153317.fb2 KARALIS LIRS - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 28

KARALIS LIRS - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 28

SESTĀ AINA Apvidus Dovres tuvumā.

Ienāk Glosters un Edgars zemnieku apģērbā.

Glosters.

Vai drīzi būsim kalna virsotnē?

Edgars.

Mēs kāpjam jau; lūk vien, cik grūti kāpt!

Glosters.

Man liekas, ceļš ir līdzens.

Edgars.

Brīnum stāvs; Klau, dzirdat jūru?

Glosters. Nedzirdu.

Edgars.

Nu tiešām, Jums arī citi prāti atslāba Aiz acu sāpēm.

Glosters.

Var jau būt; man šķiet,

Tev balss ir pārvērtusies, — valoda

Rit veiklāk nekā agrāk, prātīgāk.

Edgars.

Jūs alojaties; viss tāpat, kā bijis, Tik drēbes citas.

Glosters.

Nē, tu runā labāk.

Edgars.

Kungs, še tā vieta, stāviet! — Šausmīgi! Reibst galva, skatoties šai dziļumā! Pusaugstumā jau kraukli izskatās

Kā vaboles; starp mums un bezdibeni Kāds vīrs, lūk, zāles lasa; briesmīgs amats! Viņš liekas mazāks nekā paša galva; Bet krastā zvejnieki — kā pelītes. Lūk, liela barka, domāt, laiviņa, Un laiva — tikko saredzama bija. Se nedzirdam vairs dūkoņu no bangām, Kas šķeļas neskaitāmos akmeņos. — Es ilgāk neskatos, man acis žilbst, Sāk galva griezties, reibt, ka negāžos Uz kakla lejā!

Glosters.

Stādi mani turp!

Edgars.

Se roka; jūs par pēdas platumu

No pašas malas. — Lai man diez ko dotu,

Es tagad nepalēktos.

Glosters.

Laid manu roku! —

Se, draugs, vēl maks un viņā dārgakmens, Labs nabagam. — Lai dievi, labie gari Nu svētī tevi! Ej nu tālāk prom Un teic vēl «sveiks!», lai dzirdu, ka tu ej.

Edgars

izliekas aizejam. Sveiks, labo milord!

Glosters.

Sveiks, no visas sirds!

Edgars

sāņus.

Es spēlējos ar viņa izmisumu Tik tādēļ, lai to dziedētu.

Glosters,

cejos nometies.

Ak dievi!

Es atsakos no dzīves jūsu priekšā Un lielās sāpes rāmi nolieku, — Ja spētu ilgāk ciest un nekurnēt Pret jūsu lielo, negrozāmo prātu, Tad mana dzīvība, šis gurdais deglis, Gan izkvēlotu pats. — Ja Edgars dzīvs, Tad svētiet viņu!

Edgaram.

Draugs, nu sveiks!

Edgars.

Ser, sveiks!

Glosters lec un pakrīt gar zemi, kur paliek kādu bridi guļot.

Edgars

pie sevis.

Bet iedomas, kas zin, patiešām spēj Ņemt, laupīt dzīvību, kad viņa pati Ļauj sevi laupīt? — Viņš vairs nedomātu, Ja būtu tur, kur domāja.

Skali, pārgrozītā balsi Glosteram.

— Vai dzīvs,

Vai miris? — Dzirdiet, draugs! — Nu, runājiet!

Pie sevis.

Vai nav patiesi beigts? — Nē, atjēdzas. Kungs, kas jūs esat?

Glosters.

Projām, ļauj man mirt!

Edgars.

Vai esi spalva, gaiss vai tīmeklis? — Tik dziļi zemē krizdams, katrs būtu Kā ola sašķīdis, — tu dvašo vēl, Tu runā, asins netek tev, tu sveiks!

Ne desmit mastu koki nesniegtu Tik augsti, cik tu kriti. Brīnums vien Tev glābis dzīvību; nu, runā vēl.

Glosters.

Vai esmu nokritis vai ne?

Edgars.

Lūk, tur —

No viņas šausmu pilnās krita klints. Skat vien, — tai augstumā pat cīruli Ne saredzēt, ne dzirdēt var. — Skat pats!

Glosters.

Ak dievs, man acu nav. — Man pēdējs mierinājums bēdās ņemts — Ar nāvi beigties. Tomēr gandarījums — Slēpt savu postu ienaidnieka dusmām Un jaukt tā nodomus.

Edgars.

Šurp dodiet roku. —

Nu, augšā! — Tā. — Kā iet? Vai jūtat kājas? Jūs stāvat.

Glosters.

Diemžēl gan.

Edgars.

Nu brīnišķi!

Uz klinšu kraujas, tur, — kas bij tas tāds, Kas atstājās no jums?

Glosters.

Kāds jucis ubags.

Edgars.

