Ienāk Edmunds kā uzvarētājs ar bungām un karogiem, Līrs un Kordēlija kā gūstekņi. Virsnieki, kareivji un citi.
Edmunds
virsniekiem.
Vest viņus projām, stingri apsargāt, Līdz mums nāks zināma tā augstā griba, Kam piekrīt sodīt.
Kordēlija.
Neesam mēs pirmie, Kas ļaunu cieš par labiem nolūkiem. Man tevis žēl, tu nabags karali; E? viltus laimes kaunu spēju nest. — Vai redzēsim šis meitas un šīs māsas?
Līrs.
Nē, nē, nē, nē! Mēs iesim cietumā,
Kā divi putniņi dzied būrītī;
Tu lūdzies svētību, — es ceļos metos
Un lūdzu piedot, — tā mēs dzīvosim;
Mēs dievus lūdzam, dziedam, stāstām teikas
Un pasmaidām par zelta tauriņiem,
Mēs klausāmies, kā kalpu ļaudis tērzē
Par galma dzīvi, līdzi tērzējam:
«Tas kāpj, tas krīt, tas mīlams un tas ne,» —
Un vērojam mēs visus noslēpumus
Kā dievu pareģi. Tā cietumā
Mēs pārdzīvosim galma kungu ķildas,
Kas paist un atplūst līdz ar mēnesi.
Edmunds.
Vest viņus projām!
Līrs.
Uz tādiem upuriem, mans mīļais bērns,
Pat dievi kaisa vīraku. — Tu mana!
Kas mūs grib šķirt, lai debess liesmas ņem
Un izsveļ mūs kā lapsas. — 2āvē acis.
Lai spitālība saēd viņu miesas,
Pirms tie mūs raudāt spiež, lai badā mirst!
Nāc!
Liru un Kordēliju sargi aizved.
Edmunds
virsniekam.
Virsniek, panāc tuvāk, klausies! Še, ņem šo rakstu. Ved tos cietumā.
Es tevi dienestā jau pacēlu; Ja dari, kā še teikts, tev vērsies ceļš Uz augstiem godiem. — Ievēro, ka cilvēks Ir tāds, kāds laiks; tas neder zobenam, Kas mīkstsirdīgs. — Tavs augstais uzdevums Nav pārspriežams; tev jāsaka: «Es gribu,» — Vai laime citur jāmeklē!
Virsnieks. Es gribu.
Edmunds.
Tad steidz un raksti, kad ir padarīts. Bet steidz, es saku. — Dari gluži tā, Kā to še rakstīju.
Virsnieks.
Es nevaru vilkt ratus, auzas ēst; Ko cilvēks iespēj, to jau darīšu.
Aiziet.
Atskan taures, ienāk Albānijs, Gonerila, Regana, virsnieki un kareivji.
Albānijs.
Jūs kaujā izrādījāt dūšu, ser; Jums laime smaidīja! Tie jūsu gūstā, Kas šodien bija mūsu pretinieki. Mēs prasām tos no jums, lai apietos Ar tiem, kā reizē mūsu drošība Un viņu nopelns liek.
Edmunds.
Man likās, ser, Vislabāk veco, vājo karali Likt drošā cietumā un sardzībā. Tā vecums, vairāk vēl tā karaļgods Kā burvju spēks tam pievelk ļaužu sirdis Un mūsu šķēpus pret mums pašiem griež, Kas pavēlam; un viņam līdzi meitu, Kas arī bīstama. Tie gatavi Vai rīt, vai vēlāk, kad jūs tiesāsiet,
Nākt jūsu priekšā. — Tagad mūs vēl sviedri
Un asins klāj; draugs draugu zaudējis;
Jo karstumā pat slavenāko cīņu
Tas lād, kas sajūt viņas asumu. —
Par Līru un tā meitu pārrunāt
Būs vēlāk labāks laiks.
Albānijs.
Ser, atjaujiet,
Jūs šinī karā tikai pavalstnieks, Ne brālis man.
Regana.
Tas atkarīgs no mums.
Man šķiet, pirms teicāt tā, jums pienācās
Vēl mani jautāt. Viņš mans karavadon's,
Viņš manis pašas vietā stāvēja;
Tāds pilnvarnieks gan drīkstēs uzstāties
Un jums par brāli saukties.
Gonerila.
Ne tik karsti;
To paša nopelns godā pacēlis, Ne tava vaļa.
Regana.
Manās tiesībās To iecēlu, visaugstākiem viņš līdzīgs.
Gonerila.
