Ienāk, bungām dūcot un karogiem plivinoties, Edmunds, Regana, virsnieki, kareivji un citi.
Edmunds
kādam virsniekam.
Ej izzini, vai hercogs paliek vēl Pie tā, ko teica, jeb vai nodomu Tas atkal grozījis; viņš nepastāvīgs Un nedrošs pats; nes skaidru atbildi.
Virsnieks aiziet.
Regana
Edmundam.
Kad māsas sūtnis nav tik likstā kritis!
Edmunds.
Es arī bīstos, kundze.
Regana.
Dārgo lord, Jūs paši zināt, cik es laba jums. — Nu sakiet man pēc tiesas, taisnības — Vai mīlat manu māsu?
Edmunds.
Godā, cieņā.
Regana.
Bet vai jūs negājāt, kur atļauts iet Tik viņas vīram vien?
Edmunds.
Jūs alojaties.
Regana.
Es baidos, ka ar to jums slepens sakars, Tik tuvs, ka jūs jau viņai piederat.
Edmunds.
Nē, kundze, nē, mans goda vārds!
Regana.
Es nevaru to ciest. Mans dārgais lord, Jel neesiet tai draugs!
Edmunds.
Nē, nebaidieties!
Tur viņa līdz ar hercogu . . .
Ienāk Albānijas hercogs, Gonerila un kareivji, bungām dūcot un karogiem plandoties.
Albānijs
Reganai.
Es priecājos jūs redzēt, dārgā māsa.
Edmundam.
Teic, karalis pie savas meitas bēdzis Ar citiem, kas ar mūsu valdību Ir nemierā. Kur nevaru būt godīgs, Tur dūšīgs neesmu. — Mēs karojam Par to, ka franči ielauzušies zemē, Bet ne par to, ka aizstāv karali Ar citiem kopā, kuriem — kā es baidos — Ir taisni iemesli, lai dumpotos.
Edmunds.
Jums cēlas domas, lord.
Regana.
Ko tās še der?
Gonerila.
Lai kopā apkarojam ienaidnieku; Par atsevišķām, māju ķildām še Nav runas.
Albānijs.
Lai tad apspriežam, kas darāms, Ar veciem lietpratējiem kareivjiem.
Edmunds
Albānijam. Es tūdaļ jūsu telti nonākšu. Regana
Gonerilai. Jūs nāksiet līdzi, māsa?
Gonerila.
Nē.
Regana.
Tā .pieklājas; es lūdzu, nāciet līdzi. Gonerila
pie sevis.
Ā, atminu šo mīklu.
Skali.
Labi, iešu.
Kamēr viņi grasās aiziel, ienāk Edgars pārģērbies.
Edgars
Albānijam.
Ja, kungs, ar zemiem ļaudīm runājat, Tad uzklausiet.
Albānijs
aizejošiem.
Es sekošu.
Edgaram.
Nu teic!
Edmunds, Regana, Gonerila lidz ar pavadoņiem aiziet.
Edgars.
Pirms sākat kauju, lasiet, kungs, šo rakstu!
Ja uzvarat, tad aiciniet ar tauri
To, kurš šo nodeva. Kaut liekos zems, —
Es varu bruņinieku piegādāt,
Kas stāv par to, kas še ir teikts; ja kauju
Jūs zaudējat, tad jūsu gaita beigta
Un viltus klust. — Lai laime smaida jums!
Albānijs.
Pag, tūdaļ izlasīšu.
Edgars.
Nē, man aizliegts.
Kad laiks, tad lieciet taurēt heroldam, — Es atkal parādīšos.
Aiziet.
Albānijs.
Tad sveiks; es pārlasīšu vēstuli.
Ienāk Edmunds.
Edmunds.
Jau pretnieks redzams; sarīkojiet pulkus! Še pārskats būs par viņa stiprumu
pasniedz viņam papīra lapu
Pēc drošām ziņām. — Bet nu steidzieties, Tas nepieciešams.
Albānijs.
Mēs klausām laikam.
Edmunds.
Es abām mīlestību zvērēju.
Tās viena otru nīst, kā sadzeltais
Nīst odzi. — Kuru ņemt? — Vai abas? Vienu?
Jeb vai nevienu? Kamēr abas dzīvas,
Neviena netiks man. — Ņemt atraitni, —
Aiz dusmām Gonerila traka kļūs;
Un grūti būs man tikt pie sava mērķa,
Līdz viņas vīrs ir dzīvs. — Mēs izmantosim
To kautiņā; kad kautiņš garām būs,
Lai viņa, kas grib vaļā tikt no vīra,
Tad pateic, kā to darīt… Apžēlot
Viņš domā Līru līdz ar Kordēliju? …
Kad kautiņš beigts un viņi mūsu varā,
Tiem žēlastības neredzēt! — Nav vieta
Daudz gudrot, jāvairās: tā mana lieta.
Aiziet.