Man, lejā stāvot, viņa acis likās Kā divi mēneši, un degunu Tam vesels tūkstot's bij un līki ragi; Viņš šņākdams it kā jūra saslējās;

Tas bij pats velns. — Tu vari ticēt, tēvs, Ka dievi sev par slavu darīja Mums neiespējamo un tevi glāba.

Glosters.

Jā, tagad atceros; es turpmāk gribu Nest savas bēdas, līdz tās pašas sauc: «Nu diezgan, mirsti!» Tas, par ko tu runā, Man cilvēks izlikās; viņš bieži sauca: «Velns, nelabais!» Viņš mani veda turp.

Edgars.

Nes klusi savu krustu. — Bet kas tur?

Ienāk Līrs, fantastiski puķēm pušķojies.

Edgars.

Nē, tas nav vesels prāts, kas savu kungu Tā izpušķojis.

Lirs. Nē, viņi man naudas kalšanas dēļ nekā nevar darīt; es esmu pats karalis.

Edgars

pie sevis.

Ak skats, kas sirdi lauž!

Llrs. Daba šinī ziņā mākslu pārspēj. — Še, jums būs ro­kas nauda. — Tas puisis apietas ar loku kā ar putna biedēkli; ņem labāk rokā skrodera olekti! — Lūk, lūk, pele! — Klus, savu bruņu cimdu, — es_izaicinu milzeni. — Atnesiet man norūdītos šķēpus. A, tu lai­dies skaisti, putniņ!

Edgaram.

Kāda ir parole? Edgars. Saldais majorāns. Līrs. Laist cauri.

Glosters. Es pazīstu šo balsi.

Līrs. Ha, Gonerila, — baltu bārdu! — Viņas glāstīja mani kā suni un stāstīja, ka man esot bārdā sirmi mati, iekāms vēl melnie bija uzauguši! — «Jā» un «nē» teikt uz visu, ko es sacīju! — «Jā» un «nē» vienā reizē nav laba dievvārdu mācība! — Kad lietus reiz nāca mani slapināt un vējš mani sadrebināja, kad pērkons uz manu pavēli negribēja klusēt, tad es viņas izpratu, tad es viņu sirdis pārbaudīju! — Prom, prom, tie nav ļaudis, uz kuru vārdu var paļauties; vi­ņas man teica: es esot viss; tie ir meli; es nespēju drudzim turēties pretī.

Glosters. Es atceros šo balsi; vai tas tikai nav karalis?

Līrs.

Ik sprīdis karalis:

Es acis paceļu, un kalpi trīc!

To tur es žēloju. — Kāds viņa grēks?

Laulības pārkāpums? —

Tev nebūs mirt; tik vien tā grēka?! Nē,

To dara stērstiņš, — zelta mušiņa

Man acu priekšā lakstās.

Lai netiklība zeļ! Jo Glost'ra bastards

Bij tēvam labāks bērns, ne manas meitas

No likumīgas gultas.

Tik drošāk, palaidņi, vēl mazs mans pulks!

Lūk, smalkā, jūtelīgā kundze, —

Tās vaigs liek domāt, ka tai krūtīs sniegs,

Tā pati nevainība; nogriežas,

Kad piemin kaislību, —

Un tomēr nav ne ēzeļi, ne seski

Tik nevaldāmi kaislumā kā viņa.

No jostas vietas lejup centauri,

Kaut augstāk sievietes;

Līdz viducim tās dieviem līdzinās,

Bet lejāk — viss ir velns:

Tur elle ir, tur tumsa, sēra zaņķis,

Tur deg un verd, un smird, un pūst; nē, nē!

Pā! Pā! Dod man unci ožamo zaļu, labais aptieķniek, lai savas domas ar smaržu saldinātu; še nauda.

Viņš izstiepj roku, it kā naudu dodams.

Glosters.

Ak, Jauj šo roku skūpstīt.

Llrs.

Es pirms to noslaucīšu; viņa ož Pēc mirstības.

Glosters

pie sevis.

Ak, sapostītais tēls! Tā pasaule Reiz drupās grūs.

Lirām.

Vai mani pazīsti?

Līrs. Es labi atceros tavas acis. Vai tu mirkšķini uz mani? Nē, dari, ko māki, aklais Kupidon, es negribu mīlēt. — Palasi šo izaicinājumu; ievēro tikai labi šo rokrakstu.

Glosters.

Es neredzu to, lai vai saule Būtu katrs burts!

Edgars

pie sevis.

Es baumām neticēju,

Bet viss ir taisnība, un sirds man lūst.

Līrs

Glosteram.

Se, lasi!

Glosters.

Kā? Ar acu dobumiem?

Līrs. Oho! Vai tā ar tevi stāv? Galvā nav acu? Makā nav naudas? Tavas acis ir grūtos, tavs maks vieglos apstākļos. Tomēr tu redzi, kā pasaulē iet.