Visaugstākais, — ja viņš jūs precētu.
Regana.
Dažs smējējs — pravietis.
Gonerila.
Ā, hollā, hollā!
Tā acs, kas jums to teica, drusku šķielē.
Regana.
Es jūtos slima, citādi es dotu Jums asu atbildi!
Edmundam.
Mans karavadon, Ņem manus pulkus, gūstekņus un zemes, — Tu kungs pār tiem un mani: tas viss tavs! Tu būsi — lai tas visiem zināms top — Mans vīrs un kungs!
Gonerila.
Tu domā, viņš ir tavs?
Albānijs
Gonerilai.
Nav tavā varā viņiem liegt vai ļaut. Edmunds
Albāniļam.
Un tavā arī ne, mans lord.
Albānijs.
Tu bastards!
Regana
Edmundam.
Lai bungas junda tavas tiesības! Albānijs
Reganai.
Pag, klausies!
Edmundam.
Grāf, es tevi apcietinu Par nodevību!
Uz Gonerilu rādīdams. 6 90
Tur to zelta čusku Tev līdzi.
Reganai.
Māsa, jūsu nodomam Es pretojos par labu savai sievai. Tā saderējusies ar to, lūk, kungu.
Uz Edmundu rādīdams.
Un es, tās vīrs, pret jūsu laulību. Ja gribat precēties, tad ņemiet mani, — Man sieva aizprecēta.
Gonerila.
Kas tie par jokiem!
Albānijs
Edmundam.
Tu, Gloster, apbruņots; lai taures pūš; Ja neiznāk neviens tev pierādīt Daudz klaju, neģēlīgu viltību, — Te mana ķīla! —
Viņš nomet Edmunda priekšā savu bruņu cimdu.
Es šos noziegumus, Pirms ņemu mutē maizes kumosu, Tev gribu pierādīt.
Regana.
Es slima, slima!
Gonerila
pie sevis.
Ja nebūtu, es indei neticētu.
Edmunds.
Te mana pretķīla!
Viņš nomet arī savu cimdu.
Kas mani sauc Par viltnieku, tas melo nelietīgi. Lai taures pūš; kam dūša pretī nākt — Vai jums, vai citam, — savu taisnību Un godu stingri gribu aizstāvēt.
Albānijs.
Šurp, herold, hē!
Edmunds.
Hē, herold, herold, hē!
Albānijs.
Bet ceri tik uz sevi; tavi ļaudis, Uz manu vārdu derēti, tie tagad Ir atlaisti.
Regana.
Man nelabāk.
Ienāk herolds.
Albānijs
kādam no pavadoņiem.
Ved viņu teltī, — viņa nevesela.
Reganu izved.
Albānijs
heroldam.
Nāc šurpu, herold! Liec, lai taurē pūš, Un nolasi te šo!
Virsnieks. Pūst taurē!
Aiz skatuves atskan taure.
Herolds
nolasa.
«Ja kaut kāds vīrs augsta dzimuma un cilts mūsu karapulkos gatavs ar zobenu cīņu pierādīt, ka Edmunds, kurš dēvējas par grāfu Glosteru, ir daudzkārtējs nodevējs, lai iznāk, kad atskanēs trešais taures pūtiens! Glosters ir gatavs aizstāvēties.»
Edmunds. Pūt taurē!
Alskan pirmoreiz laure.
Herolds. Vēl reizi!
Atskan otrreiz taure.
Herolds. Vēl reizi!
Atskan trešoreiz taure. Aiz skatuves atbild cita taure; tad ienāk Edgars pilnās bruņās, viņam pa priekšu iet taurētājs.
Albānijs.
Lai vaicā viņu, ko viņš grib. Ko nāk Uz taures saucienu?
Herolds.
Kas esat jūs? Kas vārdā? Kādas kārtas? Ko jūs nākat Uz jundī jumu?
Edgars.
Zudis ir mans vārds, No viltus zoba grauzts un saplosīts. Bet līdzi pretiniekam, pret kuru stājos, — Es dižas cilts.
Herolds.
Kas pretinieks?
Edgars.
Teic — kas stāv Par grāfu Edmundu no Glosteras?
Edmunds.
Viņš pats; ko gribi?
Edgars.
Pacel zobenu! Ja mani vārdi cēlu sirdi aizskar, Tev roka — gādāt taisnību; še mana!
Pacel savu roku ar zobenu.
