Ienāk Regana un Osvalds.
Regana.
Tad hercogs licis kaujā iet?
Osvalds.
Jā, kundze.
Regana.
Pats līdzi?
Osvalds.
Grūti nācās pierunāt;
Tad jūsu māsa labāks kareivis.
Regana. Hercogs
Ar Edmundu tur mājās tikās?
Osvalds. Nē.
Regana.
Ko māsa vēstulē var viņam teikt?
Osvalds.
To, kundze, nezinu.
Regana.
To svarīgs darbs
Gan tiešām spieda aiziet. — Negudri
Bij acis izdurt Glosteram un tad
Pret mums kurt naidu. Tādēļ, liekas, Edmunds
Aiz līdzcietības gājis darīt galu
Šai tumsas dzīvībai un izlūkot
Pie reizes pretiniekus.
Osvalds.
Tad esmu spiests es
Viņam pakaļ doties ar šo vēstuli.
Regana.
Mēs rīt jau kaujā iesim; paliec še; Ceļš nedrošs.
Osvalds.
Hercogiene, nevaru:
Man mana kundze stingri pieteica.
Regana.
Kas viņai Edmundam ir jāraksta? Vai vēsti nevarēja vārdos pateikt? Var būt — es nezinu — es pateikšos, Dod palasīt.
Osvalds.
Nē, drīzāk tad . . . Regana.
Es zinu, Ka tava kundze vīru neieredz; Se būdama, tā lūkojās uz grāfu Tik laipniem un tik nozīmīgiem skatiem. Tu viņas uzticību baudi.
Osvalds.
Es? Regana.
Es saku, ko es zinu; neliedzies,
Bet klausies, ko tev teic: mans vīrs ir miris,
Un es un Edmunds esam vienojušies;
Viņš arī vairāk man par vīru,
Ne viņai. Pārējo pats piedomā.
Kad grāfu satiec, nodod viņam šo.
Bet savai kundzei, visu pārstāstīdams,
Teic, lai tā turpmāk būtu prātīgāka.
Un nu ej, vesels!
Ja dzirdi kur par aklo nodevēju,
Tad zini: godā kļūs, kas viņu nobeigs.
Osvalds.
Es vēlētos to sastapt, lai tad redz, Uz kuru pusi turos.
Regana.
Vesels, draugs!
Abi aiziet.