Glosters. Es redzu taustīdams.

Lirs. Ko? Vai tu esi negudrs? Ir bez acīm var redzēt, kā pasaulē iet. Skaties ar savām ausīm; lūk, kā tur tas tiesnesis rāj to muļķa zagli. Klausies, pateikšu tev vārdiņu ausīs: pārmaini tikai vietas, kā bērni, kad «kurpniekos» iet, un tu nezināsi, kurš tiesnesis un kurš zaglis. — Vai esi redzējis saimnieka suni, kā tas ubagu rej?

Glosters. Jā, kungs.

Lirs. Un tas nabags bēg? — Tur tu būtu varējis lieliski redzēt, kāda nozīme autoritātei: arī sunim paklausa, kad tas rej amata darīšanās. — Tu blēdis — bende, nest šo asins roku; ko šausti netikli? Sit sevi pats!

Tev kāre deg to izlietot uz tām,

Kādēļ to siti. — Augļotājs kar blēdi.

Caur skrandām redzas sīkie misēkļi,

Dārgs kažoks visu sedz. Tērp grēku zeltā —

Un atdrups taisnības tik asais šķēps,

Sedz skrandās — pundur's to ar salmu pārdurs. —

Neviens nav vainīgs, saku tev, neviens;

Es viņus sargāju. Man, draugs, ir vara

Siet muti pēdējam. Ņem stikla acis

Un izliecies — kā lielie prātvēderi, —

Ka redzi lietas, kuras neredzi. —

Nu, nu, nu, nu! Še, novelc zābakus! —

Velc stiprāk, stiprāk, tā!

Edgars

pie sevis.

Kā trakums jaucas še un gudrība! Prāts neprātībā!

Lirs

Glosteram.

Ja gribi mani apraudāt, še acis!

Rāda uz savām acīm.

Es tevi pazīstu: tavs vārds ir Glosters. — Tik pacieties. Mēs raudot atnācām; Tu zini: pirmoreiz, kad dvašu velkam, Mēs brēcam, raudam. — Kļaus', es sprediķošu!

Glosters.

Ak bēdu diena!

Lirs.

Kad piedzimstam, tad raudam; uznākuši Šai ākstu skatuvē … Kāds varens plāns! Brangs kara viltus: visam pulkam zirgu Maukt tūbas kurpes kājās! Raudzīsim; Un, ja tā iet, ja znotus pārsteidzam, Tad sitiet viņus nost! Nost! Nost! Nost! Nost!

Ienāk kāds bruņinieks ar sulaiņiem.

Bruņinieks

sulaiņiem.

lirs

A, še viņš ir; nu turiet viņu, turiet!

Liram.

Ser, jūsu mīļā meita …

Līrs.

Kur palīgs? Ko? Es sagūstīts? — Aizvien Tā likten's mani muļķo. — Apejieties Ar mani labi; mani izpirks; dodiet Man ārstu: smadzenes man ievainotas.

Bruņinieks.

Jums visu dos.

Līrs.

Nav palīga? Es viens? Tur vīrs gan izkust varētu kā sāls Un savas acis ņemt par dārza kannām, Ko laistīt putekļainus ceļus.

Bruņinieks. Kungs …

Līrs.

Es droši gribu mirt kā brūtgāns. Ko! Es jautrs; iesim vien; es karalis. Vai, kungi, zināt to?

Bruņinieks.

Jūs esat karalis, mēs klausām jums.

Līrs.

Tad še vēl dzīvība. — Bet, ka jūs gribat To gūstīt, tad jums jāgūsta tas skriešus. — Sa, sa, sa, sa!

Viņš aizskrien; sulaiņi tam pakal.

Bruņinieks.

Jau žēlums redzot, — ja tas pēdējs nabags, Bet karalis, — ak posts! — Bet tev vēl meita, Kas dabu atpestīs no lielā lāsta, Ko divas uzlikušas tai.

Edgars

bruņiniekam.

Ser, sveiks!

Bruņinieks.

Ko gribat: sakiet īsi, ser.

Edgars.

Vai drīz

Būs kauja, kungs? Vai nezināt varbūt?

Bruņinieks.

Tas visiem zināms; katris var to dzirdēt, Kam tikai ausis.

Edgars.

Kungs, bet atļaujiet — Cik tuvu ienaidnieks?

Bruņinieks.

Jau gluži klāt;

Viņš ātri tuvojas, un izšķiršana Var nākt ik brīdi.

Edgars.

Paldies, tas ir viss.

Bruņinieks.

Aiz dažiem iemesliem gan karaliene Vēl še, bet pulki izgājuši.

Edgars. Paldies.

Bruņinieks aiziet.

Glosters.

