Ienāk Kents un kāds bruņinieks.
Kents.
Kādēļ tik steidzīgi uz mājām devās Gan franču karalis?
Bruņinieks.
Viņš valsti atstājis ne gluži drošu; Nu nemiers izcēlies, un jābaidās Par lielām briesmām, tā ka karalim Bij pašam jābrauc gribot negribot.
Kenls.
Un ko viņš atstāja par ģenerāli Še mūsu zemē?
Bruņinieks.
Franču maršalu Mesjē Lefer.
Kents.
Un jūsu vēstules —
Vai karalieni skumdināja arī?
Bruņinieks.
Jā, kungs, man klātesot, tā lasīja, Un šad un tad pa pilnai asarai Tai ritēja pār vaigiem; lielās sāpes, Kas centās viņu mākt, tā savaldīja Kā karaliene.
Kents.
Ā, tā uztraucās?
Bruņinieks.
Ne spēji. Sāpēm līdzi pacietība Tās vaibstos tēlojās. Jūs redzējāt, Kā saule spīd un reizē lietus līst: Tās smaids caur asarām bij maija diena. Šis daiļo lūpu maigais smaids, kā likās, Pat nezināja viņas asaras, Kas steidzās projām, it kā pērles rit No dimantiem. — Ak, sāpes būtu mīļas, Ja mūs tā greznotu.
Kents.
Vai teica ko?
Bruņinieks.
Tik kādas reizes elsoja «Tēvs, tēvs!» Tik grūti, it kā sirds tai sažņaugtos, Tad iesaucās: «Ak, māsas, māsas! Kauns! Kents! Māsas! Tēvs! — Kā? Naktī? Negaisā?
Kur žēlastība?» Tad no viņas acīm Ar joni lauzās svētais valganums; Tā raudot aizsteidzās, lai vienatnē Ar savām sāpēm būtu.
Kents.
Debess zvaigznes,
Jūs esat mūsu likteņvērpējas!
Kā rastos gan tik nevienādas būtnes
No vienām miesām? — Vai vēl runājāt?
Bruņinieks. Nē.
Kents.
Karal's bij vēl še?
Bruņinieks. Nē, projām.
Kents. Tā.
Nu labi; tagad nabags slimais Līrs Ir pilsētā. Viņš reizēm, gaišos brīžos, Gan sajēdz, kādēļ mēs šurp atnācām, Bet liedzas meitu redzēt.
Bruņinieks. Kādēļ tā?
Kents.
Liels kauns to grauž. Tā bardzība, ar kādu Viņš meitai liedza tēva svētību, To izstūma un viņas tiesības Tām vilku meitām atdeva, — tas viss To dzeļ tik nāvīgi, šis kvēlošs kauns Tam neļauj meitu redzēt.
Bruņinieks.
Nabaga vīrs!
Kents.
Kur abi hercogi ar saviem pulkiem?
Bruņinieks.
Teic, viņi steidzoties mums uzbrukt.
Kents. Tā.
Nu labi, es jūs vedīšu pie Līra;
Viņš paliks jūsu rokās; man tagad
Aiz dažiem iemesliem vēl jāslēpjas.
Kad atklāšos, kas esmu, — gan jums nebūs
Ko nožēlot, ka satikāmies še.
Nu nāciet manim līdz!
Abi aiziet.