Lūk, še, tā mana goda priekšrocība Un manas cilts, un zvēresta; es saku, — Kaut gan tu augstos godos, stiprs, jauns, Kaut gan tu uzvarētājs, jaunā laimē, Kaut dūšīgs, drošs, tu esi nodevējs Pret savu dievu, savu brāli, tēvu; Tu sazvērējies pret šo augsto princi, Un, iesākot no pašas galvas virsas Līdz putekļiem, ko tavas kājas min, — Tu blēdis, indīgs krupis! — Ja tu liedzies, Šis zobens, roka un mans drošais prāts Pret tavu sirdi — klausies — pierādīs: Tu melo!
Edmunds.
Man būtu jāprasa pēc tava vārda, Bet izskats tev tik kareiviski dižs, Tik daudz tev runā smalka tikuma, Ka man šī apdomība lieka šķiet, Uz ko man tiesība kā bruņiniekam: Tu pats tas nelietis! Lai pekles meli Tev pašam atpakaļ uz sirdi krīt! Tie, mani neaizķerot, paskrēja Man garām, — drīz šis zobens noraidīs Tos mūža dusā. — Herold, taurē pūt!
Atskan taures; viņi kaujas; Edmunds krīt.
Albānijs.
Ā, glābiet, glābiet!
Gonerila.
Tu pievilts kriti. Pēc likuma tev nebij jāiet ciņā Ar nepazīstamu. — Ne uzvarēts, Bet pievilts esi.
Albānijs.
Turiet muti, kundze, Vai jums to aizbāzīs šis raksts!
Edmundam.
Lūk, šurp!
Tu nekrietnais, še, lasi savu kaunu!
Gonerilai, kura grib izraut viņam lapu no rokas.
Nē, nerauj! — Redzams, tu to pazīsti.
Viņš pasniedz vēstuli Edmundam.
Gonerila.
Un, ja tā būtu, vara man, ne tev. Kas mani tiesāt drīkst?
Albānijs.
Tu briesmone! Vai šo tu pazīsti?
Rāda Gonerilai vēstuli.
Gonerila.
Kas tev ko jautāt?
Aiziet.
Albānijs
kādam virsniekam.
Ej pakaļ, uzraugi to; viņa trako.
Virsnieks aiziet.
Edmunds.
Es visu izdarīju, ko jūs teicāt, Un vairāk, vairāk vēl: laiks atklās to. Viss beigts, tāpat kā es.
Edgaram.
Bet tu kas esi,
Kam laime smaidīja? Ja dižciltīgs, Es tevim piedodu.
Edgars.
Es tevim arī. Pēc cilts es zemāks neesmu par tevi, — Ja augstāks; toties lielāks aizskārums — Mans vārds ir Edgars, tava tēva dēls. Jo dievi taisni: mūsu kārības Tie vērš par ieroci, ko sodīt mūs. Tā tumsa, kur viņš tevi radīja, Tam ņēma acu gaismu.
Edmunds.
Tev ir tiesa. Rats apkārt apgriezies, es guļu še.
Albānijs
Edgaram.
Man šķiet, jau tava gaita sludināja Par karaļasinīm; ļauj tevi apskaut! Lai bēdās sirds man lūst, ja esmu tev Vai tavam tēvam naidīgs bijis!
Edgars. Lord,
Es zinu to.
Albānijs.
Kur bijāt slēpušies? Kā dabūjāt par tēva postu zināt?
Edgars.
Es kopu tēvu. — Nostāsts nebūs garš. Un, kad tas atstāstīts, lai lūst šī sirds! — Lai izbēgtu tam asins spriedumam, Kas manim sekoja, — cik saldi dzīvot, Ka labāk šķiet mums nāves mokas ciest Ik stundu, ne uz reizi mirt! — Es slēpos Zem ārprātīgā skrandām, — suņiem pat Es biju pretīgs. Un tā satiku Es tēvu asiņainām acu dobēm, No kurām dimants izrauts! — Es to vedu, Tam maizi ubagoju, glābu to No izmisuma, tomēr neatklājos Diemžēl nekad; tik nu, kad bruņojos, — Ne drošs, bet cerēdams uz labu veiksmi, — Un lūdzu viņa svētību, es visu No gala izstāstīju. Ak! Tā sirds Bij vāja: reizē sāpes nest un priekus, Tā smaidot lūza.
Edmunds.
Aizgrābjošs tavs stāsts, Viņš labu panākt spēj; bet runā tālāk; Man liekas, tev vēl vairāk kas ko teikt.
Albānijs.
Ja vairāk kas, vēl bēdīgāks, tad klusi! Es gatavs raudāt jau par to, ko tu Še stāstīji.
Edgars.
