ienāk Kordēlija, kāds ārsts un virsnieki.
Kordēlija.
Ak dievs, tas viņš; viņš redzēts vēl nupat Kā jūra trakojam un skaļi dziedam, Ap galvu vainags — smilgas, kokaļi Un rudzupuķes, svēres, lēcas, nātres Un visas mūsu druvu nezāles. — Lai steidzas vesels pulks, lai izmeklē Visapkārt aizaugušos tīrumus Un atved viņu šurp!
Kāds virsnieks aiziet. Ārstam.
Vai zinātne
Spēj atdot viņam pazaudētos prātus? — Ņem visus dārgumus, tik viņu glāb.
Ārsts.
Jā, jūsu augstība, ir līdzekļi.
Pats pirmais dabas dziedētājs ir miegs, —
Tā viņam trūkst; mums daudz ir labu zāļu, Kas miegu dod, kas bēdu gurdās acis Tam dusā slēgs.
Kordēlija.
Jūs svētie brīnumi,
Jūs visi neatklātie zemes spēki,
Ar manām asrām ritiet, veldzējiet
To vārgo sirmgalvi! — Nu, meklēt, meklēt!
Pirms aklais ārprāts izdzēš dzīvību,
Kam vadītāja nav.
Virsnieks aiziet. Ienāk vēstnieks.
Vēstnieks.
Kundze, jauna vēsts:
Nāk šurpu britieši ar karaspēku.
Kordēlija.
Jau zinām to, mēs gatavi uz kauju
Un viņus sagaidām. — Mans dārgais tēvs,
Tik tevi aizstāvot, es eju cīņā,
Un lielais karalis
Tik manus sirdēstus ir žēlojis.
Ne godkārības dēļ mēs atnācām, —
Aiz mīlestības vien uz sirmo tēvu,
Par viņa tiesībām. — Ak, kaut es drīz
To dzirdētu un atkal redzētu!
Visi aiziet.