līdzcietības dzīts, — rauj zobenu Pret pašu lielo kungu; hercogs dusmās Brūk virsū, citiem palīdzot, to nodur, Bet pats līdz nāvei tika ievainots Un vēlāk mira.
Albānijs.
Tad jūs valdāt vēl,
Jūs soģi augšā: atriebt noziegumu
Še zemes virsū! — Ak mans nabags Glosters!
Un abas acis bojā?
Vēstnieks
Albāni jam.
Abas, kungs!
Gonerilai.
Te, kundze, jums no māsas vēstule; Lūdz ātru atbildi.
Gonerila
pie sevis.
Vēsts puslīdz laba.
Bet māsa atraitne, mans Edmunds tur;
Tā mana gaisa pils var ātri sabrukt
Uz manu nīsto galvu. — Vēsts nav ļauna. —
Vēstniekam.
Es lasīšu un došu atbildi.
Aiziet.
Albānijs.
Kur bija dēls, kad tēvam acis rāva?
Vēstnieks.
Ar jūsu kundzi še.
Albānijs.
Še viņa nav.
Vestnieks.
Nē, kungs, viņš atgriezās, — es tikos ceļā.
Albānijs.
Viņš zināja šo neģēlību?
Vēstnieks. Jā,
Viņš pats jau tēvu nodeva, mans kungs, Un tīšām aizgāja, tiem vaļu ļaudams, Lai sodītu.
Albānijs.
Es, Gloster, dzīvošu:
Tev atmaksāt par padevību Līram
Un tavas acis atriebt!
Vēstniekam.
Nāc, mans draugs, Teic, ko tu zini vēl!
Abi aiziet.