Jūs, labie dievi, ņemiet man šo mūžu, Lai mani atkal nedzen ļaunais gars; Mirt, pirms jums tīk!

Edgars.

Tā labi lūgts, mans tēvs.

Glosters.

Bet sakiet, labais draugs, — kas esat jūs? Edgars.

Es — nabaga vīrs, ko likten's šautis smagi, Kas, bēdas redzēdams un izciezdams, Ir kļuvis līdzcietīgs. — Nu, dodiet roku, Es vedīšu jūs pajumtē.

Glosters.

Daudz paldies! Lai dievi dod jums savu svētību Ar bagātīgu roku!

Ienāk Osvalds.

Osvalds

pie sevis.

Man alga rokā, laimīgs gadījums! Šī bezacainā galva radīta Kā manai laimei.

Glosteram.

Vecais nodevējs,

Steidz grēkus nožēlot! Jau zobens izvilkts, Kas tevi nodurs.

Glosters.

Dur tik spēcigāk, Ar drauga roku!

Edgars stājas vidū.

Osvalds

Edgaram.

Nekaunīgais zemnieks! Kā drīksti nodevēju aizstāvēt? Nost, piesargies, ka viņa likteņmēris Tev arī nepielīp. Laid viņa roku!

Edgars.

Nā-ā, kungs, nalaižu; kādēļ man laist?

Osvalds.

Laid vaļā, blēdi, vai tev jāmirst!

Edgars. Ej pa ceļu, jaunkundziņ; laidiet mierā gūdīgus ļaudis. Kā as ļautos tā kumandierēties iz pasaul's laukā no lielmutes, ta mana dzeivieba būtu jau četr­padsmit dīnas eisāka. Nanāc pa tuvu tam vecam vei- ram! Es' mierā, tev soku, ja ne, tad redzēsim, kurš cītāks, tovs paurs vai muna ķūza. — Es tev soku tais- nim vordim.

Osvalds. Nost, tu mēslu čupa!

Edgars. Nā-ā, ar gribu paprīkšu tam kungam zūbus pa­bakstīt; nāc šu, nāc! Voj man bails no tova duramā?

Viņi kaujas; Edgars nosit Osvaldu gar zemi.

Osvalds.

Tu, blēdi, mani nokāvi! — Še, vergs, Mans maks; ja gribi, ka tev labi iet, Tad mani apbedī un atdod rakstus, Kas ir pie manis, grāfam Glosteram; Viņš angļu pulkos! — Ak, par agru mirt!

Viņš nomirsi.

Edgars.

Es pazīstu šo pakalpīgo blēdi; Tas savas kundzes grēkiem iztapa Tik labprāt, cik vien ļaunam tīk.

Glosters. Vai miris?

Edgars.

Nu, atsēdieties, tēvs, un atdusiet! — Mēs palūkosim kabatās; tie raksti Var noderēt. — Viņš miris, tikai žēl, Ka es to nositu. — Nu, lūkosim! — Ļauj, mīļais vasks, nepel, pieklājība; Mēs pretniekam vai sirdi uzplēstu Tā domas izzināt, — tad labāk vasku . . .

Viņš lasa vēstuli.

«Paturiet prātā, ko viens otram esam zvērējuši. Jums bieži ir gadījums viņu aizgādāt no ceļa; ja Jums ne­trūkst labas gribas, tad laiks un vieta Jums allaž būs izdevīgi. Ja viņš pārnāk mājās kā uzvarētājs, tad nekā neesam panākuši; tad esmu viņa gūstekne un viņa gulta ir mans cietums; atsvabiniet mani no šīs gultas riebīgā siltuma un ieņemiet viņa vietu par Jūsu pūliņiem.

Jūsu — sieva, gribētu teikt — padevīgā kalpone

Gonerila.»

Ak, sievas prāta neizprotams kaislums! — Grib savu krietno vīru nonāvēt! Un vietā — manu brāli! — Smiltīs še Lai ir tavs kaps, tu neģēlības vēstnieks

Priekš netikļiem un slepkavām. — Nāks laiks, So apgānīto lapu dabūs hercogs, Kam nāvi nospriedāt; būs viņam prieks, Ka biju tavas nāves liecinieks.

Edgars aizvelk līķi projām.

Glosters.

Mans karalis ārprātīgs; cik sīksts mans gars, Ka es vēl sveiks un dziļi sajūtu Šis smagās sāpes! Kaut es būtu jucis! Mans gars no manām bēdām būtu šķirts; Un manas sāpes tukšos murgojumos Drīz pašas sevi aizmirstu.

Edgars nāk atpakaj.

Edgars.

Šurp roku!

Tālumā dzird bungu dūkšanu.

Man liekas, tālumā kur bungas dūc; Es vedīšu jūs, tēvs, pie kāda drauga.

Abi aiziet.