Tas tādam diezgan šķiet, Kas baidās bēdu; nāca citas bēdas; Šīs vairojot vēl vairāk nekā pārāk, Un pārmērs tika pārspēts. — Es skaļi gaudoju, te nāca vīrs, Kas, mani kaunā redzot, bija bēdzis No manis riebdamies, bet, atrazdams, Kas esmu, kas tā cieš, viņš stiprām rokām Man kaklu skāva, iekliedzās, ka debess
Vai pārsprāga, pār manu tēvu krita, Par Liru un par sevi stāstīja Tik žēlu stāstu, kāds vēl dzirdēts nav; Bet stāstot sāpes tam tik spēji auga, Ka dzīves saites sāka trūkt. — Te taure Jau otrreiz sauca, un es aizgāju, — Pusdzīvs viņš palika.
Albānijs.
Kas tas tāds bij ?
Edgars.
Kents, padzītais, kas pārģērbts pavadīja
Pats savu padzinēju, karali,
Tam kalpodams, kā vergs pat nekalpotu.
Kāds bruņinieks atskrien steigšus ar asiņainu dunci rokā.
Bruņinieks.
Ak, glābiet! Palīgā!
Edgars.
Ko glābt?
Albānijs. Jel teic!
Edgars.
Tev duncis asinīs?
Bruņinieks.
Vēl silts, vēl kūp,
Viņš taisni nāk iz viņas sirds —- tā mira!
Albānijs. Kas? Teic!
Bruņinieks.
Ser, jūsu kundze! Savai māsai Tā indi devusi! Tā atzinās Vēl pati.
Edmunds.
Es ar abām saderēts, Šis acumirklis laulā visus trīs.
Albānijs
pavadoņiem.
Šurp atnesiet tās mirušas vai dzīvas! Šis debess sods liek manim nodrebēt, Bet neceļ žēlumu.
Bruņinieks aiziet ar dažiem pavadoņiem. Ienāk Kents.
Edgars.
Lūk, Kents!
Albānijs.
A, viņš!
Laiks neļauj saņemt tevi, mīļo Kent, Kā pienāktos.
Kents.
Es nāku savam kungam Un karalim vēl labu nakti teikt. Vai viņš še nav?
Albānijs.
Pats svarīgākais aizmirsts! —
Kur Līrs? Kur Kordēlija? Edmund, teic!
Uznes mirušo Conerilu un Reganu.
Albānijs.
Lūk, Kent, kāds skats!
Kents.
Ak, kā tas noticis?
Edmunds.
Tik ļoti Edmunds mīlēts ticis: māsa
Pat māsai indi deva manis dēļ,
Tad pati nodūrās.
Albānijs
Kentam.
Tā tiešām ir. —
Kādam no pavadoņiem. Sedz līķiem segu pāri.
Edmunds.
Ar nāvi cīnos. Pretī savai dabai Es gribu labu darīt.
Sūtiet drīz Uz pili — steidzieties! Es pavēlēju,
Lai Līru līdz ar Kordēliju nokauj — Bet ašāk, kopš vēl laiks!
Albānijs.
Ak, skrien, ak, skrien!
Edgars.
Pie kā? Kam uzdots, ser? Un dodiet zīmi, Ka abi apžēloti.
Edmunds.
Labi teikts.
Kādam virsniekam, iedodams tam savu zobenu.
Še, ņem šo zobenu un nodod to Tur virsniekam!
Albānijs
virsniekam.
Ak, steidzies, cik vien spēj!
Virsnieks aiziet.
Edmunds
Albānijam.
Tam likts no jūsu sievas un no manis,
Lai Kordēliju pakar cietumā
Un vēlāk teic: ka vainīgs izmisums,
Ka pati pakārusies.
Albānijs.
Lielie dievi Lai sarga to!
Pavadoņiem, uz Edmundu norādīdams. Šo tikmēr nesiet prom!
Edmundu aiznes. Ienāk Līrs, Kordēliju nesdams rokās.
Līrs.
Ak, gaudiet, gaudiet, gaudiet! — Jūs no akmens!
Kad manim būtu jūsu mēles, acis, Tad debess velve sprāgtu!
— A, tās nav! — Es zinu, kad kāds miris, kad vēl dzīvs. Tā nedzīva kā zeme.
Pavadoņiem.
Spoguli!
Kad viņas dvaša stiklu rasinās, Tad viņa dzīva.
Kents.
Vai mēs pastaros?
Edgars.
Vai briesmu dienas skats?
Albānijs.
Lai krīt un gaist!
