Līrs gul gultā aizmidzis; ārsts, kāds bruņinieks un citi stāv ap viņu. Ienāk Kordēlija un Kents. Aiz skatuves dzirdama maiga mūzika.
Kordēlija.
Tu labo Kent, kā tev lai atmaksāju Par tavu labo sirdi? Ak, mans mūžs Ir pārāk īss, par sīku katrs mērs.
Kents.
Kad tāda atziņa, tad algas diezgan. Viss, ko es teicu, skaidra taisnība; Nedz pārāk, nedz par maz.
Kordēlija.
Ģērb citas drēbes;
Šis atgādina viņas ļaunās stundas.
Ak, velc tās nost!
Kents.
Nē, dārgā kundze, nē;
Ja mani pazītu — viss nodoms vējā.
Es Joti lūdzu mani nepazīt,
Līdz laiks un es to atrodam par labu.
Kordēlija.
Lai notiek, lord!
Ārstam.
Ko dara karalis? Ārsts.
Viņš guļ vēl, karaliene.
Kordēlija. Labie dievi,
Ak, dziediniet šo gara lūzumu Un rautās stīgas atkal sasieniet Šim sirmgalvim, kurš kļuvis bērns!
Ārsts.
Vai, kundze,
Mums necelt karali? Viņš guļ jau ilgi.
Krodēliļa.
Ak, dariet vien pēc sava ieskata, Kā pašam tīk.
Pavadoņiem.
Vai viņu pārģērbāt?
Kāds bruņinieks.
Jā, kundze, kad viņš cieti gulēja, Mēs viņu jaunās drēbēs ieģērbām.
Ārsts
karalienei.
Jus varat palikt, kad viņš pamostas; Bez šaubām, kundze, viņš būs mierīgs.
Kordēlija. Labi.
Ārsts
karalienei.
Es lūdzu tuvāk.
Saukdams pa durvim laukā.
Skaļāk, mūzika!
Sulaiņi ienes gulošo LSru.
Kordēlija.
Mans dārgais tēvs! — Ak, atžirgums šīm lūpām Dod spēku dziedināt! Šis skūpsts lai remdē Tos asos sirdēstus, ko nodarīja Tev māsas vecumā!
Kents.
Tā labā kundze!
Kordēlija.
Un, lai tu nebūtu tām tēvs, tad tomēr —
Šī sirmā galva bija jāžēlo.
Vai tā bij vētru varā dodama,
Kad grautin grāva briesmīgs pērkons, negaiss,
Kad šāvās šausmu pilni zibeņi
Un lietus šjāca! Plānā uzvalkā
Bez pajumtes! — Pat ienaidnieka suns,
Kaut mani kodīs, būtu tomēr
Pie manas uguns pielaists. Nabaga tēvs, —
Ar cūkām kopā mitrās pakaisēs,
Pie klaidoņiem! . . . Ak dievs, ak dievs! Vēl brīnums,
Ka līdz ar pratu ari dzīvība Tam nebeidzās.
Ārstam.
Viņš modies, — runājiet! Ārsts.
Jūs, kundze, runājiet, tā labāk būs.
Kordēlija.
Kā iet jums, augstība? Mans karalis, Vai esat sveiks?
Lirs.
Man sāp, ka jūs no kapa mani ceļat. —
Kordēlijai,
Tu esi svētīgs gars, es esmu saistīts Uz uguns rata, kurš kā kvēlošs svins Svel manas asaras.
Kordēlija.
Vai pazīstat
Jūs mani, ser? Llrs.
Tu gars; es zinu gan, — Kad miri?
Kordēlija
ārstam.
Ak, vēl tālu, tālu projām … Ārsts.
Viņš tikko modies, lai vēl drusku dus! Llrs.
Kur biju? Kur nu esmu? — Gaiša diena? Vai māņi? — Es aiz līdzcietības mirtu, Tā citus redzot. — Nezinu, ko teikt; Es nezvēru, ka šī ir mana roka; Pag, lūkosim: es jūtu dūrienu. — Kaut zinātu! . . .
Kordēlija.
Ser, uzlūkojiet mani, Uz galvu rokas lieciet svētījot!
Lirs nometas ce/os Kordēli/as priekšā. Ser, nemetieties ceļos. Llrs.
Par mani nesmejies! Es vājš un bērnišķīgs, vecs sirmgalvis, Man astoņdesmit gadu mugurā. Un, sakot taisnību,
Man bail, vai esmu tik pie pilna prāta. Jūs, šķiet man, pazīstu un arī viņu.
Rāda uz Kentu.
Bet šaubos, jo es nesaprotu vēl,
Kur īsti esmu; cik es minēt minos,
Šīs drēbes svešas man; ar nezinu,
Kur gulēju šo nakti. — Nesmejieties,
Tik tiešām, kā es dzīvs, man šķiet, šī kundze
Ir mana Kordēlija.
Kordēlija. Es, tēvs, es!
Līrs.
Tu asarās? — Jā, tiešām! Lūdzama, Jel neraud'; ja tev inde, dzeršu, dod. Zinu jau: tu dusmo man; tavas māsas, Cik atceros, man pāri darīja. Tev iemesls, tām nav.
Kordēlija.
Man ne, man ne!
Līrs.
Vai esmu Francijā? …
Kents.
Jūs savā valstī.
LIRS.
Bet nemāniet.
Ārsts
Kordēlijai.
Jūs varat, augstā kundze, Būt mierā, trakošana izdziedēta, Bet būtu bīstami tam izskaidrot Tā pazaudēto laiku; vediet viņu Sev līdz, lai dus, līdz vairāk atpūšas.
Kordēlija
Liram.
Vai iesim, ser? Līrs.
Jel pacieties ar mani
Un piedod man, — es vecs un bērnišķīgs.
Līrs, Kordēlija, ārsls un pavadoņi aiziet.
Bruņinieks. Kungs, ko, vai tiešām Kornvalas hercogs ticis tā nodurts?
Kents. Jā, tiešām, kungs.
Bruņinieks. Kas tagad vada viņa karaspēku?
Kents. Kā ļaudis saka, Glostera bastards.
Bruņinieks. Teic, Edgars, viņa dēls, kurš ticis padzīts, ar grāfu Kentu esot Vācijā?
Kents. Tās baumas apšaubāmas. — Ir laiks palūkoties apkārt; valsts karaspēks ātri tuvojas.
Bruņinieks. Izšķirošā kauja būs laikam ļoti asiņaina. Sveiki, kungs!
Aiziet.
Kents.
Mans darbs un uzdevums drīz beigsies arī, — Nāks labs vai ļauns, — kā svērsies kaujas svari.
Aiziet.