Līrs,
no pavadoņiem saņēmis kādu spalvu, tur to Kordēlijas mutes priekšā.
Vēl spalva kust; tā dzīva! — Ā, ja dzīva,
Tad laime visas manas bēdas dzēš, Ko pārcietu.
Kents,
ceļos nometies. Mans labais kungs!
Līrs.
Ak, ej! Es lūdzu!
Edgars
IJram.
Tas ir Kents — Kents, jūsu draugs! Līrs.
Mans lāsts jums, nodevēji, slepkavas!
Vēl būtu glābis, nu tās mūžam nav!
— Kordēlij, Kordēlij, kavējies vēl.
— Ha! Ko saki? … Viņas balss aizvien bij maiga
Un lēna — grezna rota sievietei.
To nelieti, kas tevi nožņaudza,
Es nositu.
Virsnieks
Albānijam.
Jā, tiešām, lord.
Līrs
virsniekam.
Vai ne? —
Reiz bija laiks: mans labais zobens lika
Tiem visiem lēkt. Es tagad esmu vecs,
Šīs bēdas mani sagrauž.
Kentam.
Kas jūs esat? Mums acis vājas top. — Pag, tūdaļ teikšu.
Kents.
Ja likten's lielās: divus mīlējis Un nīdis, — viens ir še!
Līrs.
Man acis nespodras. Tu — Kents?
Kents.
Jā, kungs.
Tavs sulain's Kents; kur ir tavs sulain's Kajs? Līrs.
Tas bija ražens virs, es saku jums, Un drošs un ašs! — Nu miris, sapuvis.
Kents.
Nē, nē, mans dārgais kungs, — es pats tas esmu. Līrs.
Es tūdaļ redzēšu. Kents.
Kopš sākās jūsu posts, es sekoju jums sūrā gaitā. Līrs.
Esiet nu še sveiks! Kents.
Kas ir sveiks? — Viss miris, tumšs un drūms. —
Jums abas pirmās meitas nonāvētas Un izmisumā mirušas. —
Līrs.
Man liekas. Albānijs.
Viņš nezina, ko runā; lieki būtu Tam izskaidrot.
Ienāk kāds virsnieks.
Virsnieks.
Ser, Edmunds miris. Albānijs.
Tā ir blakus lieta. — Jūs lordi, draugi, dzirdat manu gribu:
Kas vien spēj veldzēt lielo mocekli,
To darīšu: no valsts mēs atsakāmies
Par labu sirmai augstībai, cik ilgi Tas dzīvos vien.
Edgaram un Kentam.
Es jūsu tiesībās Jūs atkal ieceju ar piedevām,
Jo jūs to pelnāt. — Visi mūsu draugi
Lai bauda labā algu, ienaidnieki —
Lai rūgto ļaunā kausu. — Lūk, ak, lūk!
Līrs.
Mans nabags bērniņš nožņaugts!
Nē, nav dvašas! Suns, zirgs, pat pele — tiem ir dzīvība —
Un tev nav elpas? — Tu vairs nemodīsies!
Nekad, nekad, nekad, nekad, nekad!
Pavadoņiem, uz savu sirdi rādīdams.
Es lūdzu, atpogājiet še! Ser, pateicos! — Vai redzat_še? Lūk, viņa — lūk — šīs lūpas! — Lūk, lūk! A, lūk!
Viņš mirst.
Edgars.
Viņš saļimst! — Lord, mans lord!
Kents.
Sirds, lūsti, lūsti!
Edgars.
Paskaties, mans kungs!
Kents.
Ko moci? Ļauj tā garam mierā iet!
Nav draugs, kas nīgrās pasaul's moku solī
To ilgāk tirdītu.
Edgars.
Ak, viņš ir miris.
Kents.
Vēl brīnums, kā viņš izcieta tik ilgi;
Jau sen bij laiks.
Albānijs.
Nu nesiet viņus prom! —
Mums atliek tagad vispārējas sēras.
Kentam un Edgaram.
Jūs, mani draugi, valdiet nu šo valsti,
Līdz stiprināsies viņas lauztie balsti!
Kents.
Ser, man drīz jāiet tālā tālienē;
Mans kungs man' sauc, — kā es lai saku: «Nē.»
Albānijs.
Mums sūrā laika smagums jāpacieš;
Lai sakām brīvi to, kas sirdis spiež.
Šim sirmgalvim visgrūtākā bij gaita,
Mēs, jaunie, nesniegsim tā dienu skaita.
Sēru mūzika. Visi aiziet.